“Spēku man devusi vecāku mīlestība!” Saruna ar diriģentu Māri Sirmo 7
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vakar, 18. augustā, Doma baznīcas velves pieskandināja pirmatskaņojumu koncerts – neiztrūkstoša Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla sastāvdaļa. Tas Rīgā un Liepājā norisinās līdz 8. septembrim savā 25 gadu jubilejas zīmē. Festivāla rīkotājam Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” šogad aprit 80 gadu. “Latvija” kā profesionālās kora mākslas zīmols un festivāls kā viens no nozīmīgākajiem akadēmiskās mūzikas notikumiem ir kora mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta Māra Sirmā lolojums.
Sarunu sākam kora “Latvija” mēģinājumu telpās Zirgu ielā Vecrīgā, bet beidzam Doma laukumā, kurp Māris Sirmais dodas ar velosipēdu, viņa ierasto pārvietošanās līdzekli, jo tas pilsētā esot visērtākais. Tā kā man vēl daudz jautājamā un diriģentam stāstāmā, šoreiz viņš braucamo stumj pie rokas. Kora “Latvija” māksliniecisko vadītāju esmu intervējusi ne vienreiz vien, dzīvē sen esam uz tu, tādēļ sirsnīgāko uzrunas formu saglabājam arī tagad.
Tā kā vasara pilnbriedā, sākšu ar Jūrkalni, kur tev esot skaists dārzs. Vai tā ir vieta, kur smelies un atgūsti spēkus?
Arīdzan. Jūrkalni atklāju un iemīlēju tās īpašās unikalitātes dēļ 1993. gadā, kad Jūrkalnes skolā notika kora “Kamēr…” pirmā nometne. Jūrkalne man bija kā jaunatklājums, jo ne saknes, ne radi vai bērnība mani ar Kurzemi nesaista. Ik vasaru ar “Kamēr…” Jūrkalnē vienu nedēļu sportojām, dziedājām un ar dažādām izdarībām daudzveidojām sadzīvi. Un tad vienā brīdī nodomāju, ka vēlētos sev tādu vietu emocionāli ļoti tuvu manām dvēseliskām izjūtām, kaut kur laukos, kāda man nekad nav bijusi un kura piederētu man.
Tā kopīpašumā ar Latvijā dzimušo un augušo, bet tagad Austrijā muzicējošo pianisti Ievu Ošu esam izveidojuši dvīņu māju Jūrkalnē. Patiesībā es biju tas, kas Ievu pirmoreiz atveda uz Jūrkalni. Tā bija viena no retajām reizēm, kad korim nenotika nometne, jo pēc togad nenormāli aktīviem un intensīviem festivālos un koncertu izbraukumos kopā pavadītiem mēnešiem kādu laiku negribējām cits citu redzēt… Jūrkalne ir ļoti īpaša. Tā neatrodas tieši pie jūras, bet jūras pusē netālu plūst Ēnavas upe. Viss, ko var vēlēties. Vēl tikai ezera trūkst.
Dārzā ķirši, ābeles…
Tur aug simtiem koku! Tā patika uz zemes darbiem laikam nāk ar gadiem, bet nu mani aizrauj viss, kas saistīts ar koku stādīšanu, kad vari vērot, kā katrs stāds dabā aug un attīstās. Pirmie ciemiņi, kas pie manis pirms septiņpadsmit gadiem bija atbraukuši viesos, bija Raimonds Pauls ar sievu Lanu. Kur tagad var aiziet dažās minūtēs, toreiz kā caur džungļiem bridām pusstundu, lai saprastu, kurā virzienā vispār iet, lai tiktu līdz upei. Zinājām, ka pēc kartes Ēnavai kaut kur tepat vajadzētu būt, bet tikt pie tās nevarējām, tik ļoti mežonīgi viss bija aizaudzis.
Vai kora “Kamēr…” izaugsmei tagad arī paseko līdzi?
Būtu jocīgi, ja es atbildētu, ka ne. Protams, sekoju koncertdzīvei, esmu bijis klāt “Kamēr…” koncertos, apzinātāk vai sagadīšanās dēļ, bet šobrīd kora virzība un attīstība ir atšķirīga no tā, kā es to vadīju un nodevu tālāk. “Kamēr…” tradīcija allaž bijusi tāda, ka tie cilvēki, kas turpina vadīt kori, paši bijuši ļoti cieši ar to saistīti kā dziedātāji vai kormeistari. Un tikai pēc tam pārņēmuši kora diriģenta lomu.
Mākslinieciskais vadītājs Aivis (Greters) nu kori nodevis cilvēkam, kurš ir ļoti profesionāls, ļoti mērķtiecīgs un šajā laikā sevi arī apliecinājis, bet kurš iepriekš kori “Kamēr…” zināja tikai kā klausītājs. Ir bijuši brīži, kad man prasīts viedoklis, kas gan notiek reti, kādas pārdomas vai ieteikumus, bet šobrīd koris iet savu ceļu. Mans laiks tajā beidzies.
Teici, ka ar Kurzemi nekādi ciltsraksti tevi nesaista. Vai uz Preiļu pusi, kur dzimtas saknes, iznāk aizbraukt?
Vispār ne, ļoti sen neesmu tur bijis. Preiļi, Līvāni, precīzāk Rudzēti, ir manas mammas dzimtā puse, tēvs nāk no Varakļāniem. Lai neizsūtītu, viņa ģimene bēga no mājām, apmetās netālu no Olaines un laimīgā kārtā izglābās, jo bija pietiekami turīgi zemnieki pirms padomju varas ienākšanas. Tēva mājās esmu bijis tikai vienu reizi kā bērns un atceros vienu lielu ozolu.
Tā bija viena reta reize caurbraucot, kad tēvs mani tur ieveda. Interesanti, ka citi radinieki man atsūtījuši nokopētu avīzes rakstu, kur lasāms, ka tajās mājās un zemē nu saimnieko kāds jauns zemnieks uzvārdā Ikaunieks, kurš godalgots ar “Latvijas sējēja” balvu kā viens no perspektīvākajiem tieši jaunās paaudzes zemniekiem novadā. Man tas raksts saglabāts, kādreiz gribētos turp aizbraukt, jo šķiet, bija pat pieminēts, ka viņš apsaimnieko Sirmo dzimtas mājas.
Tā kā patlaban notiek tevis izlolotais Garīgās mūzikas festivāls, jau jūti, ka pūlos uztaustīt, kur ielikti Māra Sirmā personības garīgie pamati.
… Garīgie pamati? Ģimeniskumā, īpaši mammas mīlestībā pret mums, bērniem, kas bija ļoti izteikta. Tāda milzīgi liela mātes mīlestība. Tas dzīvē dod ļoti stipru pamatu, ja tev kopš bērnības un jaunības visu mūžu ir šī ārkārtīgi spēcīgā aizmugure. Cik atceros savu mammu – abi mani vecāki tagad ir miruši –, viņi bija gan emocionāls, gan dvēselisks balsts. Un vēl ārkārtīgā mīlestība pret dziedāšanu! Tas viss summējies manī. Mammai bija ļoti skaista balss. Tās paaudzes cilvēkiem kopā sanākot, dziedāšana jau bija dabiska lieta. Tagad karaokes laikmetā grūti kaut ko kopīgi nodziedāt. Ja teksts nav priekšā uzrakstīts, tālāk par pirmo rindiņu kaut kā netiek… Negribu vispārināt, bet tādas tās tendences…
Teici daudzskaitlī – mīlestība pret bērniem.
Jā, esam divi. Man ir māsa. Pēc profesijas veterinārārste. Un vēl otra lieta, kas man liekas ļoti svarīga, – kopš bērnības tikām radināti pie darba patstāvības. It kā bija bezgala daudz mīlestības, bet arī prasības pret lietu kārtību. Netikām ucināti, lutināti… Nekad nevarējām vadīt laiku spēlējoties, kamēr vecāki ravēja dārzu vai talkā pie mūsu vecvecākiem veda sienu. Mums vienmēr tika savi darbi, par to nebija nekādu diskusiju. Tagad man tik ļoti jocīgi kļūst, kad dzirdu, – kāda mamma savam bērnam saka: iznesīsi miskasti, dabūsi savu eiro. Man tas liekas ārkārtīgi sveši un nepazīstami.
Cilvēku veido arī dzīvē satiktās personības…
Mani pirmie dzīves skolotāji ir Jānis Erenštreits, mūzikas teorijas skolotāja Maija Kurme un klavieru skolotāja Maruta Zvirgzdiņa, kas manī saskatīja talantu mūzikā. Dārziņskolā sāku mācīties no 4. klases, bet sapratne par kori, ko nozīmē dziedāt korī, nāca tieši no Jāņa Erenštreita. Bet mans pirmais diriģēšanas skolotājs bija Krišs Deķis. Patiesībā man nebija nekādas vēlēšanās kļūt par diriģentu, tas drīzāk bija negadījums. Visu laiku biju dziedājis Dārziņskolas zēnu korī, dziedāšana likās tā svarīgākā.
Te pēkšņi balss lūzums, un, izrādās, mācību programmā ir arī diriģēšana… Kāda diriģēšana? Biju pat diezgan pārsteigts. Tā Kriša Deķa pēdējais dzīves gads bija mans pirmais diriģēšanas gads. Viņš nostrādāja tikai vienu sezonu un tad aizgāja mūžībā. Tā kā Edīte Kokare bija nodaļas vadītāja Dārziņskolā, stafeti pārņēma viņas (un Imanta Kokara) vecākais dēls (vēlāk traģiski bojā gājušais) Juris Kokars, kas man mācīja diriģēšanu līdz pamatskolas beigšanai. Mūzikas akadēmijā manā dzīvē lielu lomu spēlēja profesore Ludmila Pismennaja.
Viņa nepiederēja tā laika korifejiem, kur Imants un Gido Kokari un Jānis Dūmiņš, gan Daumants Gailis un Mendelis Bašs, gan Edgars Račevskis. Tiem lielajiem dūžiem, kas savā starpā bieži cīnījās par vietām un lauriem… Ludmila Pismennaja bija katedras vadītāja, varbūt tāpēc, ka vienīgā sieviete tajā kompānijā, ļoti rūpīga un vienīgā, kas varēja lielās personības savest kopā, mēģināt ar viņiem sadzīvot, lai viņi to spētu savā starpā. Pie lielajiem māksliniekiem bieži izkrita stundas, kaut kas atgadījās, bet pie Ludmilas Pismennajas stundas notika vienmēr. Kā pedagogs viņa bija ārkārtīgi neatlaidīga.
Nezinu, kā būtu veidojusies mana mūziķa karjera, ja man toreiz būtu cits pedagogs, kāds liels mākslinieks ar plašu lidojumu, bet kurš varbūt nepiestrādātu pie pašiem diriģēšanas pamatiem. Tad ārkārtīgi lielu iespaidu uz mani atstāja iepazīšanās ar izcilo latviešu diriģenti Ausmu Derkēvicu un viņas vadīto sieviešu kori “Dzintars”, kurā man bija iespēja septiņus gadus strādāt kā kormeistaram. Fantastiska skola un milzīga pieredze, un, protams, maģistrantūras laiks kopā ar profesoru Imantu Kokaru….
Tomēr – kā nākas, ka viens cilvēks tikai ar roku kustībām un personības klātbūtni spēj iekustināt skaņu viļņus un noturēt balsu desmitus?
Tas nav līdz galam izzināms… Jābūt ļoti kompetentam, bet, runājot par zināšanām, mūzikas stilistiku un tradīcijām, to izpēte ir bezgalīgs process, kurā jāzina pēc iespējas vairāk, un es varbūt zinu tikai tik, cik melns aiz naga no tā visa, ko vajadzētu… Bet ar zināšanu bāzi patiesībā ne vella nepietiek, tā ir tikai teorētiska platforma, uz kuras vari stiprināt savu pārliecību, līdz spēj spert nākamo soli, ko sauc par muzikālo interpretāciju, radušos no tām vibrāciju sajūtām, kas tajā brīdī nāk no tavas sapratnes, izglītības, talanta, intuīcijas un muzikālām maņām.
Vēl… viens ir amatieru māksla, kur cilvēki uz mēģinājumiem nāk ar prieku, bet cita lieta profesionālā vide, kur iezogas ikdienas rutīna. Man vienmēr bijis mērķis izsist to rutīnu arī no sevis, kaut tu jau zini, pie kā arvien jāatgriežas. Un tas aplis nekad nebeidzas…
Arī amatieru korī – un Dziesmu svētku kopkorī jo īpaši – pie viena otra diriģenta ir grūti un pat garlaicīgi, bet pie cita mēģinājuma minūtes tik spilgtas, ka paliek atmiņā vai uz mūžu.
Tā ir harisma, talants… Runājot par radošām sfērām kopumā, mūsdienu pasaulē “saražots” ārkārtīgi daudz profesionālu cilvēku, kuri patiešām ir gudri, ar ļoti lielām teorētiskām zināšanām, bet tās bieži vien diemžēl ir aizsegs talanta un harismas trūkumam. Un tad, teoretizējot par muzikālām vērtībām, viņi tiecas sasniegt rezultātu. Un to arī sasniedz, bet šis rezultāts liek uzdot jautājumu par gaumi un vērtībām. Par to, kas ir svarīgāks – tehniski precīzs muzikālais risinājums vai tomēr kaut kas vairāk…
Un tas bīstamākais mūsu laikmetā, ka kultūrā visa sistēma balstās uz projektiem un to labi veidotām prezentācijām. Patiesībā vari dzīvot zaļi, ja māki labi uzrakstīt projektu. Tev piešķir naudu kompozīcijai, koncertam… Taču jēga ir ne jau noformējumā, režisora izdomātajā “konceptā”, bet gan saturā. Tajā, ko tauta patiesi redzēs un dzirdēs. Te nerunāju par filozofiskiem gardēžiem, kuri, iepriekš iepazinušies ar konceptu, nu vēro un skatās, kā tas īstenojas un attīstās izpildījumā.
Es runāju par klausītāju un skatītāju, kuru priekšnesums vai nu aizrauj, vai atstāj vienaldzīgu. Tā nonākam pie patiesības atslēgas, ka visu nosaka muzikālā kvalitāte un nevis iepriekš uzrakstītie koncepti. Bet dzīve mūs diemžēl piespiež domāt konceptos. Lai tu piedalītos kādā konkursā, ir jāuzraksta projekts, tam labi jāizskatās uz papīra, un tas viss bieži vien nospēlē lielāku lomu par pašu būtību, patieso saturu.
Nekad neesmu redzējusi Garīgās mūzikas festivāla “konceptu”, bet, izlasot afišu vien, gribas dzirdēt visu, kas diemžēl nekad nav iespējams.
Man prieks, ka festivālā izskanēs daudzi jaundarbi, piedalās jauni orķestri, kas dod korim svaigus iespaidus. Pie pults stāsies arī daudzi viesdiriģenti, nevaru teikt, ka visi ārzemju, jo, piemēram, Andris Poga un Krista Audere ir mūsējie, kaut tālu pasaulē aizgājuši un ar citu vērienu. Skanēs gan angļu mūzika ar angļu diriģentu, gan ukraiņu mūzika ar ukraiņu diriģentu. Jau pieminēju Kristu Auderi, par ko man īpašs prieks, jo, vēl būdama Rīgas Doma kora skolas audzēkne, viņa dziedāja arī korī “Kamēr…”.
Kristas muzikālie panākumi ir lieliski, uzvara Ērika Eriksona prestižajā starptautiskajā kordiriģentu konkursā 2021. gadā ir nebijis sasniegums! Runājot par festivāla programmu, pieminēšu divus darbus, kuri izņēmuma kārtā nav rakstīti tieši šim Garīgās mūzikas festivālam, bet dažādu apstākļu dēļ iecerētajā laikā nav piedzīvojuši savu piedzimšanas brīdi klausītāju ausīs vai pirmatskaņoti ārpus Latvijas.
Rihards Dubra skaņdarbu “Pater Noster” jeb “Tēvreize” radīja kā noslēdzošo ārkārtīgi vērienīgi iecerētajam, bet pandēmijas dēļ nenotikušajam koncertam Rīgas Domā ar starptautisku auditoriju, kas bija ieplānots 2020. gadā par godu Latvijas starptautiskās atzīšanas “de iure” simtgadei un apvienotu visus mākslinieciski spilgtā priekšnesuma veidotājus vienā kopīgā iestudējumā. Tagad uzskatām par savu pienākumu Riharda Dubras “Tēvreizi” atskaņot.
Jēkaba Jančevska skaņdarbs korim un instrumentālajam ansamblim “Sleep” savu pirmatskaņojumu jau piedzīvojis 2019. gadā Cīrihes Tonhallē, kur to atskaņojām kopā ar Šveices vienīgo profesionālo kori. Festivāla rīkotāji tur bija apvienojuši visus latviešu izpildītājus, kuri tolaik mācījās vai dzīvoja Šveicē. Līdz ar to pavadošais sastāvs arī tagad būs ļoti neparasts.
Un festivālā skanēs vēl viens, neviena nepasūtināts Jēkaba Jančevska skaņdarbs, komponistam tapis kādā dvēseles pārdzīvojuma mirklī. Vīru kora dziesma tā arī saucas – “Tā ir mana dvēsele”. Kad Jēkabs parādīja notis, likās vērtīgi dziesmu pirmatskaņot tieši Garīgās mūzikas festivālā. Tā kā totālās pandēmijas laikā mēs kā profesionāļi atšķirībā no amatieriem varējām strādāt, uzaicinājām visus jaunos komponistus, Mūzikas akadēmijas studentus, uzrakstīt dziesmas valsts korim “Latvija”.
Starp daudziem spilgtajiem tādējādi atklātajiem jaunajiem skaņražiem īpaši izcēlās divi favorīti. Viens ir Jēkabs Bernāts, kurš izcēlās ar ārkārtīgi dzirkstošu un latviešu mūzikā varbūt pat ne tik raksturīgu enerģētisko, ritmiski sarežģīto un ļoti kolorīto darbu. Un otra ir Lauma Kazāka, kura jau beigusi Mūzikas akadēmiju. Viņai bija ļoti koristiski, vokāli uzrakstīta mūzika, kas tagad ir diezgan liels retums, jo pat ļoti talantīgi komponisti vairāk strādā pie noskaņas, krāsām, skaņu efektiem, daudz nedomājot par balssvedību.
Lauma mācījusies arī pie Ērika Ešenvalda, un jūtams, ka tas atstājis savu iespaidu. Vēl ļoti interesanta personība ir instrumentālists ar kompozīcijas izglītību Raivis Misjuns, ar kuru man bijusi tikai viena tikšanās, kad runājām par viņa sacerēto lielo skaņdarbu spāņu valodā. Misjunam ir unikāla izglītība, maģistra grādu kompozīcijā ieguvis Amsterdamas konservatorijā, bet kontrabasa spēli studējis Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā un Parīzes Konservatorijā. Raivis Misjuns, latvietis ar latgaliešu izcelsmi un Eiropas redzesloku, muzicē daudzviet pasaulē.
Bet tu pats pirmoreiz esi nonācis kino pie režisora Māra Martinsona spēlfilmā “Zeme, kas dzied” par pirmajiem latviešu Dziesmu svētkiem 1873. gadā…
Tāpēc nedrīkstu dzīt nost bārdu! Sērgas pirmajā vilnī, dzīvojot prom no Rīgas, lēnām pārvērtos par meža veci, kas tikai strādāja savā Jūrkalnes parkā. Nu pandēmija apnikusi, bārda arī, vasaras karstums nāca virsū, domāju dzīt nost to vīrišķības rotu, klapatas vien, lielākas nekā bez bārdas… Te zvana kinorežisors Māris Martinsons un saka – atstāj bārdu! Filmā tieši tādu vajagot. Radošā komanda izdomājusi diriģentu lomas uzticēt nevis aktieriem kā pārējās, bet attiecīgās profesijas pārstāvjiem. Man ticis Latvijas pirmais profesionālais kora virsdiriģents. 1873. gada svētkos viņi bija divi, bet Indriķis Zīle bija pirmais un galvenais.
Nu iedziļinos tajā, kas par šo kora mākslā tik nozīmīgo personību rakstīts Daiņa Īvāna scenārijā filmai. Interesanti, ka Indriķa Zīles taktsfigūra, kā atklājuši latviešu mūzikas kritiķi, bijusi pietuvināta mūsdienu diriģēšanas izpratnei. Filmā diriģēšu pirmo Dziesmu svētku modulēšanas koncertu Valmierā, kur estrādē pēc divām nedēļām notiks filmēšana.
Nākamvasar, kad apritēs 150 gadi kopš pirmajiem Dziesmu svētkiem, tu pats diriģēsi dziesmu no zelta fonda, Jāzepa Vītola “Gaismas pili”, bez kuras nav iedomājami nevieni svētki un kura jo bieži ir Noslēguma koncerta pats vainagojums Mežaparka Lielajā estrādē…
Ar “Gaismas pili” ir tāpat kā ar visām leģendārām lietām. Ja vēlies pieteikt savu redzējumu, nedrīksti pašmērķīgi atteikties arī no ierastajām tradīcijām. “Gaismas pilī” ir ļoti daudz neatbildētu jautājumu. Man tāds, piemēram, ir – “… kur palika tēvu dievi…?”
Bet vai pēdējo gadu interpretācijās, basiem izdziedot šo viņu sulīgo solo frāzi ar dziļu, šodien vēl jo būtiskāku zemtekstu, to var just? Labākajā gadījumā tā izskan retoriski, kā fakta konstatācija, kur tālāk nekas tā īsti vairs neinteresē. Man pirmie atslēgas vārdi, kas ieved balādes sākuma sajūtā, ir divi – “brīvs” un “auklētāj”. Un tas ir darbības vārds.
Vizītkarte
Māris Sirmais
• Latviešu kordiriģents
• Dz. 1969. g. Rīgā
• 1990. g. dibinājis kori “Kamēr…”
• Kopš 1997. g. Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents
• Vairākkārtējs Vispārējo latviešu dziesmu svētku virsdiriģents
• Vairākkārtējs Lielās mūzikas balvas ieguvējs
• Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
