Nav tik viegli, kā izskatās 0
“Daudzviet pasaulē gandrīz katrā sporta zālē ir studija ar piloniem, un tas liekas normāli. Latvijā tas notiek lēnāk, jo “Pole Dance” pie mums “ienācis” nesen, tikai pirms aptuveni trīs četriem gadiem, tādēļ sabiedrībai grūti pie tā pierast. Ja sākotnēji cilvēki domā, ka nodarbojamies ar striptīzu, tad paskatoties “pole” sporta nodarbības, tajā nav nekādas saistības ar dejām, kuras mēs varam redzēt stripklubos,” tā A. Blaua. Pašlaik pasaulē notiek arī nopietnas diskusijas par to, lai “Pole” sports tiktu apstiprināta kā viena no vasaras Olimpisko spēļu disciplīnām.
A. Blaua stāsta, ka nodarbības apmeklē ļoti mazs meiteņu, turklāt viņas nestāsta par “Pole Dance” treniņiem saviem tuviniekiem, kolēģiem vai draugiem. Ir meitenes, kuras gatavo pārsteigumu vīram vai draugam. „Nāk meitenes, kuras nesaka kolēģiem, bet draugi zina. Ir meitenes, kuras nesaka arī draugam, jo domā, ka viņš var nesaprast.”
I. Brante savu pirmo “Pole Dance” priekšnesumu gatavoja kā pārsteigumu, iepriekš ģimenei neatklājot par savu jauno aizraušanos. “Pārsteidzu reizē, kad piedalījos vecmāmiņu konkursā un man bija jāpiedalās talantu šovā. Sākotnēji vēlējos veikt trikus ar skrituļslidām, bet tad nodomāju, kādēļ nevarētu nodejot sporta deju pie pilona. Sāku gatavoties. Mans mērķis bija parādīt, cik mēs esam dažādi, cik aplami ir domāt šaurās kategorijās, sevi ierobežojot.”
Neskatoties uz atpazīstamību un svarīgo amatu, I. Brante “Pole Dance” treniņa apmeklējumus neslēpj. Kā individuāli praktizējošai juristei viņai tas netraucē. “Iespējams, tas varētu traucēt tad, ja izdomātu saistīt dzīvi, piemēram, ar politisku amatu – tad to noteikti “izceltu”. Ar to es rēķinos. Ja “neizvilks” šo, tad atradīs kaut ko citu. Uzzināsi par sevi to, ko nekad nebūtu iedomājies uzzināt. Tādēļ, ja dzīvotu ar domu, ko par mani domās citi, tad būtu citādāka, būtu citviet, es nebūtu tā, kas esmu. Es nebūtu laimīga. Es nodotu sevi.”
I. Brante pārliecināta, ka vienmēr jārēķinās ar sabiedrības daļu, kas uzskatīs, ka “Pole Dance” ir stripkluba cienīgs deju variants, bet tas nenozīmē, ka nav otra sabiedrības daļa, kas saprot un atbalsta. “Tādēļ izdomāju, ka labāk atklāti pateikšu, ka man šis sporta veids patīk, tas mani ir uzrunājis – es dejoju sporta deju un akrobātiku uz pilona. Saprotu, ka brīdī, kad kļuvu par pilsoniski aktīvu juristi, es zināmā mērā esmu attiekusies no kaut kādas daļas privātajā telpā.”
