– Izsūtīšana noteikti ir viens no Latvijas 20. gadsimta vēstures galvenajiem sāpju punktiem, tādēļ pat pārsteidzoši, ka par to līdz šim tik maz reflektēts mākslinieciskā formā. 2
V. Kairišs: – Latviešiem tā problēma ir diezgan sarežģīta, jo izsūtīšanās, protams, ļoti daudzi cieta, bet arī ļoti daudzi pēc tam šos cilvēkus izstūma. Toreiz bija veiksminieki, kas izdzīvoja, pielāgojās, izmantoja esošo sistēmu, lai veidotu karjeru. Tad nāca atmoda, viņi pielāgojās tai un atkal turpināja veidot karjeru – tāds ir 70% vai pat 90% mūsu iedzīvotāju veiksmes stāsts, tādēļ viņiem nav laika domāt par sāpīgām vēstures lappusēm un tādiem cilvēkiem. Kaut kā vēsturiski sanācis, ka tie, kurus izsūtīja, ir zaudētāji. Daļa atgriezās, no tiem daļa ieņēma savu vietu dzīvē, bet ļoti daudzi arī to vietu neatrada – tāda tautas daļa, par kuru visi zināja, visi klusēja, un ko tagad ar viņiem darīt?
– Man, runājot ar cilvēkiem, kuri tikuši izsūtīti, radies priekšstats, ka tie, kas atgriezās, izsūtījumu pieņēmuši kā savas biogrāfijas faktu, nākamā paaudze ir nepiedodošāka, bet trešā un ceturtā bieži vien nezinoša…
G. Grūbe: – Satikos ar jauniešiem, kuru ģimenē ir izsūtījuma pieredze, un viņi faktiski bija saskārušies ar noklusējumu – ģimenē par to nerunāja. Jaunieši, kas dzimuši pēc 1991. gada, zina ļoti maz – viens no Dzintras Gekas iniciētā “Sibīrijas bērnu” eseju konkursa dalībniekiem rakstīja, ka viņam ilgi bijis priekšstats par Sibīriju kā kaut kādu pilsētu…
Savukārt tās atmiņas, kas pie viņiem nonākušas, lielākoties ir tādā pozitīvu stāstu kvintesencē. Piemēram, Toms Grēviņš atcerējās, kā viņa tēvs skrējis pretī savam tēvam, kurš atgriezās no Sibīrijas, un saucis: “Tēti, tēti, es iemācījos peldēt!” Vai kādai meitenei vectēvs Sibīrijā lasījis upenes un ēdis, jo tas bijis gandrīz vienīgais pieejamais ēdamais, un pēc atgriešanās uz upenēm nav varējis pat paskatīties. Tādi nelieli, spilgti stāsti, kas palikuši cauri laikam.
I. Boka-Grūbe: – Savukārt tiem, kas Sibīriju piedzīvoja kā bērni, atmiņas arī ir par bērnību – tur tāpat bijuši prieki, kaut kādi notikumi, kas saistījušies ar rotaļām, spēlēm, ogu lasīšanu…
V. Kairišs: – Tāpat kā armēņu genocīds vai ebreju holokausts, izsūtījums ir viens no latviešu vēstures bāzes faktoriem, uz kuriem mēs varētu veidot savu kolektīvo apziņu. Man liekas, te vairāk būtu jārunā ne par upuriem, bet par to spēku, kas ļāva izdzīvot. Tieši uz šiem cilvēkiem, kuriem bija svarīgi atgriezties, uz tiem, kuri atgriezās un nesalūza, mēs varam būvēt savu garīgo genofondu. Tādēļ Melānija Vanaga man šķiet fundamentāli svarīga personība. Viņas grāmatā arī nejūt naidu, drīzāk cilvēkmīlestību, spēju tikt pāri sāpīgām lietām. Godīgi sakot, es šeit saskatīju tādu lielu, episku, pamācošu antīku sižetu, kādus režisori, mākslinieki meklē.
U. Rozenbauma: – Filmā skaidri iezīmējas sievietes kā nesošais tēls, jo vīriešu šajā vietā nebija, bet ir arī skaidrs, ka sievietes, kuras uz Sibīriju tika izsūtītas vai tur piedzimušas, lielā mērā ietekmējušas to, kāda ir Latvija šodien.
G. Grūbe: – Ja viņu nebūtu bijis, nebūtu nākamo paaudžu; ja nebūtu izglābti Sibīrijas bērni, nebūtu daudzu to cilvēku, kuriem bija ļoti būtiska loma, lai 1990. gadā mēs varētu valsti atjaunot un mums tā nebūtu jāceļ no jauna.
I. Boka-Grūbe: – Godinot latviešu sieviešu spēku, mēs kopā ar Latvijas Radio esam izveidojuši “Veļupes krastā” fragmentu lasījumus. To dara aktrises, kas piedalās filmā: Lilita Ozoliņa, Guna Zariņa, Baiba Broka, Maija Doveika, un, man liekas, aktrises, ko režisors Kairišs izvēlējies, ļoti labi reprezentē savu paaudzi un sievietes spēku.
