Spēks, kas ļāva izdzīvot. Melānijas hronikas veidotāji 14. jūnijā sāk sociālās atmiņas akciju 2
Filmas “Melānijas hronika” veidotāji sāk sociālās atmiņas akciju “Neuzvarama, nesalaužama, neaizmirstama”.
Ir pabeigta Viestura Kairiša filma “Melānijas hronika”, kura gan uz kinoekrāniem nonāks tikai, tuvojoties Latvijas valsts svētkiem – 1. novembrī. Tam ir būtisks iemesls: kaut gan filma rāda traģiskos 1941. gada 14. jūnija notikumus, kad no Latvijas uz Sibīriju tika izvesti vairāk nekā 15 000 iedzīvotāju, tostarp arī tobrīd 35 gadus vecā Melānija Vanaga ar astoņus gadus veco dēlu Alni, tās mērķis ir, pieminot pagātni, apzināties, ka bez Sibīrijā izdzīvojušajiem būtu bijis daudz grūtāk atjaunot Latvijas valstiskumu 1991. gadā un smelties pārdzīvotajā spēku nākotnei.
Tādēļ tieši 14. jūnijā filmas veidotāji sāk sociālās atmiņas akciju “Neuzvarama, nesalaužama, neaizmirstama”. Sarunājos ar režisoru Viesturu Kairišu, kā arī producentiem Gintu Grūbi, Inesi Boku-Grūbi un filmas konsultanti Unu Rozenbaumu, kura kopā ar operatoru Miku Ramānu trīs dienas filmēja ceļu no Maskavas līdz Tjuhtetai – ceļu, pa kuru pirms 75 gadiem trīs nedēļas veda Melāniju Vanagu un citus izsūtītos.
– Kādas jums pašiem ir attiecības ar šo vēstures posmu? Vai bija personīga motivācija ķerties pie tik sarežģītas tēmas?
V. Kairišs: – Jau kādu laiku domāju, ka vajadzētu ķerties pie latviešu vēstures galvenajiem notikumiem. Senāk biju sācis lasīt Melānijas Vanagas “Veļupes krastā”, noliku malā, bet, kad ķēros klāt atkārtoti, saņēmu filosofisku triecienu no šīs dīvaini naivās grāmatas, kas ir atsevišķi stāvošs teksts latviešu literatūras kopainā. Man pašam ģimenē nav izsūtīto, nav personīgu attiecību ar šo tēmu, taču izsūtīšana kā vēstures fakts noteikti ietekmējis tautas likteni gan pagātnē, gan nākotnē.
Es sapratu, ka tas ir neiespējams darbs, neviens to kā kino neatbalstīs, jo Latvijā vispār nepatīk tādas lietas atbalstīt. Pats pamēģināju uzrakstīt scenārija uzmetumu, lai saprastu, vai to vispār var uztaisīt par filmu, tad sāku meklēt producentus, uzgāju uz Grūbju pāri…
G. Grūbe: – Mani vienmēr interesējis, kā šādi būtiski pavērsieni kā deportācijas ietekmē nākamās paaudzes, jo es piederu nākamajai paaudzei. Mans tēvs bija izsūtīts uz Sibīriju, kad viņam bija astoņi mēneši. Tajā brīdī, kad Viesturs Kairišs atnāca ar šo ideju, mums pašiem puika bija maziņš, un es spēju ļoti iejusties, ko tas nozīmē, ja ģimeni ar mazu bērnu deportē. Reflektēt un izprast, kādas ir šī vēsturiskā notikuma sekas vai turpinājums, tas ir nākamo paaudžu jautājums, līdzīgi kā ar holokaustu, kad mākslas veidā sāka par to runāt tikai 20 gadus pēc notikušā. Zīmīgi, ka šādas filmas tagad top visās trīs Baltijas valstīs. Lietuvā bija “Ekskursante”, Igaunijā – “Krustcelēs”, tagad Latvijā – “Melānijas hronika”.
I. Boka-Grūbe: – Man šajā procesā būtiskākais šķiet tas, ka Melānijas Vanagas tuvinieki mums tik ļoti uzticēja viņas stāstu. Tas ir ļoti atbildīgs uzdevums, jo šie notikumi nodarbina daudzu prātus, un līdz šim spēlfilma Latvijā par to nebija tapusi.
G. Grūbe: – Vispār jau izsūtīšanas ir mākslinieciski diezgan neapzināts periods, kas tad mums bija. Melānijas Vanagas “Veļupes krastā”, kas šai filmai pamatā, Māras Zālītes romāns “Pieci pirksti” un Dzintras Gekas veiktais dokumentālais process, izdzīvojušo cilvēku atmiņu apkopošana. Ja reiz tāda ideja radusies, negribējās pieļaut, lai vienīgais kinodarbs, kur parādās izsūtīšana, ir Aloiza Brenča seriāls “Ilgais ceļš kāpās”, kas tapis pēc čekas ģenerāļa Rudņeva scenārija un kur deportācijas tiek parādītas stipri romantizētā veidā…
U. Rozenbauma: – Mana personīgā motivācija bija tāda, ka šī filma ļauj pacelt tēmu, kas ir lielāka par pašu filmu, runāt par tēmām, kas iedvesmo cilvēkus kustēties uz priekšu. Uz “Melānijas hroniku” varam skatīties divējādi: skatīties atpakaļ kā uz notikušu faktu, laika nogriezni pagātnē, vai arī uz priekšu kā uz iedvesmas avotu nākamajām paaudzēm: ja mēs šim esam tikuši cauri, tad ko mēs nespējam izdarīt?!
