Speķis šokolādē. Vārdu kari Ļvivas politiskajā kulinārijā 0
Viena no neparastākajām vietām Eiropā un bijušajā Padomju Savienībā ir Ukrainas pilsēta Ļviva. Unikāla arī ar to, ka pirms padomju okupācijas tā nekad nebija nonākusi cara Krievijas sastāvā. Savulaik pilsēta ceļoja no rokas rokā, līdz 1772. gadā to piesavinājās Austroungārija.
Tās sastāvā Ļviva, ko tolaik sauca par Lembergu, palika līdz pat 1914. gadam. Pēc Pirmā pasaules kara un tam sekojošajām jukām saskaņā ar 1921. gadā noslēgto Rīgas miera līgumu pilsētu atdeva Polijai. Bet poļu valdīšanas laiks nebija ilgs. Kā to paredzēja Molotova–Ribentropa pakta slepenajā pielikumā ieskicētā karte, 1939. gada 22. septembrī Ļvivā iemaršēja padomju karaspēks.
Jauno saimnieku ierašanos pilsētnieki vispirms uztvēra kā nepatīkamu pārpratumu, bet sekojošais boļševisma terors un masu slepkavības to pārvērta naidā. Nav brīnums, ka Vācijas armiju 1941. gada 30. jūnijā daudzi pilsētnieki sagaidīja ar ziediem rokās. Uz dažiem gadiem Ļviva atkal kļuva Lemberga. Tomēr cerība, ka nacisti dāvās Ukrainai neatkarību, ātri izplēnēja. Vienu no galvenajiem ukraiņu politiķiem Stepanu Banderu ieslodzīja Zaksenhauzenas koncentrācijas nometnē.
Kaujas uz alus pudeļu etiķetēm
Neraugoties uz pretrunīgo attieksmi pret vēsturiski īso “vācu laiku”, pilsētā šī tēma tiek neuzkrītoši, tomēr pamanāmi ekspluatēta. Viens piemērs, lielizmēra grafiti gleznojums uz mājas sienas – raksturīgais Hitlera siluets, papildināts ar uzrakstu “Lemberg macht frei”. Visai provokatīva spēlēšanās ar uzrakstu uz Aušvicas iznīcināšanas nometnes vārtiem “Arbeit macht frei”, tātad “darbs dara brīvu”. Kaut ko tādu nevarētu atļauties ne Berlīnē, ne šīs teritorijas bijušajā galvaspilsētā Vīnē.
Klaiņojot pa vecpilsētu, jūs varat uzdurties burgeru restorānam “Der Stahlhelm” (“Dzelzs kaska”) un tā dīvainajai reklāmai – pliks, braši salutējošs puika ar karavīra ķiveri galvā. Tiesa, “Volksburger” jeb “tautas burgers” ir no īstas gaļas un garšo lieliski. Turpat netālu, Tirgus laukumā, tieši iepretim Rātsnamam atrodas alus brūzis, reizē arī restorāns “Pravda”.
Te radītās alus šķirnes runā pašas par sevi – tumšais “Obama Hope” (parādījās laikā, kad Ukraina cerēja saņemt no ASV militāru palīdzību), “Frau Ribbentrop” (gaišais, ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli uz etiķetes) un, saprotams, arī “Trump”. Tāpat nobaudāms alus “Sila”, uz kura etiķetes attēlots Kremļa tornis ar Ukrainas dzeltenzilo karogu virs tā.
Bet pats skandalozākais ir “Putin Huilo” – pliks Putins ar miniatūru premjeru Medvedjevu klēpī. Savu nosaukumu šis alus guvis no ukraiņu futbola fanu dziesmas, kas pirmo reizi izskanēja 2014. gada 30. martā, neilgi pēc Krimas okupācijas un aneksijas. Krievu valodas vārdnīca gan liecina, ka šim “vārdam ar burtu h” ir arī samērā nevainīga nozīme – vienkārši “slikts, nepatīkams cilvēks” (“дурной, никчёмный, неприятный человек”).
Bet pats alus ir lielisks, turklāt tam ir 8 grādi! Kā rakstīts ēdienkartē – “zeltains eils ar piesātinātu apiņu aromātu, savieno rūgtumu ar salduma piegaršu”. Var diskutēt par gaumi un atļaušanos, taču jāatceras, ka Krievija un Ukraina faktiski atrodas kara stāvoklī, kas daudz ko izskaidro. Ne tikai ieroču, bet arī “vārdu karu”.
Slepenais bunkurs pilsētas centrā
Citā Tirgus laukuma pusē noslēpies vēl viens neparasts iestādījums – “Krijivka”. Bet nemeklējiet izkārtni ar šādu nosaukumu! Jo “krijivka” (ukraiņu valodā “kриївка”) nav nekas cits kā paslēptuve, nacionālo partizānu jeb mežabrāļu bunkurs.
40. gadu nogalē Rietumukrainas mežos tādu bija vairāki tūkstoši. Un kas tad tas par bunkuru, kura atrašanos liecina norāde? Tāpēc atrast šo restorānu var tikai pēc nostāstiem, kas tiek nodoti “no mutes mutē”. Saprotams, tā ir viena no “Krijivkas” mārketinga leģendām.
Netālajā pilsētas tūrisma informācijas birojā jums sniegs izsmeļošas ziņas par ēku, kuras kāpņu telpas pirmajā stāvā meklēt “Krijivku”. Tur koridora galā apmeklētājs ierauga kaut ko līdzīgu masīvām koka durvīm ar nelielu lodziņu tajās. Klauvējot lodziņš atveras un atskan parole “Slava Ukraiņe!” Pareizā atbilde ir “Gerojam slava!” Ja tā tiek nosaukta, atveras arī durvis.
Apmeklētāju sagaida dāvana – glāze ar 100 gramiem šņabja (gorilkas). Tālāk ceļš ved uz palielu zāli, kurā atveidota pēckara Ukrainas mežabrāļu bunkura atmosfēra, neparasts kroga un muzeja sajaukums.
Vienkāršie, bet sātīgie un garšīgie ēdieni (borščs,uzkodas, sēnes, speķis, cepta gaļa utt.) tiek pasniegti metāla traukos. Nosaukumi runā paši par sevi – “Palīdzība no Baltijas” (mazsālīta siļķe), uzkodu plate “Stratēģiskā rezerve”, desiņas “Puiši no Banderštates”, borščs “Varoņa dievgalds”, liellopu gaļas sautējums “Vērmahta ikdiena”, sacepums “Meža gauleitera vakari”, vareņiki ar kartupeļu pildījumu “Tumšais mežs” utt. Saldajā ēdienā siera pankūkas “Нахтігаль з машінговером”. Jauktā vācu-ukraiņu valodā to varētu tulkot kā “Lakstīgala ar mašīnpistoli”.
Tomēr zinātāji saprot, ka ar vārdu “Lakstīgala” domāts “Bataillon Nachtigall”, no ukraiņiem sakomplektēta vērmahta diversijas grupa, kas kara pirmajās dienās palīdzēja vācu armijai Ukrainas teritorijā. Neparasta ir arī izeja no šī restorāna – tā aizvada apmeklētāju līdz veikala telpai, kur iespējams iegādāties neskaitāmus ar mežabrāļu tēmu saistītus suvenīrus, sākot ar tematiskām spēļu kārtīm un beidzot ar “gorilkas” pudelēm, kuru etiķetes rotā Staļina portrets kā šaušanas mērķis.
Konfektes ar speķi
Bet ja jums apnikusi šī politisko tēmu ekspluatācija, droši varat doties uz restorānu mākslas muzeju “Сало” jeb latviski – “Speķis”. Nogaršot lielisku boršču un degustācijas plati ar 14 speķa veidiem. Un uz atvadām nopirkt kārbu ar konfektēm “Сало в шоколаде” jeb “Speķis šokolādē”. Tas nav joks, šokolādes masā tiešām ir iestrādāts speķis.
Tāda ir modernā Ukraina – skaista, viesmīlīga, neparasta un bieži arī nesaprasta. Dīvaina, pat provokatīva, kas burtiski vienā dienā aizslauka ne tikai veco politisko eliti, kā tas notika nesenajās parlamenta vēlēšanās, bet arī tradicionālo izpratni par garšu saderību. Kas pat speķī saredz mākslu. Saka gan: kamēr cilvēki spēj pajokoties paši par sevi, ar viņiem viss esot kārtībā.
