Spēkavīrs Zāģeris: Dubaijā nakts vidū sāku bļaut uz igauni 2
Latvijas labākais spēka vīrs Dainis Zāģeris pagājušajā gadā triumfēja Čempionu līgas finālposmā un kopvērtējumā un šobrīd jaunajai sezonai gatavojas tik saspringti, ka pēc treniņa no pārguruma bieži vien nākas rāpot līdz mašīnai. Viņa gribasspēks un darba spējas ir milzīgas, šķiet, ka neviens neapturēs ceļā pretī mērķim. Intervijā sportlandmagazine.com viņš pastāstījis par piedzīvoto karjeras sākumā un interesantām epizodēm profesionāļa gaitās.
“Agrāk bija bargākas ziemas, dauzījāmies pa āru, slēpojām līdz bikšu staras bija sasalušas. Uzreiz pēc skolas gājām kaut ko darīt, nesēdējām pie mājasdarbiem, tas tolaik bija otrajā plānā. Ja uz ūdens bija uzsalis ledus, spēlējām hokeju. Man bija izveidota tik smaga nūja, ka nevarēju pacelt, bet vienalga gāju un darīju,” stāsta Dainis. “Tā nopietnāk sanāca nodarboties ar futbolu – biju diezgan labs vārtsargs. Mums tā komanda varbūt nebija tik labi saspēlējusies, tomēr pie manis pēc spēlēm nāca un teica atzinīgus vārdus, ka ir grūti iesist bumbu manis sargātajos vārtos. Daži pat jautāja padomu, kā lai iesit. Arī tagad labprāt uzspēlētu, bet tomēr ir bail, ka varu satraumēties. Spēlējot futbolu, rezultāts atkarīgs no visas komandas, līdz ar to, ja ir spēles, kurās zaudē ar lieliem pārsvariem, tad vārtsargam ir diezgan grūti. Laukuma otrā malā dažkārt tikām tikai tad, kad es bumbu līdz turienei aizspēru. Tajā pašā laikā paralēli sāku nodarboties ar pauerliftingu jeb spēka trīscīņu. Ar to sāku nodarboties aptuveni 15 gadu vecumā, kad sāku mācīties Kandavā. Tad sāku nopietnāk staigāt uz treniņiem, bet pirmajās sacensībās biju… 14tais no 15 dalībniekiem. (smejas) Diezgan sliktas sacensības. Bet tomēr sāku trenēties, atradu savu ceļu, sāku strauji progresēt un laika gaitā sacensībās regulāri biju trijniekā.”
Ilgu laiku nācies cīnīties ar finansiālajām problēmām. Kā viens no risinājumiem savulaik bijis iestāšanās armijā. “Bija doma braukt uz karstajiem punktiem ar LATBAT (Nacionālo bruņoto spēku 1. kājnieku bataljons), lai tiktu ārā no laukiem. Alūksnē izjutu armiju – disciplīna, konkrēts režīms, rīta rosmes, kas nebija slikti. Tur arī sāku iet trenēties, jo bija pieejama neliela trenažieru zāle. Tad redzēja, ka kaut ko esmu darījis un atļāva man iet uz lielāku zāli. Jau tajā laikā visi bija izbrīnīti, no kurienes tāds spēks. Neatceros, cik tajos laikos spiedu, bet pārsteigti bija daudzi.”
Arī pēc armijas nācās cīnīties par izdzīvošanu: “Bija periods, kad treniņi pazuda no mana dienas plāna un biju devies uz laukiem, strādāju dažādus gadījuma darbus. Tad pusotru gadu strādāju Dānijā, tur arī spēlēju futbolu, bet man diemžēl nebija tik plašas angļu valodas zināšanas, skolā apguvu vācu valodu, bet arī tā bija aizmirsusies. Ņēmu rokās vārdnīcu un mācījos nepieciešamākos vārdus – vārtsargs, vārti… Paralēli cilāju svarus. Kad bija uzkrāti līdzekļi, varēja doties atpakaļ un mēģināt iekārtoties Rīgā, bet arī tad viss nebija tik spīdoši. Ierodoties te, atradu klubu F1 un sāku trenēties tur. Paralēli strādāju uz jumtiem celtniecībā. Tas bija diezgan grūts laiks, jo dienā strādā uz jumta, ārkārtīgā karstumā, nāc mājās, esi pavisam noguris, bet vienalga dodies uz trenažieru zāli. Nākamajā dienā noguris, neizgulējies atkal ej uz darbu sāpošiem muskuļiem. Ar to bija par maz, paņēmu vēl darbu policijā un naktsklubā pieteicos par apsargu. Nezinu, kā izdzīvoju, bet pagaidām varu koncentrēties tikai spēkavīriem.”
Sacensībās ārzemēs viņš bieži vien tiekot salikts kopā viesnīcas numuriņā ar igauņu spēka vīru, un tad esot traki, jo kolēģis ļoti skaļi krācot: “Viņa sieva man ir uzdāvinājusi ausu puļķus, pat vairākus komplektus. Kad Dubaijā bija fināls, mani, protams, izvietoja istabiņā ar viņu kopā. Pirmo dienu dzēru miega zāles, liku ausu puļķus… sāku naktī bļaut viņam virsū. Tur bija arī draugi no Bulgārijas, kas numuriņā bija divi, bet katrs savā istabā. Tā nu viņi man teica, lai nāku pie viņiem, abi sadzīvos vienā istabā. Vismaz beidzot biju izgulējies.”
Iepriekšējā veiksmīgā sezona kopumā tomēr bija ļoti sarežģīta: “Dubaijā pēc pirmās dienas bija nokļūdījušies tiesneši, dienas beigās biju tikai ar 1 punkta pārsvaru, lai gan vajadzēja būt vismaz 5. Tas mani izsita no sliedēm, biju dusmīgs, bet varbūt tā arī labāk, jo citādāk būtu atslābis. Visa šī sezona gadījās smaga gan traumu ziņā, gan arī psiholoģiski, vienubrīd biju diezgan lielā bedrē, sākās dažādas pārdomas. Startēju ar traumām, trīs reizes plīsa muskulis kājā, ieplēsu arī bicepsu, tagad jūtams robs. (rāda roku) Šis mani izsita no sliedēm uz pusotru mēnesi, bija nopirktas biļetes uz divām sacensībām – caur sāpēm Bulgārijā dabūju trešo vietu, bet Anglijā gan nācās izstāties, jo bija pārāk lielas sāpes. Pagājušā sezona bija laba, tādēļ gribējās sasniegumus pārspēt, to gaidīja arī cilvēki man apkārt. Pie šī spiediena, iespējams, sevi sadedzināju, jo esmu tāds cilvēks – ja kāds prasa, es to vēlos dot. Dažkārt domāju, ka visa tā psiholoģija ir kaķim zem astes, bet sports ir cieši saistīts ar to. Ja galvā ir miskaste, tad par kādiem sasniegumiem var runāt?”
