Atis Klimovičs: Spēka avots – ukraiņu sievietes 31
“Varoņi nenomirst! Varoņi nenomirst!” – skandēts visos Ukrainas reģionos tūkstošiem reižu, godinot cīņā ar Krievijas agresiju kritušos gandrīz trīs tūkstošus ukraiņu karavīru. Šie paši vārdi skanējuši arī Viņņicas reģiona Križopoles ciemā, kad vietējie iedzīvotāji beidzamajā gaitā pavadījuši savu novadnieku, transporta aviācijas 15. brigādes praporščiku Ruslanu Bondaru. “Skolēni ar ziediem izklāja sēru ceļu, un visi sanākušie ciema iedzīvotāji, notupušies uz ceļiem, atvadījās no sava varoņa. Viņa dzīvi 15. martā pārtrauca krievu snaipera lode. Nedēļu vēlāk viņš bija paredzējis doties atvaļinājumā, lai apprecētos,” raksta ukraiņu laikraksts “Deņ”.
Lai labāk aptvertu ciešanu mērogu, vērts pievērst uzmanību Volīnijas apgabalam ar aptuveni 900 tūkstošiem iedzīvotāju, kur mājās nekad netiks sagaidīti aptuveni 180 valsts austrumos kritušo karavīru. Bez tēviem palikušo pārsvarā vēl pavisam maziņo bērnu skaits pārsniedzis divus simtus. Liela daļa šo ģimeņu dzīvo lauku ciematos, kas, pavasarim atnākot, izskatās īpaši kārtīgi un sakopti. Tādas arī ir mājas, kurās par galvenajām noteicējām palikušas kritušo sievas. Atkarībā no pagājušā laika, kopš saņemta sēru vēsts no frontes, ciešanas ieguvušas citu ārēji mazāk emocionālu veidolu. Vienlaikus, ieklausoties vienā no šīm Volīnijas lauku sievietēm, iespējams uzzināt, ka gluži otrādi – ciešanas kļūstot vienīgi smagākas. Katru vakaru viņas četrus gadus vecais dēliņš vaicājot, kad tētis pārradīsies mājās.
Var vienīgi apbrīnot šo sieviešu izturību un spēku. Saskarsmē ar viņām iespējams aptvert, cik lielā mērā individuāls un intīms ir milzīgais zaudējums. Tam nav nekā kopīga, piemēram, ar pompozo un agresīvi draudīgo 9. maija svinēšanu, kāda pārņēmusi Krieviju un norisinās pie okupantu pieminekļa Rīgā. No gados jaunajām ukraiņu sievietēm (reti kura sasniegusi 40 gadu slieksni) ne reizi neesmu dzirdējis kaut nedaudz rupjus izteicienus par Ukrainā iebrukušo agresorvalsti, kas vainojama viņu vīru nāvē. Vienīgi sāpīgo atziņu, ka vīrus nebūtu iespējams atturēt no braukšanas uz fronti. Atstājot mājas, viņi vien cieti noteikuši, ka nevarot pieļaut ienaidnieka atnākšanu uz šejieni (valsts rietumdaļa). Daudzi pirms karavīra formas uzvilkšanas bijuši aktīvi Maidana jeb Cieņas revolūcijas dalībnieki, kurus vadījusi izpratne par to, ka 2013. – 2014. gadu mijā Ukrainai pienācis vēsturisks izšķiršanās mirklis.
Iespējams, tieši aizmugure ar tādiem spēcīgiem cilvēkiem kā minētās savus tuvākos karavīrus zaudējušās sievietes ir pamatā Ukrainas spējām turēties pretī Maskavas agresijai. Nododot Latvijā savākto humānās palīdzības sūtījumu šīm ģimenēm, bija labi sajūtams neviltotais prieks par to, ka “mūs atceras tik tālu esošajā Latvijā”. Bez pārspīlējuma var teikt, ka ukraiņi augstu novērtējuši mūsu līdzjūtību un atbalstu. Cik daudzi Latvijas iedzīvotāji saprot to, kādi ir Ukrainas upuri, ka Donbasā norisinās “normāls” konvenciālais karš (tik vien bez aviācijas), ka nepieciešams skaidri nostāties pretī bīstamajam agresoram – tas ir pilnīgi cita raksta temats. Šoreiz nobeigumā vien atziņa, ka ukraiņiem ir nepieciešams mūsu atbalsts – rakstu, blogu, valsts varas pārstāvju paziņojumu un konsekventas ārpolitikas veidolā.
