Spēj atgriezties mājās no tūkstošiem kilometru liela attāluma: kā darbojas dzīvnieku fantastiskais “navigators”? 12
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Dzīvniekiem, putniem, zivīm, kukaiņiem – visiem no dabas dots savdabīgs “navigators”, vien kādam tas ir lielākā, citam mazākā mērā attīstīts. Pie pirmajiem pieskaitāmi gājputni, kas ik gadu veic tūkstošiem kilometru pārlidojumus turp un atpakaļ, un laši, kas vienmēr no pasaules ūdeņiem atgriežas nārstot vienās un tajās pašās vietās, kurās tie dzimuši. Un saistībā ar šo “navigatoru” var novērot daudz dažādu brīnumainu parādību.
Ēzeļi kā vislabākie kontrabandisti
Ir daudz interesantu stāstu par suņiem un kaķiem, kas aizmirsti vasarnīcā vai citā tālā vietā, taču tie dīvainā kārtā spējuši atrast pareizo ceļu uz mājām.
Bites var aizlidot pat desmit kilometrus tālu prom no sava stropa, taču nekad nepazūd un vienmēr atgriežas.
Turklāt bite varētu aizlidot arī vēl tālāk, taču te jau sācis iejaukties cilvēks, jo viņam tādi rekordi absolūti nav nepieciešami: tādas tāllidotājas dienas laikā vienkārši sarūpēs mazāk vajadzīgā nektāra, tāpēc viņš apzināti stropus ierīko vietās, ap kurām esošo pļavu platības nepārsniedz 2–3 kilometru rādiusu.
Un cilvēki jau sen iemācījušies dzīvnieku “navigatoru” izmantot savās interesēs. Par spilgtu piemēru var uzskatīt pasta baložus, ar kuru palīdzību cilvēki salīdzinoši vēl gluži nesen apmainījās vēstījumiem. Tiesa, pasta baloža celtspēja ir ļoti neliela, tāpēc kopā ar to var nosūtīt tikai nelielu zīmīti, neko vairāk.
Bet ko darīt tajā gadījumā, ja ir nepieciešamība nosūtīt paciņu? Turklāt vēl tā, lai par to zinātu tikai divi cilvēki – nosūtītājs un saņēmējs? Izrādās, arī tas ir iespējams. Tikai tad jāizmanto kāds lielāks dzīvnieks.
Un šajā ziņā pietiekami oriģinālu paņēmienu izgudroja Ziemeļāfrikas iedzīvotāji. Tur cenas dažādām precēm kaimiņvalstīs mēdz pat ievērojami atšķirties, tāpēc tas paver iespēju neslikti iedzīvoties.
Un tad sāka efektīvi izmantot ēzeļus. Tos apmācīja vairākkārt veikt vienu un to pašu maršrutu, pēc kā palaida pilnībā brīvā ceļojumā vienus pašus.
Tādā veidā ēzelis pa šaurām kalnu takām brīvi šķērsoja jebkuru robežu, un neviens to neapstādināja un nepārbaudīja. Savukārt uz ēzelīša muguras un sāniem bija rūpīgi piesiets, piemēram, krietns rullis dabiskā zīda…
Pēc preces nogādāšanas uz vajadzīgo adresi ēzelis pa tām pašām kalnu takām tikpat precīzi atgriezās mājās. Un to atkal neviens ne apturēja, ne pārbaudīja. Visiem robežsargiem un muitniekiem taču gana darba ar cilvēkiem.
Kā šiem tas izdodas?
Ilgu laiku cilvēki, kuri labprāt izmantoja dzīvnieku navigācijas spējas, pat lāgā neaizdomājās: tieši kādā veidā šīs būtnes tik nešaubīgi atrod pareizos gala mērķus? Labākajā gadījumā viņi to norakstīja uz instinktiem un vienkārši labu atmiņu.
Tostarp pētnieki šeit saskatīja vienu no vislielākajiem dabas noslēpumiem. Labi vēl ar tiem ēzeļiem vai suņiem – tiem patiešām varētu būt dīvaini laba atmiņa jeb spēja secīgi iegaumēt dažādus dabas orientierus. Taču kā tad ir ar putniem un zivīm? Ne gaisā, ne ūdenī taču nevar būt salikti kādi īpaši “atmiņas orientieri”…
21. gadsimta sākumā radās jauns ornitoloģijas virziens – putnu navigācijas sistēma, kas noteica faktorus, kuri spēj noteikt šo sistēmu, un tie sarindoti šādā secībā atbilstoši svarīguma pakāpei: 1) – Zemes magnētiskais lauks; 2) – Zemes griešanās spēks; 3) – orientēšanās pēc Saules; 4) – ģenētiskā atmiņa; 5) – un citi. Taču tā ir tikai teorija, kas vēl nav pilnībā pārbaudīta. Katrā ziņā vajadzētu vismaz noskaidrot to, kas īsti slēpjas zem 5. punkta “un citi”. Un – kas nav mazāk svarīgi – vēl vajadzētu arī saprast, tieši kurš orgāns putniem atbild par 1. un 2. punkta darbību (ar 3. punktu it kā esot zināma skaidrība, jo tas neizbēgami saistīts ar redzi).
Lūk, un par galveno izpētes objektu pētnieki izvēlējās šķietami jau it kā visiepazītāko “personu” no lidojošo saimes – to pašu pasta balodi, kuram kopš tā momenta nākamo 20 gadu laikā viegli neklājās.
Zināms, ka pasta baložiem ir pilnībā savs priekšstats par koordinātām: platuma un garuma grādu vietā tie orientēšanās nolūkā izmanto Zemes magnētiskā lauka līnijas un tā dēvēto Koriolisa spēku.
Par pēdējo var piebilst, ka tas iedarbojas uz objektiem, kas atrodas rotējošā atskaites sistēmā uz visiem mūsu planētas iemītniekiem. Ja objekts kustas Ziemeļu puslodē, Koriolisa spēks to novirzīs pa labi, ja Dienvidu puslodē – pa kreisi. Un tāpēc, piemēram, upju labie krasti vairāk izskalojas Ziemeļu puslodē, savukārt kreisie – Dienvidu puslodē.
Kaut kādā īpašā veidā balodis spēj nevainojami ielāgot šos divus raksturojumus. Ja to aizved kādā pietiekami ievērojamā attālumā no konkrētās vietas, tas allaž nekļūdīgi atrod ceļu atpakaļ.
Proti, balodis lidos tajā virzienā, kur atrodas tam ierastā magnētiskā lauka sprieguma un Koriolisa paātrinājuma kombinācija. Balodis lidos gar neredzamām, taču tam sajūtamām magnētiskajām spēka līnijām tikpat elementāri, kā cilvēki mēdz pārvietoties pa iemītu taciņu.
Eksperimentētāji izmēģinājuši, iespējams, visas apzinātās viltības, lai tikai kaut kādā veidā novirzītu nabaga lidonīšus no pareizā ceļa. Pieņemot, ka magnētiskā lauka “sajūta” saistīta ar baložu vestibulāro aparātu, tos uz starta vietu nosūtīja rotējošā cilindrā vai pa kādiem citiem viltīgiem apkārtceļiem. Pie to ķepiņām piesēja magnētus vai stiepļu saišķus, kam lidojuma laikā vajadzēja izkropļot apkārtesošo magnētiskā spēka telpu. Un – diemžēl! – pat ķirurģiskā ceļā sabojāja vestibulārā aparāta darbību. Taču neviena no šīm darbībām joprojām netraucēja baložiem sekmīgi atgriezties savā baložu miteklī, turklāt allaž pa visīsāko ceļu!
Pētnieki rezultātā secināja vairākus momentus. Pirmkārt, baložiem vienlaikus darbojas vairākas navigācijas sistēmas, nevis tikai kāda viena. Otrkārt, tā arī nav izdevies baložiem atklāt orgānus, kas atbildīgi par magnētiskā lauka un Koriolisa spēka uztveršanu. Treškārt, baloži nevainojami orientējas arī maksimāli sliktos laika apstākļos, proti, ļoti viegli pierod pie jaunām mītnes vietām jeb jaunām ielāgojamām magnētiskā spēka koordinātām, kas savukārt nozīmē to, ka arī 4. punkts šeit nekādā gadījumā nav izšķirošais.
Vārdu sakot, vienīgā cerība paliek saistīta ar 5. punktu jeb ar to bezgala jauko formulējumu “un citi”. Nu, varbūt varētu to formulēt arī šādi: cerība uz pareizu 1.–4. punktu un 5. punkta kombināciju…
Iekšējais pulkstenis, atmosfēras spiediens un polarizētā gaisma
Zināmus panākumus esot izdevies gūt amerikāņu pētniekiem no Kornelas universitātes. Izrādās, Zemes magnētiskais lauks tomēr ieņem vadošo pozīciju putnu spējā telpiski orientēties – tie reaģē pat uz šķietami visnenozīmīgākajām tā izmaiņām, kas vērtējamas burtiski procenta desmitdaļās!
Kaut kādi minējumi radušies arī saistībā ar to, kurā vietā baloža ķermenī atrodas magnētiskā lauka indikators (bet par to sīkāk kādā citā publikācijā). Savukārt saistībā ar Koriolisa spēku jautājums tomēr palicis atklāts. Turklāt amerikāņu pētnieki uzskata, ka tam šajā gadījumā pat vispār nav nekādas nozīmes.
Toties uzradušies dati par to, kas lielā mērā varētu būt attiecināmi uz punktu “un citi”. Un tās ir atmosfēras spiediena svārstības, kuras baloži sajūt labāk par jebkuru visprecīzāko barometru.
Turklāt noskaidrots, ka baloži spēj orientēties pēc Saules arī tad, kad ir apmācies laiks:
ja bieziem mākoņiem klātās debesīs ir kaut vai viena vissīkākā spraudziņa, ar tās palīdzību baloži acumirklī spēj nekļūdīgi noteikt Saules atrašanās vietu konkrētajā brīdī. Un tā nav tiešā saules gaisma, bet gan tās polarizācija, bet baložiem ar to izrādās pilnībā pietiekami.
Turklāt, kā pauduši pētnieki, šāda spēja piemīt ne tikai baložiem, bet visiem gājputniem un tostarp arī daudziem kukaiņiem, piemēram, bitēm.
