Agris Liepiņš: Specoperācija “Jaungads pēc Maskavas laika” 38
Katru Jaungada nakti, Maskavā iestājoties jaunajam gadam, aiz mana Rīgas dzīvokļa logiem sāk dārdēt pirotehnikas raķetes un debesis izgaismo paparžu ugunis. Un katru gadu es skaudri apzinos, ka esam nolemti dzīvot kopā ar svešiem, citā mentalitātē un citās tradīcijās mītošiem ļautiņiem. Ko līdzīgu savām sajūtām atradu Annas Brigaderes grāmatā “Dzelzs dūre”. Tajā attēloti notikumi Latvijā 1917. un 1918. gadā, kad Rīgā ienāca ķeizariskās Vācijas karaspēks. Stāsts par latviešu tautas ciešanām un to, kā līdz vēlam vakaram Rīgas vācietība ielās pacilātā garastāvoklī, bet par latviešiem nicīgi teica: “Visi gavilē, visi ir aizgrābti, tikai tā zemnieku tauta staigā sakostiem zobiem.” Cik mūsdienīgi Jaungada naktī šodienas Rīgā skan pirms simt gadiem rakstītās rindas: “Rīga? Rīga pilna tādu ļaužu, kuri ir Latvijā, tikai lai nosmeltu viņas krējumu, un kuriem nekad nav sāpējuši ne tauta, ne viņas liktenis. Tādos pārbaudīšanas laikos tik īsti var just, cik nelaimīga tā zeme, kuras iedzīvotājus neapvieno vienas bēdas un vieni prieki. Cik necilvēcīgas mums izliekas tagad mūsu līdzpilsoņu sveštautiešu gaviles!” Sveštautieši gan citi, bet attieksme tā pati.
Mūsu līdzpilsoņu vēlme redzēt Latviju kā Krievijas provinci ar katru gadu kļūst aizvien nomācošāka. Gada nogalē Rīgā daži sāka runāt skaidru valodu – jaunais gads jāsagaida pēc Maskavas laika, klausoties Krievijas prezidenta uzrunu! Ciniskās bezkaunības piesegšanai tiek skaidrots, ka tas darīts daudzo kaimiņzemes tūristu dēļ, lai varenplašās lielvalsts viesi Latvijā justos kā mājās. Ja kāds gribēšot klausīties, stundiņu vēlāk runāšot arī vietējais prezidents. Meli! Tas tiek darīts tāpēc, lai “zemnieku tauta” saprastu – šeit noteicošā ir Krievijas informatīvā telpa, Latvija ir krievu pasaulei piederoša zeme! Lai sveštautieši varētu teikt – visi gavilē, visi ir aizgrābti, tikai tā zemnieku tauta staigā sakostiem zobiem. Izdzirdot, ka Rīgas domei piederošajā Melngalvju namā jauno gadu sagaidīs pēc Maskavas laika, dziļā goddevībā klausoties Putina runu, sākumā nodomāju – tas ir Krievzemes mīlestības alkstošā Rīgas mēra izauklēts atsevišķs gadījums. Uzzinot, ka arī Gaismas pilī bija iecerēta analoga Jaungada sagaidīšana, sapratu – tā ir rūpīgi pārdomāta un ieplānota akcija. Izvēlētās svinību vietas visnotaļ zīmīgas mūsu valstij. Gaismas pils ir latviešu tautas garīgo vērtību krātuve, savukārt Melngalvju namā vēl nesen mitinājās prezidents. Putina runa kalpotu kā vīraka kvēpināšana, izdzenot no ēkas “nelabos garus”. Ušakova plāns izdosies pa pusei, jo Gaismas pils saimnieki, sajūtot sabiedrības nepatiku, no šī pasākuma atteicās.
Kāpēc Rīgas domei pēkšņi sagribējies svinēt pēc Maskavas laika? Gribējās gan jau arī iepriekš, bet kāpēc tieši šobrīd radusies lielā drosme? Masu medijos dzirdu ziņu – ASV prezidents Tramps savā administrācijā grasoties iekļaut cienījamus gadus sasniegušu politiķi, kura ziedu laiki bija tālie astoņdesmitie. Šī kunga uzdevums būšot uzlabot Amerikas attiecības ar Krieviju, un veids, kā to panākt, sen zināmais. Krievijai jāļauj saglabāt ietekmi bijušajās padomju republikās…
Bet ko tad mūsu prezidents? Stāvēs rindā un gaidīs, kad viņam dos vārdu? Nē, prezidenta kanceleja nesēž, rokas klēpī salikusi, tā rūpējas par skaisti dekorētu egli pils priekšā. Lai būtu gana smuki un pietiekami smalki, par nieka četrdesmit tūkstošiem eiro pasūtīja dižegles vizualizāciju. Tagad katrs rīdzinieks, tūrists vai viesis var novērtēt – ir, patiešām ir tā egle ar eklektiskajām lampiņām četrdesmit tūkstošus vērta!
