Nepatīk NATO, patīk Šveice 32
Līdzās fiziskajām aktivitātēm klubā esot arī vēstures nodarbības, taču, E. Ludzītis bilst, ka vēstures jutīgie jautājumi netiekot skarti. Piemēram, netiekot runāts par Otro pasaules karu. Jauniešiem tiekot rādīti zviedru laika forti Daugavgrīvā un Mangaļsalā. Kad jautāju, vai kluba jaunieši apmeklē arī Brīvības cīņām veltītus pasākumus, E. Ludzītis sāk stāstīt, ka ar jauniešiem katru gadu apmeklējot Ložmetējkalnu, Ziemassvētku kauju muzeju un vērojot kauju rekonstrukcijas. Pats kluba vadītājs katru gadu svinot 9. maiju, un tie viņam esot svētki tāpat kā lielai daļai kluba jauniešu, taču viņš nespiežot jauniešus tos svinēt. Tomēr E. Ludzīša teiktais par jauniešu neietekmēšanu ir pretrunā ar to, ko viņš 2011. gadā ierakstījis 9. maija svinību organizētāju – biedrības “9.maijs.lv” interneta vietnē. “Jauniešu kara sporta kluba “Specnaz” vārdā sveicu visus, kas piedalījās cīņā pret fašismu ar Lielo Uzvaru. Mēs ar jums lepojamies. Noliecam galvu jūsu stājas un drosmes priekšā. Skumstam par aizgājušajiem. Nekad neaizmirsīsim varoņdarbu,” toreiz rakstīja E. Ludzītis. Tālāk mūsu sarunā E. Ludzītis cenšas attīstīt “integrācijas” tēmu, skaidrojot, ka medijiem esot jāraksta patiesība, taču tagad plašsaziņas līdzekļos parādoties ļoti dažāda informācija. Viņš ir NATO pretinieks, apgalvo, ka Krievija nekad neuzbruks Latvijai kā NATO valstij, un viņu kaitinot sabiedrības tracināšana par šo jautājumu. Ludzītis esot Šveices aizsardzības sistēmas piekritējs, jo tā esot patiesi neatkarīga valsts. Jautāts par 11. novembri un 18. novembri – E. Ludzītis atbild, ka 11. novembrī viņa kluba bērni liekot svecītes pie Rīgas pils mūriem, bet 18. novembrī vērojot militāro parādi. “Valsts svētkus neviens nav atcēlis,” saka kluba vadītājs jeb komandieris, kā viņu dēvē laikraksts “Vesti segodņa”. Jautāju, vai viņš audzina Latvijas patriotus, un saņemu atbildi: “Protams, audzinu Latvijas patriotus – ekskursijās rādu mūsu valsts skaistumu un mācu bērniem, kā sevi aizsargāt.”
Sociālajos tīklos E. Ludzītis paužot savu pozīciju un uzskatus, taču apgalvo, ka neuzspiež tos bērniem. Papētot viņa ierakstus interneta sociālajā tīklā “Facebook”, jūtams atbalsts Krievijas politikai, pēdējie ieraksti, ar kuriem viņš dalījies, ir kāda fotogrāfija ar protestiem Vācijā, kur uzrakstīts komentārs: “Krievija tā arī nav kļuvusi par demokrātisku valsti, teica Angela Merkele, izklīdinot ar asaru gāzi protestējošos pret G7 samitu Vācijā.” Tāpat starp ierakstiem atrodama arī kāda karikatūra, kurā Staļins sarunājas ar citplanētieti: “Tu gribi teikt, ka banderieši sadedzinās cilvēkus dzīvus un sabombardēs Luhansku… Un visur būs grāmatiņas par manu nežēlību?” Starp viņa “Facebook” draugiem atrodami arī vairāki prokrieviskie aktīvisti, par kuriem dzejniekam vārdi nav jāmeklē, – Aleksandrs Gapoņenko, Ilarions Girss, Vladimirs Lindermans, Einārs Graudiņš.
Huligānisks uzbrukums jaunietim
Tomēr jautājumus par klubu raisa ne tikai politiskie uzskati, bet E. Ludzīša dzīvesgājums. Viņš vienpadsmit gadus nostrādājis Rīgas policijā, bijis kriminālizmeklētājs Alises ielas iecirknī, kur nodarbojies ar kabatzādzību un dzīvokļu laupīšanu izmeklēšanu. Tomēr 2005. gadā kopā ar savu draugu, arī policistu, viņš veicis huligānisku uzbrukumu kādam jaunam vīrietim, kurš Imantā iznācis no lielveikala. Tas pats laikraksts “Vesti segodņa”, kas E. Ludzīti slavina, tolaik rakstīja, ka viņš nogāzis jauno vīrieti zemē un izšāvis divus šāvienus, no kuriem viena lode trāpījusi zemē netālu no puiša ķermeņa. Vēlāk topošais kluba vadītājs tika notiesāts par huligānisku uzbrukumu un saņēma vienu gadu cietumsodu. Jau tolaik līdztekus darbībai policijā viņš bija pievērsies detektīvdarbībai, ar kuru nodarbojās arī pēc veiktā uzbrukuma Imantā.
“Vesti segodņa” žurnālists Haritons Farbers tolaik rakstīja, ka starp policijas darbiniekiem izplatījusies anekdote no dzīves. “Vārdu sakot, kaut kādi policisti no kādas nodaļas sāka plostot, tādēļ ka vienu no viņiem par dzeršanu no mājas izdzina sieva. Tā, lūk, abi biedri ilgi dzēra, spēlēja spēļu automātus, ja kāda naudiņa parādījās, tā uzreiz tika iztērēta spirtotajiem dzērieniem. Un pienāca brīdis, kad viņi saprata, ka vairākas dienas nav ēduši. Aizgāja uz veikalu, pamanīja kādu puisēnu ar maisiņiem un gāja viņam līdzi. Izmantojot brīdi, uzbruka viņam, piekāva un sāka bāzt mutē produktus no maisiņa. Viņi vienkārši gribēja rīt! Nekādā gadījumā neapgalvojam, ka šim stāstam ir saistība ar vilkačiem no Imantas alejām, kaut arī viss ir ļoti līdzīgi.”
E. Ludzītis man atstāsta savu šī notikuma versiju – viņš gājis pa ielu, viņu aizķēris jaunietis, kurš esot sācis grūstīties, un tad E. Ludzītis izšāvis vienu reizi zemē, otru gaisā, lai izbeigtu konfliktu. E. Ludzītis notikušo sauc par konfliktu, viņš saka, ka izdevumā “Vesti” tolaik rakstītais esot nepatiess – to pierādot tiesā iesniegtās apelācijas, un apgalvo, ka viņa iesniegtās pretenzijas par notikušā patiesumu esot apmierinātas. Ieslodzījumā viņš pavadījis desmit mēnešus.
Pēc cietumā pavadītā laika E. Ludzītis turpina detektīvdarbību un vēlāk strādā apsardzes firmā “Jaguārs”, kuras līdzīpašniece ir bijusī Saeimas deputāte Regīna Ločmele-Luņova. Vēlāk divus gadus E. Ludzītis strādā Apvienotajā Karalistē.
