Spēcīgas atmiņas 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Laiks skrien vēja spārniem, un kopš Latvijas hokejistu debijas pasaules čempionāta elitē pagājis ceturtdaļgadsimts – 25 gadi. Interesanti, ka arī togad turnīrs norisinājās Somijā, kur jau šodien Harija Vītoliņa trenētā Latvijas valstsvienība plkst. 16.20 ar spēli pret ASV sāks šī gada turnīru. Pirms 25 gadiem desmit spēlētāji no pašreizējā Latvijas izlases sastāva nebija dzimuši, vēl divi – Rūdolfs Balcers un Mārtiņš Dzierkals – bija mēnesi veci, savukārt galvenais treneris Harijs Vītoliņš spēlēja Latvijas izlases pirmajā maiņā kopā ar Oļegu Znaroku un Igoru Pavlovu.
Tampere bija veiksmīga
Viens no tās izlases jaunākajiem spēlētājiem bija aizsargs Rodrigo Laviņš, kuram tolaik bija 22 gadi. “Baigi labas un spēcīgas atmiņas. Man ir tā, ka lieliski atceros pirmos trīs pasaules čempionātus, sākot no 1993. gada Bledas C grupā, tieši līdz Somijai 1997. gadā, bet par nākamajiem atmiņas ir sajaukušās,” “Latvijas Avīzei” saka bijušais hokejists. Leonīda Beresņeva trenētā izlase pirmās piecas spēles aizvadīja Turku. Sākums neizdevās, ar vienādu 4:5 zaudējot ASV un Itālijai. Abu maču scenārijs bija pretējs – pret jeņķiem mūsējie atspēlējās no 1:4, bet pret itāļiem izlaida 4:1 pārsvaru. “Pirms čempionāta bail nebija, drīzāk tāds neliels uztraukums, kā būs, jo tādā līmenī nebijām spēlējuši. Es vēl biju jauns un pretiniekus baigi nerespektēju. Kad sākām spēlēt, bija skaidrs, ka varam cīnīties, un gandarījums pēc tam bija liels. Sāpīgs bija zaudējums itāļiem, ja būtu uzvarējuši, mēs iekļūtu sešniekā,” pārliecināts ir Laviņš. Pēc tam sekoja mačs ar Kanādu, kas joprojām ir Latvijas hokeja zelta klasikā. Latvija bija vadībā ar 3:1, Vītoliņš savā dzimšanas dienā varēja iemest arī ceturtos, taču trāpīja kanādiešu vārtsarga Šona Burka ķērājcimdā. Beigās Kanāda knapi izglābās, izraujot neizšķirtu 3:3. Tā bija sensācija, taču ne Latvijas izlases spēlētājiem. “Mēs paši nebijām pārsteigti, jo spēlējām patiešām labi un kanādiešiem paveicās, ka izrāva punktu. Pēc mača arī nebija nekādas eiforijas, drīzāk dusmas, ka neuzvarējām, jo bijām to pelnījuši,” atceras Rodrigo. Turpinājumā komandu spārnos pacēla no Ziemeļamerikas atbraukušais Artūrs Irbe, palīdzot tikt pie vēl viena neizšķirta spēlē ar Zviedriju (1:1), kam sekoja četras uzvaras pret Norvēģiju (6:3), Vāciju (8:0), Franciju (6:2) un Slovākiju (5:4). Īpaši jāizceļ divi mači – vācu prese sagrāvi pret Latviju salīdzināja ar autombumbu Hirosimā, bet uzvara pār slovākiem bija salds revanšs par zaudējumiem 1993. gadā Šefīldā olimpiskajā kvalifikācijā (1:7) un 1995. gadā Bratislavā B grupā (3:4). “Tie vēl bija laiki, kad mums pret tādām izlasēm kā Vācija, Francija vai Norvēģija vēl gāja viegli, bet ar laiku viņi pielika klāt un spēku samēri izlīdzinājās,” piebilst Laviņš. Pēdējās trīs spēles tika aizvadītas Tamperes vecajā hallē, kas pirms šī gada čempionāta tika pārbūvēta.
Sagaida kā varoņus
Čempionātā tika izcīnīta septītā vieta, ko nākamajos 23 gados izdevies atkārtot vien divas reizes, augstāk tā arī netiekot. Mājup Latvijas izlase devās ar nolīgtu čārterreisu no Tamperes. Lidmašīna gan bija maziņa, uzticību neraisoša, pēc pacelšanās pilotam pa mikrofonu paziņojot, ka ierašanos Rīgas lidostā aizkavēsim, jo ir spēcīgs pretvējš. Atmosfēra salonā gan bija pacilājoša, jo pēc pēdējās spēles vīri debiju bija arī atzīmējuši. “Mēs, jaunie, tolaik nedaudz turējāmies kopā, taču tajā pašā laikā kolektīvs bija ļoti saliedēts. Bija kopēja humora sapratne, mēs sapratām viņu (veco) jokus. Humors bija interesants, visi tomēr nācām no padomju hokeja skolas, tāpēc pirmie čempionāti bija ļoti jautri pavadīts laiks. Jā, darba valoda izlasē tolaik bija krievu, jo lielākā daļa pēc tautības jau bija krievi. Izmaiņas sākās ar Haraldu Vasiļjevu 2000. gadā,” atminas Rodrigo. Mājās komandu sagaidīja pamatīgs fanu pūlis, hokejistiem atstājot vien eju, kur izspraukties cauri ar lidostas ratiņiem un smagajām somām. “Bija daudz cilvēku, bet līdzīgi bija praktiski visos pirmajos gados, ar kulmināciju pēc 2000. gada turnīra Krievijā, kad mūs veda smagās automašīnas piekabē līdz Brīvības piemineklim. Tolaik pēc čempionātiem hokejistus nēsāja uz rokām, bija liela popularitāte. Pēc turnīra pasvinējām arī kopā, tajā laikā cieņā bija sezonas noslēguma banketi. Pie Kirova Lipmana tas bija kā likums, diezgan pompozi pasākumi, un tagad pat ir nedaudz nostalģija pēc tiem laikiem. Par to Kirovu varu tikai ar labiem vārdiem pieminēt, jo viņš parata pateikt paldies,” teic Laviņš, kurš joprojām uz pilnu klapi ir iekšā hokejā un sportā. Viņam ir sava sporta studija, kurā trenējas jaunieši, bet pats Rodrigo šobrīd mācās doktorantūrā un ir lektors Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā (LSPA). Bijušais izlases aizsargs ar nepacietību gaida katru pasaules čempionātu. “Citu valstu izlasēm sekot līdzi īsti nesanāk, tāpēc par viņu sastāviem tik daudz nezinu, taču Latvijas izlase pārbaudes mačos atstāja labu iespaidu. Ja būs labs vairākums, izeja no savas zonas ar ripu un droša spēle savā zonā, rezultāts neizpaliks. Komanda ir gados jauna, čaļi rausies cīņā, ar Merzļikinu vārtos pārējie jutīsies pārliecinošāk. Raugos pozitīvi, galvenais, lai ir laba spēle un uzbrucējiem pārliecība, ka var iemest. Jā, ir deviņi debitanti, taču parasti pēc olimpiskajām spēlēm sastāvā notiek lielākas izmaiņas,” spriež Laviņš.
