Speciāls tālrunis, pa kuru jebkuram iespējams izrunāties 0
Ziemassvētki un gadu mija ir laiks, kad parasti ejam viens pie otra ciemos un cenšamies pēc iespējas labāk un patīkamāk pavadīt mums atvēlētās stundas. Tas jau, domājams, izdodas ne visiem. Ne mazums ir tādu, kurus tieši šīs garās brīvdienas, it īpaši, ja vēl ir finansiālas problēmas, iedzen skumjās vai pat depresijā. Vai nu vienīgais, bet tomēr glābiņš tādās reizēs ir ar kādu parunāt un izkratīt viņam savu sirdi.
Šobrīd tāda iespēja ir – ikviens katru dienu, arī svētkos, no pulksten 9 līdz 17 var zvanīt uz tālruni 26564564 un parunāt ar operatoru, kurš uzklausīs un, ja nepieciešams, mēģinās atbildēt uz interesējošiem jautājumiem vai kā palīdzēt. Zvans maksā kā uz parastu mobilo telefona tīklu, atkarībā no cilvēka izvēlētā operatora tarifa (telefons darbojas LMT tīklā). Attiecīgi, ja ir pieslēgums ar bezmaksas zvaniem uz LMT tīkla numuriem, tad saruna nerada papildus izdevumus rēķinā.
No maksas tālruņa līdz sociālajam projektam
Ideja par šāda sociālā tālruņa „Parunāsim!” nepieciešamību radās zvanu centra „Sonido” īpašniecei Ingai Muižniecei. Par to, kā viss sācies, viņa stāsta: „No 19 gadu vecuma strādāju par zvanu centra operatori – esmu darbojusies dažādos uzņēmumos palīdzības līnijās.
Ievēroju, ka cilvēki dažreiz zvana, nevis lai atrisinātu problēmu, bet gan tāpēc, ka viņiem vienkārši vajag vai nu pakašķēties, vai parunāties. Respektīvi, zvana zvanīšanas pēc.
Kad pirms pieciem gadiem nodibināju savu pirmo zvanu centru, sapratu, ka šī tendence ir diezgan izteikta. Savukārt pirms diviem gadiem pārpirku uzziņu dienestu 1189. Un tad šī doma, ka tik daudziem konkrētajā stundā nepieciešams atraisīties sarunā, manī iesēdās ļoti dziļi un neizgāja no prāta. Punktiņu uz “i” pielika viens zvans, kurš mani, tā sakot, pilnībā izsita no sliedēm. Proti, uz šo maksas tālruni piezvanīja viena kundzīte un teica: „Meitiņ, es šonedēļ esmu atvēlējusi naudiņu, lai ar jums parunātu divas minūtes.” Tanī brīdī es sapratu, ka tas, ka cilvēks ir ar mieru zvanīt pat uz maksas tālruni, lai tikai viņu kāds uzklausītu un tādējādi viņš sajustu otra klātesamību, parāda, ka kaut kas tajā pasaulē nav īsti kārtībā.
Tādu pašu apstiprinājumu guvu arī no saviem darbiniekiem, kuri arī uzskatīja, ka šī vajadzība cilvēkiem izrunāties ir ļoti aktuāla. Un tad man radās doma, ka vajag ieviest tālruni, uz kuru cilvēki var vienkārši zvanīt un izteikt visu, kas viņiem sakrājies uz sirds.
Jāteic, ka sociālais projekts „Parunāsim!” nav ne palīdzības, ne krīzes tālrunis. Protams, visi tajā iesaistītie ir apguvuši, kā atpazīt krīzi. Darbinieki ir izdājuši apmācības, kuras vadīja profesionāla psiholoģe, kura ikdienā strādā krīzes centrā. Krīzes atpazīšanai ir speciāli izveidots ceļvedis, kur ir aprakstītas visbiežāk sastopamās krīzes izpausmes un atslēgas vārdi, kurus var lietot cilvēks, kuram ir nepieciešama speciālista palīdzība. Šobrīd nav bijušas situācijas, ka nespētu tikt galā.
Taču operatori ir mācīti – brīdī, kad kāds no viņiem jūt, ka ar tālruņa otrā galā esošo atgadījies kas nopietns un viņam noteikti nepieciešama palīdzība, darbinieks šo cilvēku novirza tālāk – vai nu pa tiešo savieno, vai iesaka vērsties konkrētajā dienestā, kur viņam jau var sniegt profesionālu atbalstu.”
Nodrošina darbavietu cilvēkiem ar kustību traucējumiem
Tālrunis „Parunāsim!” ir sociāls ne vien tāpēc, ka pati Inga par to nesaņem ne centu, bet arī tālab, ka pie tā strādā cilvēki ar kustību traucējumiem, kuriem citviet atrast darbu ir grūti, lai neteiktu, ka reizēm pat neiespējami.
„Laikā, kad man šī ideja radās galvā, mani baidīja fakts, ka tas būs ļoti dārgs projekts,” viņa atzīst. „Un kā tad tikt pie finansējuma – no kurienes paņemt naudu? Pēc diviem gadiem, kad es jau kā uzņēmēja biju veiksmīgi sasniegusi kaut kādu ienākumu līmeni, sapratu, ka šo projektu varu izveidot no saviem līdzekļiem. Bet man īsti nebija saprotams, kas man varētu strādāt uz šī tālruņa.
Un tad viena mana kolēģe jautāja, vai es varu pieņemt darbā zvanu centrā viņas tēvu – cilvēku ar invaliditāti. Sākumā es to neatbalstīju, jo zvanu centrā darbs ir ļoti dinamisks – personai, kas uzmana telefonu, vajadzīga ātra reakcija, jāmāk raiti rakstīt datorā un labi orientēties dažādos pakalpojumos. Uzskatīju, ka šis ieteiktais nebūs piemērots tādam darbam. Bet tad aizgāju aprunāties uz invalīdu un viņu draugu apvienību „Apeirons”, kur man apgalvoja, ka ir pietiekami daudz tādu, kas labprāt gribētu strādāt. Bet tie, kas pieteicās, bija virs 50 gadiem. Es sapratu: lai es pieņemtu zvanu centrā strādāt, viņam trūkst šo iemaņu, jo ļoti labi jāorientējas datorā un jāzina arī angļu valoda. Un tad atskārtu, ka šos cilvēkus, kam ir šī bagātā dzīves pieredze, es varētu iesaistīt sociālajā projektā „Parunāsim!”. Un tad to pirmo ideju es pati realizēju no savām finansēm – izveidoju šo tālruni.
Tāpat griezos pie finanšu institūcijas „Altum”, kas sniedz valsts atbalstu, – tā palīdzēja iekārtot telpas tieši cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Un tātad kopš septembra mēs ļoti veiksmīgi darbojamies.
Zvanu apjoms katru mēnesi pieaug par 30%, neskatoties uz to, ka šobrīd budžets reklāmai nav iedalīts.
Mēs nekur neesam reklamējušies, bet tie, kas piezvanījuši un ieguvuši to vērtību, ka viņi tiek uzklausīti, to pastāsta tālāk. Sākumā es vairāk biju fokusējusies uz to, ka šis tālrunis galvenokārt paredzēts vientuļiem un vecākiem ļaudīm, taču diezgan drīz sapratu, ka esmu ļoti nopietni kļūdījusies, jo mums zvana cilvēki arī ap 30, tādi, ka, pārnākuši mājās, paliek vientuļi, jo viņiem četrās sienās ne ar vienu nav ko parunāt, un šāds sociālais tīkls viņiem vienkārši noder. Daži no viņiem ir teikuši, ka pašu draugi jau ir noguruši no viņu runām, līdz ar to vajadzīgs kāds, kas var uzklausīt, lai viņš justos labi.
Vēl iezīmējās tāda tendence, ka zvana ārzemju latvieši, kuriem ir nepieciešama šī saikne ar dzimteni.
Un tas nozīmē, ka viņi ar ģimeni jau dzīvo ārzemēs, bet kaut kādu kripatiņu Latvijas viņiem gribas. Ir grūti ar ko aizstājama vēlme parunāt ar cilvēkiem, kas atrodas Latvijā uz vietas. Nav noliedzams, ka mums zvana arī cilvēki ar invaliditāti, kuri tā kā zina, ka viņu domubiedri strādā pie šiem telefoniem, un tad viņi arī viens otram iesaka, jo atkal mūsu darbinieki ļoti labi māk pastāstīt par pasākumiem, kurus var apmeklēt cilvēki ar invaliditāti.”
Var runāt par jebkuru lietu
Uz jautājumu, par kādām tēmām var zvanīt uz tālruņa līniju „Parunāsim!”, Inga Muižniece atbild: „Principā cilvēks var runāt par jebko. Ir tādi, kurus interesē pasākumi. Šad tad kundzes zvana un vaicā – varbūt ir kāds kungs, kurš ir izteicis vēlmi iepazīties un aiziet kopīgā pastaigā. Tad zvana, piemēram, sirgstošie, kuri savas slimības sakarā ilgstoši bijuši izolēti un kuriem visu laiku ir vienas un tās pašas sejas apkārt. Un tātad ir saprotama vēlme piezvanīt un parunāt ar kādu citu un atklāt savus jaunības stāstus.
Esam novērojuši – ja nomirst mājdzīvnieks, tad cilvēkam tāds sēru periods un viņam gribas ar kādu par to parunāt.
Ir arī tādi sirdi plosoši stāsti, kad, piemēram, sieviete vienkārši grib izklāstīt, cik grūts ir bijis viņas liktenis – sākot ar padomju laikiem, arī Latvijā un par pensijām. Kad bija Saeimas vēlēšanas, ļoti daudzi cilvēki zvanīja, lai izteiktu viedokli par politiskajām norisēm. Vienkārši paust savu nostāju, savas domas. Respektīvi par jebkuru tēmu šobrīd zvana.
Apmēram 90% gadījumu tas tomēr ir uzklausīšanas jautājums.
Par izklaides pasākumiem mums ir noslēgts sadarbības līgums ar izklaides platformu „Kurp.es” un mēs varam palīdzēt zvanītājiem. Ja cilvēks vēlas tikt uz kādu pasākumu, mēs apzinām iespējamos piedāvājumus un pastāstām, kur kas notiek.
Bieži vien ir dažādi praktiski jautājumi, teiksim, kur var nopirkt lietotu mobilo telefonu.
Tad mēs precizējam reģionu. Tiem, kas strādā uz līnijas, pietiek datora iemaņu, lai viņi varētu tajā atrast vajadzīgo informāciju. Protams, mēs esam apmācījuši, kā to drošāk un prasmīgāk izdarīt.”
Pagaidām neviens netiek pārtraukts
Cik ilgi zvanītājs var runāt? Par to Inga Muižniece saka: „Patlaban ir tā – kamēr šī noslodze nav ļoti liela un mēs redzam, ka neienāk nākamais zvans, bet cilvēkam ir ļoti dziļa vēlme parunāt, mēs viņu nepārtraucam. Ilgākais zvans mums ir bijis nedaudz vairāk nekā stundu. Jāteic, ka zināmā mērā tā ir arī operatora atbildība, vai viņš spēj konkrēto sarunu tik ilgi novadīt. Bet principā mēs esam domājuši par to, ka jānosaka limits – tās varētu būt 20 minūtes. Tas nav ņemts no gaisa – konsultējoties ar krīzes centriem, noskaidrojām, ka tādu vidēji smagu krīzi var atrisināt 30 minūtēs. Līdz ar to mēs paņēmām nedaudz mazāku laiku. Bet tas nenozīmē, ka var būt tikai viens zvans – tikpat labi cilvēkam ir iespēja piezvanīt atkārtoti tajā pašā vai nākamajā dienā. Bet līdz šim nevienam mēs neesam teikuši, ka tagad nu tās 20 minūtes cauri un saruna tādējādi jābeidz.
Pašlaik, kā jau teicām, tālruņa darba laiks ir no pulksten 9 līdz 17. Ja izdosies atrast līdzfinansējumu, es vēlētos, lai ar jauno gadu tālrunis darbotos līdz pulksten 21 katru dienu, bet gada otrajā pusē pārietu uz diennakts režīmu.
Vairākas pašvaldības ir izrādījušas interesi, lai to iedzīvotājiem būtu pieejams pakalpojums „Parunāsim!” ar īpašu, tieši pašvaldības cilvēkiem zināmu numuru. Ķekavas novadā jau tāda iespēja ir.
„Ķekava šajā ziņā ir celmlauži – pašvaldība šī projekta realizācijai saviem iedzīvotājiem izdalījusi atsevišķu telefona līniju. Mūsu darbinieki ir izgājuši speciālu apmācību, lai par konkrēto novadu būtu spējīgi sniegt daudz plašāku informāciju nekā par pārējiem, teiksim, par kādām sociālām aktivitātēm, sociālā dienesta iespējām, pabalstiem, kultūras pasākumiem viņu pusē.”
