Specdienestu ietekme Krievijas politikā pieaug 0
Pavisam nesen presē parādījās Igaunijas drošības policijas vadītāja secinājumi par valsts teritorijā krasi pieaugušajām Krievijas specdienesta aktivitātēm. Šī ziņa, protams, nebija nekāda sensācija, un līdzīgas tendences ir novērotas ne tikai Baltijas telpā vien.
Piemēram, Čehijā graujoša darbība esot pastiprinājusies arī municipālo un reģionālo pašvaldību līmenī. (Mums diezgan labi pazīstama parādība.) Bet saskaņā ar Beļģijas Valsts drošības dienesta direktora izteikumiem Eiropas “spiegu galvaspilsētā” Briselē viņu rosība ir tāda pati kā aukstā kara laikos. Kopumā šī sevišķi lielvalstīm raksturīgā nodarbe ir veca kā pasaule, tāpēc sabiedrības interesi parasti piesaista tikai atsevišķi īpaši skaļi gadījumi. Tāpēc nupat arī Vācijā gaismā izceltie divi Krievijas aģenti vairāk izpelnījās ievērību ar viņiem maksāto summu – aptuveni simt tūkstošu eiro gadā.
Lielāku uzmanību tomēr būtu pelnījis kāds igauņu konstatējums: “Krievijas specdienesti atsakās atzīt, ka Igaunija un citas bijušās okupētās valstis tiem tagad neatgriezeniski ir ārzemes, nevis daļa no Krievijas vai Padomju Savienības.” Arī tas nav nekas nedzirdēts. Bet jāņem vērā, ka minēto dienestu ietekme Krievijas politikā pieaug. Tieši ar “orgānu” ietekmes pieaugumu Rietumi skaidro Krievijā uzvirmojušo likumdošanas bumu, un, kā zināms, viens no pēdējiem šajā likumprojektu seriālā bija paša Federālā drošības dienesta sarūpētie kriminālkodeksa grozījumi par terminu “spiegošana” un “valsts nodevība” paplašinātu interpretāciju. Cik plašu?
Pēc starptautiskās cilvēktiesību organizācijas “Agora” secinātā, turpmāk, piemēram, vēlēšanu rezultātu viltojumu atmaskošana arī varētu tikt kvalificēta kā “nodevība”. FSD un “Vienotās Krievijas” savdabīgi radošā pieeja jau iemiesojusies vairākos likumos, kas – vismaz Eiropas Savienības vērtējumā – nesamērīgi ierobežo vārda un pulcēšanās brīvības un paredz piemērot noteiktām nevalstiskām organizācijām “ārvalstu aģenta” statusu.
Šīs politikas rezultāts ir arī ASV starptautiskās attīstības aģentūras (USAID) aizklapēšana no 1. oktobra, tāpat radio “Brīvība”/”Brīvā Eiropa” Maskavas biroja apklusināšana – gan saskaņā ar vēl Medvedeva prezidentūras gados pieņemtu likumu. Amerikāņu finansētas iestādes, šķiet, jau pēc definīcijas skaitās tagadējai Krievijas varai kaitīgas, bet savulaik Boriss Jeļcins izteica pateicību radio “Brīvā Eiropa” par patiesu informāciju un notikumu izgaismošanu 1991. gada augusta puča dienās…
Kādreiz padomju “orgānu” dikti slāpētās un par spiegu un nodevēju midzeni uzskatītās raidstacijas piežmiegšana mūsdienu Krievijā nenoliedzami ir ārkārtīgi simbolisks notikums, taču uz mums konkrētāk attiecas Kremļa kursa otra jeb ārpolitiskā puse. Tā, ko pieminējis Igaunijas drošības policijas ģenerāldirektors Raivo Aegs un kas visai maz skar ekonomisko spiegošanu vai militāro jomu. (Jāšaubās, vai Maskavai šeit vispār ir jānopūlas ekonomiskās informācijas iegūšanā tādās nozarēs kā enerģētika – ziņas var saņemt, tā sakot, no pirmavotiem.) Runa šoreiz ir par Baltijas valstu izdarītās “nepareizās” ģeopolitiskās izvēles sava veida neitralizāciju caur sabiedrības šķelšanu un valstisko pamatvērtību sistēmas atmiekšķēšanu, kuras uzskatāmākais piemērs bija Krievijas vēstniecības Latvijā visnotaļ apsveiktais t. s. valodu referendums. Diez vai atbalsts tamlīdzīgiem pasākumiem ir pielīdzināms “maigās varas” izplatīšanai, un diez vai par tādu var saukt Maskavas namā – šajā “kultūras un biznesa centrā” – rīkotajos t. s. tautiešu saietos propagandētās idejas par Latviju kā Krievijas teritoriju. Varbūt uz īpatnēju maigumu pretendē “Baltijas mediju alianses” telekanāli, piemēram, kad “REN TV Baltija” mums kā īstu dāvanu piedāvā raidījumu “Pasaules noslēpumi kopā ar Annu Čepmenu”. Kas tomēr rada vēlēšanos skatīties uz pasauli citādi. Un kopā ar kādu citu.
