Cik bieži un kā vingrināt balsi? 0
Patlaban nevingrinos gandrīz nemaz, jo es jau tāpat gandrīz katru dienu dziedu. Tagad mēģinājumi notiek tad, kad mācos kādu jaunu dziesmu vai kad komponēju. Jāpastāsta, ka tad, kad augu, man nebija sapņa atrasties uz skatuves vai dziedāt publikas priekšā. Gribēju būt mehāniķe, šofere vai medmāsa. Taču tad pienāca laiks izdarīt izvēli, kurā virzienā vēlos veidot savu dzīvi. Manas atzīmes skolā nebija labas, īpaši gudra neesmu [smejas]. Skolā es tikai jautri pavadīju laiku, mans brālis bija tas centīgais un gudrais. Tolaik jau dziedāju un spēlēju ērģeles baznīcā, bet zināju, ka skolā, kad papildus izvēlējos mūziku, skolotāji par mani sprieda: labi, paņemsim viņu – droši vien mūzikas jomā viņa neko daudz nesasniegs, bet tas viņai tomēr nāks par labu kā invalīdei, lai jau mēģina. Daudzi mani klasesbiedri vēlāk iestājās dažādās Zviedrijas mūzikas koledžās. Es pieteicos Stokholmas Karaliskajā mūzikas koledžā, kur no 200 kandidātiem pieņēma četrus. Atlases otrajā kārtā varēja izpildīt kādu dziesmu pēc savas izvēles. Es nodziedāju muļķīgu dziesmiņu, kas sākas ar vārdiem, ka daba ir skaista un diena – brīnišķīga, bet es esmu tik neglīta un tomēr laimīga, jo mana mamma mani uzskata par skaistu. Nezinu, vai žūrija juta pret manu žēlumu un tas iedarbojās, bet nav svarīgi, – mani uzņēma. Nomācījos četrus gadus un patiešām iemācījos dziedāt.
Kā satikāt savu vīru?
Iepazināmies studiju laikā. Arī viņš mācījās mūziku. Apprecējāmies 1995.gada vasarā. Pirms tam mans uzvārds bija Johansone – tas laikam gan ir visparastākais zviedru uzvārds. Apprecoties kļuvu par Klingvalu, kas ir rets uzvārds. Kad pēc 11 gadiem izšķīrāmies, nolēmu paturēt vīra uzvārdu, jo būt par Klingvalu man šķita jautrāk.
Vai atceraties savu pirmo uzstāšanos? Vai nebija bail lielas publikas priekšā, jo tomēr neesat gluži parasts cilvēks.
Tas notika Japānā, bet man ļoti patika. Bail nebija! Laikam tas ir mans lielākais trūkums [smejas]. Parasti, ja man jautā, kādi ir mani lielākie trūkumi, gan mēdzu atbildēt, ka trūkst laika. Un vēl – es nespēju iegaumēt vārdus.[smejas]
Laikam gan man nav baiļu būt uz skatuves tāpēc, ka kopš agras bērnības biju pieradusi atrasties uzmanības centrā. Esam ļoti liela ģimene, no tēva puses vien man ir 22 brālēni un māsīcas. Kad radi sanāca kopā, tētis mani uzcēla uz krēsla, lai es visiem dziedātu priekšā – nevis tāpēc, lai mani izrādītu, bet tādēļ, ka tā darīja arī citiem brālēniem un māsīcām, ja kādam uznāca vēlēšanās padziedāt. Man arī nekad nav neērtības sajūtas, ja uz mani skatās. Te man jāpastāsta kāda epizode. Kad biju skolniece, uz stundām devos skolas autobusā. Ja vajadzēja parādīt biļeti, meklēju to, galvu somā iebāzusi, jo paņemt varēju tikai ar muti. Pēc brīža izvilkusi galvu no somas, konstatēju, ka uz mani lūkojas vismaz trīs apaļu un izbrīnītu acu pāri, kas trauji novērsās. Pārnākusi mājās, atstāstīju to mammai un teicu: „Tad lūk, kā jūtas tie, kas ir slaveni!”[smejas]. Bet vai tā tiešām ir tā sajūta, nezinu joprojām. Nevaru pateikt, kāpēc Zviedrijā uz mani skatās, – vai tāpēc, ka esmu citāda, vai pazīstama. Bet tam nav nozīmes!
Lēnas Marijas Klingavalas atziņas un idejas:
„Vecākiem vajadzētu burtiski sēdēt uz rokām, ja viņiem rodas vēlēšanās savu bērnu vietā darīt ko tādu, ko viņi spēj paši, kaut neveikli vai lēni. Tikai tā notiek attīstība, kaut arī caur neveiksmēm, kļūdām un atkārtotiem mēģinājumiem.”
*„Daudzi uzskata, ka būs laimīgi, kad paveiks ko tādu, ka citi viņus ievēros un novērtēs. Es domāju, ka patiess prieks rodams nelielās lietās, intīmos sīkumos, attiecībās ar citiem cilvēkiem. Zviedrijā mēdz teikt, ka tikai patstāvīgais un neatkarīgais var būt patiesi spēcīgs, bet es tam nepiekrītu: manuprāt, stipru dara tas, ka ir tuvi draugi un ģimene, kas mīl par spīti tam, ka ļoti labi tevi pazīst. Es nekad nebūtu sasniegusi tik daudz, ja nebūtu mīlēta.”
*„Esam ļoti nadzīgi, cilvēkus iedalot dažādās grupās, veselajos un slimajos, normālajos un nenormālajos. Bet kas īsti ir normālība? Reiz lasīju grāmatu, kuras nosaukums bija Ikviens ir normāls, pirms to iepazīsti. Katram ir kāds skeletiņš skapī.”
*„Dzīvē sastopamies ar prieku, skumjām, sāpēm, laimi. Ja tā ir tik bagātīga, tad kāpēc daudzi to vien dara, kā vaimanā par dzīves grūtībām? Tas taču nav vienīgais, kas notiek!”
*” Ik gadu notiek Zemes stunda: visi tiek aicināti uz stundu izslēgt elektroierīces. Es vēlētos ieviest Smaida stundu: noteiktā dienā un laikā cilvēki veselu stundu uzsmaida viens otram. Tavs smaids kādam var padarīt gaišu visu dienu.”
