Sparģeļu kartings Kalnienā 0
Restorānu šefi sajūsmā berzē rokas – pagājušajā nedēļā parādījušies Latvijā audzēti sparģeļi! Glītās buntēs sapakoti, zaļie asparāgu dzinumi nākuši no Gulbenes novada Kalnienas. Audzētājs Dvaits Spuriņš palaidis tirgū proves partiju, lai redzētu, kāda piekrišana pirmajai ražai. Sestdien pats patirgojis Kalnciema tirdziņā – pāris stundās 60 kilogrami (250 g par 3,80 eiro) aizgājuši bez aizķeršanās. Restorāniem cena 10 eiro/kg.
Ja sparģeļi ir iecienītākais pavasara dārzenis pie kaimiņiem zviedriem, vācieši par godu tiem ierīko muzejus un sezonas noslēgumā svin svētkus, kāpēc gan latvieši lai paliktu iepakaļ? Uzņēmējam, kurš līdz šim nodarbojies ar riepu montāžu un tirdzniecību, asparāgu lauki varot kļūt arī par nozīmīgu ieguldījumu pensijas fondā.
Sezona – līdz Jāņiem
Dvaits godīgi atzīst – sparģeļi pašam ļoti garšo, bet ideja tos audzēt pašu zemē noskatīta Gotlandes salā Zviedrijā, kur dzīvo viņa labs draugs un uzņēmējdarbības partneris Stigs Āstroms. Pārdesmit gadus abus vieno riepu bizness, kas Latvijā pazīstams kā Ķengaraga riepu darbnīca “Dalans”. Ik reizi, kad pavasara pusē ciemojies pie Stiga, draugs kopā ar alu cēlis galdā sparģeļus, kas nākuši no salinieku dārziem. Kamēr riepu tirgus rullējis, zemkopība Dvaitam nenākusi ij prātā – kādi tur sparģeļi! “Kad biznesā ienāca tirgotāji, kas riepas pārdod par lētāku naudu, nekā es tās iepērku, bija jāsāk kustināt galva,” viņš nosaka. Ieminējies Stigam par sparģeļu audzēšanu Latvijā. Kāpēc ne? Un devušies abi ciemos pie profesionāļiem pēc padoma.
Gotlandē vismaz četrās piecās saimniecībās plešas kilometriem gari lauki, apstādīti tikai ar asparāgiem. Noskatījis, kā zviedri ar plēvēm agri pavasarī nosedz garumgarās dobes, tā pagarinot novākšanas sezonu, jo audzētāju lielākā rūpe, kā asnus izdzīt no zemes pēc iespējas agrāk, lai varētu dārgāk pārdot. Uz papēžiem viņiem min lielaudzētāji itāļi, vācieši, kas tirgū ienāk ar lieliem apjomiem un nosit cenu. Eiropā šo dārzeni ieved arī no tālākām zemēm, piemēram, Peru, kur klimats ļauj tos audzēt gandrīz visu gadu. Gotlandes zemnieki sparģeļu novākšanu izvelkot divu mēnešu garumā – no aprīļa līdz vasaras saulgriežiem, kad ražas laiks ir cauri. Ar šādu biznesa grafiku jārēķinās arī Dvaitam, jo klimats Latvijā un Gotlandes salā daudz neatšķiras.
Pa sparģeļiem ar kartingu
Pagājušajā pavasarī Kalnienas zemē – 1,3 hektāru laukā, kuru nomā no sievas vecākiem, Dvaits iestādīja 22 tūkstošus stādu. Šogad nācis klāt vēl pushektārs. “Ar arklu izvilkām vagas, lai stādus var ievietot 25 līdz 30 centimetrus dziļumā, sievas tos salika precīzi ik pa 25 centimetriem vienu no otra, attālumu izmērot ar kociņu,” par pirmo lauksaimnieka pieredzi stāsta sparģeļaudzētājs. Zemes lietās viņam lielas sajēgas pagaidām neesot, tāpēc labi, ka ar padomu palīdz sievastēvs Juris. Viņš arī noteicis, ka ar ķīmiju uz lauka lai nerādās – veselības un dabas labad. Kā nekā turpat blakus plešas skaistais Kalnienas ezers.
Sparģeļu audzēšana prasa lielu pacietību – uz nopietnāku ražas vākšanu var gatavoties trešajā gadā, jo pirmās divas sezonas stādiem jāļauj ieaugt un pieņemties spēkā. Kad augs pilnbriedā, no viena hektāra iespējams novākt 2 līdz 2,5 tonnas dzinumu, ražo tas 10 līdz 15 gadus.
“Patiesībā tas ir diezgan čakarīgs darbs ar vēlu atdevi, un vēl vajag bišķiņ naudas, ko investēt,” par izvēlētā biznesa ēnas pusēm spriež Dvaits. Jaunajā biznesā iztērējis ap 40 tūkstošiem eiro – stādos un tehnikā. Lielo traktoru vagošanai īrējot, nezāļu nīdēšanai ieguldījis naudu lietotā traktoriņā, bet ražas novākšanai nopircis pavisam jaunu Itālijā ražotu agregātu, kuru jokojoties sauc par kartingu. Saimnieks nav skubināms parādīt, kā ar elektromobili notiek dārzeņu novākšana. Pēc platā smaida redzams, ka patīk viņam paniekoties ar “lielo puiku rotaļlietu” – brauc pāri vagai, asni zem kājām, griez tik un liec kastēs. Cita lieta nekā locīties līdz zemei pēc katra dzinuma. Braucamrīku novērtējušas arī viņa palīdzes – divas čaklas un rūpīgas ciema sievas, kas rūpējas par Kalnienas asparāgiem. Dienas laikā viens cilvēks šādi var pievārēt lauku hektāra lielumā. Asni jānogriež, kad tie sasnieguši 21 līdz 22 centimetru garumu – ne ātrāk un ne vēlāk. Tāds ir tirgus standarts. Sparģeļus sašķiro pēc kāta resnuma un sasaiņo 250 gramu buntītēs. Vēsumā un mitrumā tos var uzglabāt vairākas dienas.
Nav prasīgs augs
Sparģeļi, spriežot pēc Dvaita gūtās pieredzes Zviedrijā, nav pārāk prasīgs augs – stāda tos smilšainā augsnē. Kāds Gotlandes zemnieks, uz salas vienīgais bioloģisko sparģeļu audzētājs, kura lauki vairāk atgādinājuši liedaga smiltis, skaidrojis, ka pirms daudziem tūkstošiem gadu viņa zemes apskalojusi jūra. Pavasarī zeme jāpabaro ar minerālmēsliem – devas un pat mēslojuma veidu Dvaits aizguvis no zviedriem. Ar laistīšanu asparāgu kopēji neaizraujas, jo saknes aug dziļumā un mitrumu paņem no zemes. Pērn Kalnienas laukos no lielā sausuma nezāles pat iznīkušas, bet sparģeļiem – ne vainas. Kā ar kaitēkļiem? Gotlandes audzētāji iedevuši sarakstu ar iespējamiem “ciemiņiem”, taču tie parādoties ļoti reti. Profilaksei der ierīkot retākas vagas, lai vējš tiek rindstarpās. Kalnienas laukos attālums starp stādījumiem izvēlēts 1,60 līdz 1,70 metrus, tas gan vairāk tehnikas dēļ, nosaka audzētājs. Zviedri sparģeļu rindas stāda līdz pat 2 metriem vienu no otras – ērti gan vējam, gan traktoriem.
No Jāņiem, kad ražas laiks beidzies un sparģeļu dzinumiem beidzot atļauts augt visā garumā, lielākā noņemšanās sanāk ar nezālēm. Vairākums zviedru Gotlandes salā bez žēlastības tās indē. Kalnienā tā nenotiek – rindstarpas tiek uzirdinātas ar ecēšām, nezāles starp stādiem izkaplē palīdzes. Un tā līdz pat oktobrim, kamēr kuplie sparģeļkrūmi nodzeltējuši un jāgriež nost. Zviedrijas zemnieki vecos sparģeļu dzinumus parasti sasmalcina un iestrādā zemē, Dvaits tos no lauka novāc. Augsne rudenī jābagātina ar slāpekli.
“Mans pensijas fonds”
Jau tagad sparģeļu audzētājam skaidrs, ka karstākā laikā ar ražas novākšanu nāksies iespringt. Zaļie asni stiepjas garumā tik strauji, ka jāgriež divas reizes dienā, lai neļautu tiem pārsniegt tirgus standartu. Nākamgad noņēmēji var rēķināties ar piegādi mēneša garumā. Varbūt pamēģināšot izaudzēt arī baltos asparāgus. Atšķirībā no zaļajiem tie netiek laisti virszemē – audzē uzbērtās vagās, novāc, atraušot zemi no dzinuma un nogriežot ar speciālu nazi. Baltie populārāki esot Vācijā, bet Zviedrijā, arī Francijā iecienītāki zaļie, saules nosauļotie sparģeļi.
Dvaitam padomā asparāgu laukus paplašināt – otrpus Kalnienas ezeram jau iepirkta zeme 12 hektāru platībā. Tiesa, vairāk par četriem hektāriem viņš nav gatavs apgūt, jo nav vēl skaidrības par Latvijas pieprasījumu. Diez vai vietējais tirgus spēšot paņemt pretim ražu, kas teorētiski varētu sasniegt 8 līdz 10 tonnas. “Ja sanāk tik liela, ir jēga iedarbināt motoru uz ziemeļiem,” lietišķi piebilst Dvaits, tēmējot uz kaimiņiem igauņiem, somiem un norvēģiem.
Asparāgu lauki neesot tikai jauns bizness un pieredze, bet arī mērķtiecīgs ieguldījums nākotnē. “Man ir 48 gadi, jaunāks neviens nepaliek, un diez vai visu mūžu gribēšu tirgot riepas, tāpēc sparģeļi vairāk vai mazāk ir mans pensijas fonds,” atzīst Dvaits. Jokodams vēl piebilst, ka tik daudz jau sanākšot kā pārtikai un “kraukšķim” (alus plastmasas pudelē. – I. P.)… Pagaidām viņam gandarījums, ka muguru nespiež kredīts un izdevies iesākt ko tādu, kas katram diez vai būtu pa spēkam.
