Spāņu gripa Latvijā prasīja daudz lielākus upurus nekā Covid-19. Saruna ar sociālantropologu Klāvu Sedlenieku 4
Ģirts Kasparāns, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Covid-19 draudu ēnā dzīvojam jau vairākus mēnešus, bet joprojām nav skaidrs, kad un kā šī krīze varētu beigties. Rīgas Stradiņa universitātes sociālantropologs Klāvs Sedlenieks spriež, ka cilvēka psihei šāda neziņa ir nomācoša, tomēr viņš paredz, ka laika gaitā sabiedrība atgriezīsies pie ierastā dzīves ritma.
Dažkārt izskanējis pat viedoklis, ka turpmāk mēs laiku mērīsim “pirms Covid” un “pēc Covid”, tomēr RSU Komunikācijas studiju katedras docents Klāvs Sedlenieks, kurš daudz pētījis Latvijas un citu valstu sabiedrībā notiekošos procesus, nesteidzas izdarīt pāragrus secinājumus.
Sedlenieks norāda, ka cilvēku ieradumi patiesībā mainās ļoti lēni, tādēļ būs vajadzīgs ilgāks laiks, lai pierastu pie domas, ka rokasspiediens vairs nav tas labākais sasveicināšanās veids.
Pēc epidēmijas sākuma veicāt pētījumu “Covid-19. Skats no ielas”, lai noskaidrotu sabiedrības attieksmi pret pasākumiem, kas tiek veikti epidēmijas ierobežošanai. Kādi ir galvenie secinājumi?
Pētījums tika veikts pirms vairāk nekā mēneša, kad bija cita situācija, jo šobrīd viss mainās diezgan strauji.
Bet tobrīd pārliecinošs vairākums aptaujas dalībnieku atbalstīja valdības ieviestos ārkārtas situācijas noteikumus epidēmijas ierobežošanai: 93% bija par, tikai 7% uzskatīja, ka ierobežojumi ir pārāk stingri.
Turklāt no tiem, kas pauda atbalstu ierobežojumiem, daļa izteica viedokli, ka vajadzētu ieviest vēl stingrākus ierobežojumus. Pārliecinošs atbalsts ierobežojumiem bija visās sabiedrības grupās, nebija īpašu atšķirību pēc vecuma, dzimuma utt.
Aptaujas dalībniekiem arīdzan tika vaicāts, kad šī ārkārtas situācija, pēc viņu domām, varētu beigties, un lielākā daļa bija noskaņota diezgan optimistiski, pauda cerību, ka jau vasaras beigās varēsim atgriezties pie ierastā dzīves ritma.
Šobrīd mēs redzam, ka ierobežojumi pamazām tiek mīkstināti, tādēļ nevar teikt, ka optimismam nav nekāda pamata.
Vai cilvēki baidās inficēties ar vīrusu?
Aptaujas dalībniekiem tika vaicāts, kas veicina vīrusa izplatīšanos, no kā viņiem būtu jāuzmanās savās ikdienas gaitās.
Daudzi atbildēja, ka visvairāk jāuzmanās no svešiniekiem, iebraucējiem, ārzemniekiem, bet ar ģimenes locekļiem un draugiem var kontaktēties diezgan droši.
Taču epidemiologu pētījumi liecina, ka lielāks inficēšanās risks ir tieši tuvo cilvēku lokā.
Tā jau ir dabiska cilvēku reakcija, ka no svešiniekiem ir jāuzmanās, bet savējo lokā vari justies drošībā.
Jā, cilvēki uzskata, ka briesmas draud no svešiniekiem, bet ar ģimenes locekļiem varam kontaktēties droši. Tādēļ daudziem šķiet, ka var droši apciemot draugus un tuviniekus, neraizējoties par iespējamo infekcijas izplatīšanos.
Cilvēku attieksme pret ierobežojumiem ir diezgan egocentriska, jo viņiem šķiet, ka šo prasību galvenais uzdevums ir pasargāt viņus no inficēšanās. Mazāk ir tādu, kas aizdomājas, ka distancēšanās noteikumi un sejas masku valkāšana palīdz pasargāt citus gadījumā, ja tu esi infekcijas izplatītājs.
Dažkārt dzirdētas sūdzības, ka distancēšanās prasību ievērošana sagādā grūtības gados vecākiem cilvēkiem, lai gan šīs prasības domātas tieši viņu pasargāšanai, jo sirmgalvji ir viena no riska grupām.
Kad veicām aptauju par ierobežojumiem, nebija vērojamas īpašas atšķirības starp vecuma grupām, arī gados vecāki cilvēki atbalstīja noteiktos ierobežojumus.
Ikdienā esmu novērojis, ka vēlme pulcēties bariņā vairāk ir izteikta tieši jauniešiem.
Šobrīd jau ir diezgan skaidrs, ka vīruss nekur nepazudīs, ar dažādiem Covid-19 epidēmijas izraisītiem ierobežojumiem mums nāksies sadzīvot vēl mēnešiem, varbūt pat gadiem ilgi. Ja sākumā bija šoks un neziņa par notiekošo, vai laika gaitā sabiedrībā virsroku negūs citas emociju izpausmes, piemēram, apātija vai dusmas un aicinājumi pretoties ierobežojumiem?
Pieredze rāda, ka dusmas var izpausties diezgan agrīnā stadijā, pēc tam nereti seko apātija un pielāgošanās. Manuprāt, sabiedrība nevar ļoti ilgi darboties ārkārtas režīmā.
Šī nebūt nav pirmā pandēmija vai cita veida ārkārtas situācija cilvēces vēsturē.
Iepriekšējā pieredze rāda, ka agri vai vēlu pienāk brīdis, kad cilvēki nospriež: mēs nevaram visu laiku dzīvot bailēs, tādēļ jāatgriežas pie normāla dzīves ritma.
Cilvēks ir tāda būtne, kas diezgan labi pielāgojas dažādiem apstākļiem. Kādā brīdī mēs pierodam pie paaugstināta briesmu līmeņa, un šīs briesmas vairs nešķiet tik briesmīgas. Piemēram, mēs zinām, ka sabiedrība turpina funkcionēt arī kara apstākļos.
Jā, pilsētā krīt bumbas, ik pa laikam kāds tiek ievainots vai nogalināts, bet cilvēki saprot, ka dzīve turpinās un viņiem tāpat jāiet uz veikalu, lai iegādātos pārtiku, pat ja tas saistīts ar zināmu risku. Domāju, ka līdzīga pielāgošanās būs arī Covid-19 gadījumā.
Vai mūsdienās attīstīto valstu iedzīvotāji nav tik ļoti atsvešinājušies no nāves, ka pat salīdzinoši neliels skaits mirušo šķiet kaut kas šausmīgs? Mēs dzīvojam miera laikā, Pirmais un Otrais pasaules karš ar miljoniem upuru šķiet tāla pagātne, vēl senāka pagātne ir laikmets, kad bērnu mirstība bija ikdienišķa parādība, daudzi nomira vēl pirms pilngadības sasniegšanas.
Bīstamu slimību epidēmijas vienmēr ir uztvertas ar šausmām. Šajā gadījumā gan mirstība nav tik liela, pat Itālijas un ASV bēdīgā statistika ir tālu no citiem piemēriem cilvēces vēsturē, kad mēris vai holera izslaucīja veselus ciematus.
Latviju pirms 100 gadiem smagi skāra spāņu gripas pandēmija, kas bija daudz briesmīgāka un prasīja daudz lielākus upurus.
Vai šī pandēmija mainīs cilvēku ikdienas ieradumus?
Esmu dzirdējis prognozes, ka pēc šīs epidēmijas nekas vairs nebūs kā senāk, bet šāds pareģojums ir krietni pārspīlēts.
Cilvēces vēsturē ir bijušas arī daudz briesmīgākas pandēmijas, kas nav atstājušas ļoti tālejošas sekas.
Protams, epidēmijas ietekmē var mainīties sabiedrības ieradumi, piemēram, cilvēki biežāk mazgā rokas vai nošķir tualeti no dzeramā ūdens ņemšanas vietām, kā tas notika, kad cilvēki sāka izprast holeras izplatīšanās veidus.
Es nepiekrītu tiem, kas pareģo, ka mūsu dzīve ir mainījusies uz visiem laikiem un vēl gadiem ilgi mums nāksies staigāt maskās.
Ja šī slimība būtu kas līdzīgs Ebolas vīrusam, kas nonāvē pusi saslimušo, tad tiešām būtu pamats ārkārtas risinājumiem, kas ilgtermiņā ietekmētu sabiedrības dzīvi.
Taču mēs redzam, ka arī tajās vietās, kas pārcietušas Ebolas epidēmiju, dzīve pamazām atgriežas normālās sliedēs.
Vai sabiedrības satraukumu par Covid-19 nepastiprina tas, ka šī ir pirmā pandēmija, kas notiek sociālo tīklu un moderno saziņas līdzekļu laikmetā? Senāk, lai uzzinātu jaunumus, cilvēkiem bija jāgaida līdz vakara “Panorāmai” vai otrā dienā jālasa avīzes, bet tagad internetā visa informācija izplatās zibenīgi, katrs rīts sākas ar saslimušo un mirušo skaita publicēšanu.
Informācijas aprite mūsdienās ir daudz straujāka, tādēļ arī sliktās ziņas mēs uzzinām ātrāk. Turklāt tehnoloģiju attīstība ir notikusi arī medicīnas nozarē, tādēļ ir iespējams precīzi noteikt saslimšanas cēloni, apkopot datus par inficēto skaitu un slimības izplatīšanās ceļiem.
Šobrīd salīdzinoši ātri iespējams veikt testu un noskaidrot, vai cilvēks ir inficējies ar Covid-19.
Pirms gadsimta, kad Latvijā izplatījās spāņu gripa, mediķiem bija grūti identificēt šo slimību, par to varēja spriest tikai pēc simptomiem.
Starp citu, tolaik pat vēl nebija skaidri zināms, ka gripu izraisa vīruss; zinātnieki domāja, ka šo slimību izraisa baktērijas.
Sociālo tīklu vidē šobrīd pastiprināti izplatās dažādas sazvērestības teorijas: ka šo vīrusu speciāli palaiduši ķīnieši, amerikāņi vai krievi, ka Bils Geitss līdz ar vakcīnu visiem implantēs kādu čipu utt. Vai tas būtu jāuztver kā dabiska reakcija uz bailēm un neziņu?
Cilvēks ir sociāla būtne, un mūsu prāts ir tā iekārtots, lai mēģinātu saskatīt likumsakarības citu cilvēku darbībā un procesos, kas notiek mums apkārt.
Tādēļ mēs cenšamies saskatīt kādu, kas būtu atbildīgs par šīs slimības izplatīšanos. Vieniem šķiet, ka pandēmiju sarīkojuši kādi konkrēti cilvēki, citi ir pārliecināti, ka viss šobrīd notiekošais ir Dieva gribas izpausme.
Šāda vēlme izprast kādas parādības cēloni ir ļoti cilvēcīga, tā vairāk izpaužas tieši krīzes situācijās. Mums gribētos domāt, ka pie mūsu nelaimēm ir kāds vainīgais, kam uzvelt atbildību par notikušo.
Tas attiecas arī uz lielākiem, visu pasauli aptverošiem procesiem, piemēram, klimata izmaiņām un globālo sasilšanu, kad vainīgais ir visa cilvēce, jo mūsu dzīvesveids bijis kaitīgs apkārtējai videi.
Vai nav tā, ka cilvēkus visvairāk biedē tieši neziņa, jo neviens nezina, cik ilgi turpināsies šī epidēmija un kad tas varētu beigties? Piemēram, ja cilvēks baidās no zobārsta, viņš vismaz var mierināt sevi ar domu: pusstundu pacietīšu, un tad tās šausmas beigsies.
Ir tāds joks, ka labāk “šausmīgas beigas” nekā “bezgalīgas šausmas”. Protams, cilvēkiem ir grūti dzīvot neziņas apstākļos.
Mums ir nepieciešama apziņa, ka situācija tiek kontrolēta un mēs agri vai vēlu tiksim galā ar šo pārbaudījumu. Šobrīd tas būtu sabiedrības līderu uzdevums: radīt cilvēkiem šo drošības sajūtu.
Sabiedrība no valdības vēlas dzirdēt, ka valdība ir sapratusi problēmas cēloņus un tai ir skaidrs plāns, kā rīkoties. Apziņa, ka diagnoze ir noteikta un stāvoklis tiek kontrolēts, uz cilvēka psihi iedarbojas ļoti nomierinoši.
Šis princips lieliski strādā arī ārstniecībā: pētījumi rāda, ka svarīgs solis ceļā uz pacienta izveseļošanos ir diagnozes noteikšana. Un pat nav obligāti, lai tā būtu pareiza diagnoze, reizēm pietiek ar to, ka cilvēks aiziet pie ārsta, kurš nosaka diagnozi un sastāda ārstēšanas plānu, un pacients uzreiz jūtas labāk.
Līdzīgi ir arī šajā gadījumā: mēs nezinām, kas notiks, bet tad atnāk kāds gudrs cilvēks, kurš pastāsta, kā mums rīkoties, lai saglabātu veselību. Ja ievērosim divu metru distanci, lietosim sejas maskas un biežāk mazgāsim rokas, tad pēc kāda laika slimība būs pieveikta un viss atkal būs kārtībā. Un mēs redzam, ka vairākums cilvēku diezgan apzinīgi ievēro šos norādījumus.
Aptaujas rāda, ka Latvijā sabiedrība neuzticas politiķiem, lielākā daļa apšauba Saeimas un valdības godīgumu. Taču šajā ārkārtas situācijā sabiedrības vairākums bez īpašiem protestiem ir pakļāvies valdības ieteikumiem un nemēģina tos apšaubīt. Vai tas nav paradokss?
Raugoties uz Latvijas un citu valstu pieredzi, mēs redzam, ka pandēmijas laikā sabiedrības uzticēšanās valdībai ir augusi. Tātad iedzīvotāji uzskata, ka valdības spertie soļi ir pamatoti un pietiekami izskaidroti.
Turklāt valdības lēmumi tika pamatoti nevis ar politiskiem argumentiem, bet gan ar veselības aizsardzības speciālistu ieteikumiem.
Kādēļ cilvēki neuzticas politiķiem? Jo viņiem ir aizdomas, bieži vien pamatotas, ka politiķi vairāk domā par savtīgām interesēm, nevis sabiedrības vajadzībām.
Tagad ārkārtas situācijas laikā nav bijis acīmredzama pamata turēt politiķus aizdomās, ka viņi šo situāciju izmanto savās interesēs. Visi lēmumi tiek pamatoti ar epidēmiju apkarošanas speciālistu padomiem.
Pēdējā laikā nācies dzirdēt pieņēmumus, ka šī krīze mainīs mūsu dzīvi līdz pašiem pamatiem un nekas vairs nebūs kā agrāk. Vai tas ir pārspīlējums?
Mainīt cilvēku dabu un rīcības modeļus patiesībā ir ļoti grūti. Mūsu sabiedrībai šajā ziņā ir liela pieredze, jo ne pārāk senā pagātnē Latvija veica pāreju no padomju režīma uz dzīvi brīvas sabiedrības apstākļos.
Un mēs redzam, ka pat pēc vairākiem gadu desmitiem nereti izskan viedoklis: mēs neesam pietiekami mainījušies, pārmaiņām bija jānotiek straujāk. Tas liecina, ka pat lielu satricinājumu gadījumā cilvēki tik ātri nemaz nemainās.
Domāju, ka arī pēc Covid-19 krīzes mēs pamazām atgriezīsimies pie ierastās rutīnas. Mums jau no bērnības ir ieaudzinātas noteiktas uzvedības normas, ko mainīt ir ārkārtīgi sarežģīti.
Piemēram, šobrīd ir ļoti grūti ievērot to divu metru distanci un atturēties no rokasspiedieniem, jo mēs neesam raduši pie šādiem noteikumiem.
Arī tagad es ik pa laikam nonāku situācijā, kad satiktais cilvēks man sniedz roku, lai sasveicinātos.
Un kā jūs rīkojaties šādā situācijā?
Pieklājīgi atsakos, bet pēc tam vienmēr ir tāda nepatīkama sajūta, jo mums ir ieaudzināts, ka ar rokasspiedienu mēs izrādām uzticēšanos otram cilvēkam.
Ja es izvairos no rokasspiediena, tas it kā rada priekšstatu, ka es viņam neuzticos.
Tagadējo situāciju jūs esat salīdzinājis ar 1918. gada novembri, kad Latvijā plosījās spāņu gripas pandēmija, bet mēs par to esam aizmirsuši, jo mūsu apziņā šis laiks saistās tikai ar Latvijas valsts dibināšanu. Vai arī šobrīd vērojamā krīze laika gaitā varētu aizmir-sties un priekšplānā iznākt pavisam citi vēstures procesi?
1918. gadā Latvijas sabiedrība dzīvoja kara apstākļos, un tas novērsa uzmanību no pandēmijas.
Cilvēki par karu uztraucas vairāk nekā par dažādu slimību epidēmijām, jo slimības mēs esam pieraduši uztvert kā daļu no dzīves, bet karš ir ārkārtas situācija.
Pēc tam vēsturnieki par kariem raksta vēstures grāmatās, bet slimības tur pieminētas garāmejot. Vispār interesanti, ka tieši pandēmijas uzliesmojuma laikā mūsu valsts dibinātāji sapulcējās uz svinīgo pasākumu Nacionālā teātra ēkā.
Iespējams, pēc šādas pulcēšanās kāds no dalībniekiem arī saslima, bet par to vēsture klusē.
Vizītkarte
Klāvs Sedlenieks
Dzimis 1969. gada 24. septembrī Rīgā
Audzis ārstu ģimenē, pēc vidusskolas iestājies Latvijas Medicīnas akadēmijā, taču vēlāk pārgāja uz Latvijas Universitāti, kur studēja baltu filoloģiju
1993. gadā Vītauta Dižā universitātē Lietuvā ieguvis bakalaura grādu socioloģijā
Maģistra grādu ieguvis Kembridžas universitātes Sociālās antropoloģijas nodaļā
Doktora grādu aizstāvējis Tallinas universitātē
1993. gadā kā pirmais Latvijā sāka mācīt studentiem sociālo antropoloģiju (Medicīnas akadēmijā)
2019. gadā Rīgas Stradiņa universitāte viņu atzinusi par Gada zinātnieku
