Spānijas latviešiem domas dalās 0
Jaunā dramaturģe Anna Zvaigzne kopš augusta vidus dzīvo Katalonijas administratīvajā centrā Barselonā, kur strādā vietējā teātra kompānijā. Savukārt tulks Jānis Tjarve pirms gada pārvācās dzīvot uz Aragonas apgabalu, lai būtu kopā ar savu meiteni – spānieti. Katalonijas un Aragonas apgabali atrodas blakus, bet skatījums uz nesenā referenduma notikumiem šajos apgabalos tik ļoti atšķiras, it kā tos šķirtu gaismas gadi. Tas ietekmējis arī abu latviešu jauniešu viedokli.
“Svētdien notikušais šokēja ne tikai mani, bet arī daudzus vietējos. Nacionālās policijas drošībnieki ieņēma referenduma iecirkņus un gāja pāri cilvēkiem kā tanki. Viņi nešķiroja, jauns vai vecs, gāza cilvēkus no kājām un aiz kakla vilka prom no iecirkņiem. Tas bija amorāli un neiedomājami valstī, kas it kā ir demokrātiska un ciena cilvēktiesības. Viens no iecirkņiem atrodas aptuveni simt metru no manām mājām. Pati tur nebiju, bet draugs gāja balsot un stāstīja, ka vairāki simti cilvēku veidoja dzīvās ķēdes, lai neļautu ar varu pārtraukt balsošanu. Vakarā arī tur ieradās policijas spēki un bija liels troksnis. Varēja dzirdēt, kā cilvēki sauc: “Mēs balsosim! Mēs balsosim!” Helikopteri mūsu rajonā virs galvas riņķoja visu dienu,” stāsta Anna.
Pirmdien situācija Barselonas ielās esot bijusi gandrīz netipiski mierīga – gluži kā atgūšanās pēc trakām svinībām. “Ielās joprojām ir daudz drošībnieku ar ieročiem, bet tie lielākoties ir nevis no nacionālās policijas, bet Katalonijas policijas jeb “Mossos d’Escuadra”. Kopš 17. augusta terora akta Barselonā gan šāds skats te ir ierasts,” novērojumos dalās Anna. Protestējot pret Spānijas varas iestāžu rīcību, pirmdien Katalonijā tika rīkots 20 minūšu brīdinājuma streiks, bet šodien paredzēts pilns streiks: “Informācijas gan ir daudz, un tā bieži ir pretrunīga. Ziņas vietējos Katalonijas un lielajos Spānijas medijos atšķiras, vismaz akcenti tiek salikti citi. Taču kataloņiem šobrīd ļoti svarīgi ir sajust, ka viņi nav vieni un pamesti, ka viņus sadzird un saprot arī citur pasaulē. Tādēļ nu jau vairāk par nedēļu katru vakaru notiek “cazerolada” – cilvēki iznāk ielās un uz balkoniem un taisa troksni, piemēram, sitot metāla katliņu pret margām. Tā ir kā tāda simboliska vēlme, lai viņu neatkarības alkas tiktu sadzirdētas.”
Teātra kolektīvā Annas kolēģi lielākoties ir kataloņi, bet ir arī vairāki lielāki projekti kopā ar spāņu aktieriem. Arī teātra cilvēki pārspriežot notikušo un domas atšķiras, bet līdz asumiem nenonāk. Ielās gan varot satikt radikālāk noskaņotus cilvēkus, kas staigā, ietinušies karogos, izkliedz savu viedokli un strīdas. “Bet arī tur līdz fiziskiem konfliktiem nav aizgājis, vismaz neesmu neko tādu manījusi,” teic dramaturģe.
Jautāta, vai viņa arī atbalsta Katalonijas neatkarības ideju, Anna atbild: “Es nedzīvoju šeit tik ilgi, lai izdarītu kategorisku spriedumu, bet, apbraukājot lauku apvidus, ievēroju, ka cilvēki labprātāk ar mani runātu angliski, nevis spāniski, ja reiz nerunāju kataloniešu valodā. Ja cilvēki jūt savu īpašo saikni un atšķirību un vēlas savu valsti, tad viņiem ir tiesības vismaz ierosināt šādu balsojumu.”
Savukārt Jānis Katalonijas neatkarības kustību vērtē kritiski: “Tas ir pilnīgi nepamatots separātisms. Pirmkārt, Katalonija vēsturiski nekad nav pastāvējusi kā atsevišķa valsts vai karaliste. Kataloniešu separātisti jau gadiem ilgi vienkārši skalo smadzenes reģiona iedzīvotājiem. Otrkārt, tā sauktā kataloniešu valoda īsti nav atsevišķa valoda, bet gan spēcīgs dialekts. Līdzīgi kā mums latgaliešu dialekts. Arī Aragona ir viens no Spānijas autonomajiem apgabaliem, bet šeit cilvēki pirmkārt sevi uztver kā spāņus un uz separātistiem raugās ar aizdomām.”
Viņaprāt, uz turīgo Katalonijas apgabalu drīzāk jāskatās nevis kā uz apspiesto bārenīti, bet gan izlutinātu bērneli, kurš vēlas tikai saņemt labumus no valsts, bet negrib dalīties ar saviem ienākumiem, ko reģionam ienes tūrisms: “Baidos, ka separātistu līderu patiesais mērķis ir nevis nacionāla pašnoteikšanās, bet gan vēlme iegūt kontroli pār reģionu un tā kasi. Tādēļ daudziem spāņiem, ar ko esmu runājis, viedoklis ir tāds – lai jau viņi atdalās un tad paši nodrošina saviem pilsoņiem pensijas, uztur veselības aprūpi, policiju, armiju un lai paši sedz izstāšanās izdevumus. Bija simbolisks gadījums. Pēc 17. augusta terorakta Katalonija brēca pēc palīdzības Spānijai, pieprasīja, lai sūta “Guardia de Civil”, kas tāda kā mūsu Zemessardze, un nacionālo policiju palīgā. Tagad demonstrācijās katalonieši agresīvi uzbrūk gan policijai, gan “Guardia de Civil”. Kataloniešu ziņās un sociālajos tīklos varam redzēt daudz selektīvi atlasītus video fragmentus ar policijas vardarbību. Viņi jau nerādīs, kā tas viss sākās – demonstranti sāka agresiju pirmie,” stāsta Jānis.
Jānis apzinās, ka viņa viedoklis tautiešu vidū varētu nebūt populārs: “Mēs, latvieši, šādos gadījumos izdarām secinājumus ar emocijām, jo mums tam ir pamats saistībā ar mūsu asiņaino vēsturi, okupāciju un Krievijas agresiju. Tādēļ ik reizi, kad kāds valstisks veidojums, nācija vai cilts prasa neatkarību, daudzi latvieši, nepaanalizējot situāciju, metas atbalstīt brīvības pieprasītājus. Taču latviešu un kataloniešu gadījumi nav salīdzināmi. Spāņi nekad nav apspieduši kataloniešus, kā mūs apspieda kādreiz krievi un vēl senāk vācieši, poļi.”
Arī Anna pieļauj, ka Katalonijas neatkarības kustības pamatos varētu būt kādas grupas politiskas vai ekonomiskas intereses. “Iespējams, ir arī tādi aprēķinātāji, bet demonstrācijās piedalījās simtiem tūkstošu cilvēku, varbūt pat miljons. Daudziem acīs bija saviļņojuma asaras. Tās nedrīkst ignorēt, pat ja juridiski vai ekonomiski argumenti nav par labu šiem cilvēkiem.”
