“Esmu atteicis izrādi Milānā”. Saruna ar austriešu basu Ginteru Groisbeku 4
Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Nacionālās operas sezonas pirmais jauniestudējums – viens no Džuzepes Verdi meistardarbiem – opera “Dons Karloss” – pirmizrādi piedzīvos rīt, 5. oktobrī. Vācu režisora Klausa Gūta veidotais, skatuviski iespaidīgais, vērienīgais operas iestudējums ar Etjēna Plisa scenogrāfiju un Petras Reinhartes kostīmiem ir kopražojums ar Neapoles “Teatro San Carlo”. Latvijas Nacionālajā operā jauniestudējuma muzikālais vadītājs būs franču Maestro Frederiks Šaslēns, bet Filipa II lomu pirmajās trīs izrādēs interpretēs pasaulslavenais bass Ginters Groisbeks.
Operā notikumi risinās 16. gadsimta Francijā un Spānijā. Notiek sarunas par miera līgumu ar Spāniju, kas paredz Spānijas prinča Karlosa laulības ar Francijas princesi Elizabeti. Kad politisku apsvērumu rezultātā dona Karlosa mīļotā Elizabete kļūst par viņa tēva Filipa II sievu, operas titulvaronis nonāk politikas, mīlestības un reliģijas krustcelēs, kas var ietekmēt visas Eiropas nākotni.
Kad pirms trim gadiem Egils Siliņš aicinājis vācu režisoru Klausu Gūtu iestudēt “Donu Karlosu”, uzrunātais atbildējis, ka jau ir angažēts šo pašu Verdi operu iestudēt Neapolē. Tad varbūt veidot uzvedumu kopā?
Operai ir divas versijas – itāliešu ar četriem cēlieniem un franču ar pieciem. Latvijas Nacionālajā operā Verdi šedevrs izskanēs paša komponista 1886. gadā veidotajā piecu cēlienu versijā itāļu valodā, kā opera skanēja arī Neapolē.
Kad tapa zināms, ka Verdi operas “Dons Karloss” iestudējumā Spānijas karaļa Filipa lomu dziedās austriešu bass Ginters Groisbeks, operas cienītāju aprindas sajūsmā un apbrīnā noelsās. Viens no pieprasītākajiem basiem pasaulē! Pēc studijām Vīnes Mūzikas un skatuves mākslas universitātē bijis Vīnes Valsts operas solists, vēlāk strādājis Cīrihes opernamā, no kurienes aizsākās starptautiskā karjera. Metropoles opera Ņujorkā, Parīzes Nacionālā opera, “La Scala” Milānā, “Liceu” Barselonā, Bavārijas Valsts opera, Drēzdenes “Semperoper”, Berlīnes Vācu opera un Berlīnes Valsts opera, “Arena di Verona” un Baireitas festivāls…
Groisbeks slavu ieguvis ar ekspresīvām lomu interpretācijām, no kurām zināmākā ir barons Okss operā “Rožu kavalieris”. Viņa repertuārā ir lomas vācu autoru, īpaši Vāgnera un Štrausa operās – Dālands (“Klīstošais holandietis”), Landgrāfs (“Tanheizers”), Fafners un Fazolts (“Reinas zelts”), Hāgens (“Dievu mijkrēslis”), Heinrihs (“Loengrīns”), Pogners (“Nirnbergas meistardziedoņi”), Gurnemancs (“Parsifāls”), Marke (“Tristans un Izolde”), Orests (“Elektra”). Tāpat arī itāļu un slāvu repertuāra lomas – Filips II (“Dons Karloss”), Ramfiss (“Aīda”), Boriss (“Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta”), Gremins (“Jevgeņijs Oņegins”) un Ūdens gars (“Nāra”).
Mākslinieks lielu daļu sava radošā darba velta kamermūzikai Minhenē, Vīnē un Milānā. Mūzikas ierakstu albums “Nicht Wiedersehen!”, kurā iekļautas Mālera, Štrausa un Hansa Rota dziesmas, ieskaņots sadarbībā ar Malkolmu Martino un saņēmis “Choc de Classica” balvu. Uzticību savām austrieša saknēm Groisbeks izrāda pavisam īpašā veidā – koncertos un ierakstos regulāri sadarbojas ar ansambli “Philharmonia Schrammeln”, kopīgi interpretējot Vīnes dziesmas.
– Groisbeka kungs, kādu vietu jūsu repertuārā ieņem Filipa II loma?
G. Groisbeks: – Domāju, ka Egils (Nacionālās operas un baleta direktors Egils Siliņš) apstiprinās, ka Filips ir viena no basa sapņu lomām. Jo operā “Dons Karloss” basa varonis nav tikai kāds otrā plāna priesteris, bet esmu viscaur iesaistīts uzveduma notikumos, un arī man šajā stāstā ir savs emocionālais līdzpārdzīvojums. Operas pasaulē mīl cilvēkus ielikt tādās kā kastītēs. Ja esi dzimis ar vācu uzvārdu, tavā repertuārā būs Vāgners un Štrauss un parasti tevi uzrunās un piedāvās lomas šo skaņražu operās. Tāpēc grūti pierādīt sevi citā repertuārā. Mana nonākšana līdz Filipa lomai bija laimīga likumsakarība. 2017. gadā biju Ņujorkā, kur Metropoles opera svinēja 50 gadu jubileju ar lielu Galā koncertu. Izpildītājmākslinieks, kuram bija paredzēts dziedāt Filipa lomas fragmentu, pēdējā brīdī atteicās. Tā man tika dota iespēja izpildīt Spānijas karaļa āriju Galā koncertā.
Pēc tam drīz vien saņēmu pat divus piedāvājumus dziedāt Filipa lomu turpat iestudējumā Metropolitēna operā gan franču, gan itāļu versijā. Franču versiju es atteicu, itāļu versijai piekritu. Tas viss notika 2022. gadā. Iestudējums Metropolitēna operā droši vien bija veiksmīgs, un tas mani iedrošināja lomu attīstīt tālāk. Bet pērn man bija iespēja Filipa lomu gan dziedāt kā izpildītājmāksliniekam, gan operu “Dons Karloss” uzvest kā režisoram Klosternoiburgas operā, kādā abatijas pagalmā netālu no Vīnes turpat, Austrijā.
Mums izrādei bija dotas tikai trīs stundas, tāpēc diemžēl nācās atteikties no pirmā cēliena. Bet es piekritīšu Maestro (režisoram) Frederiko Šaslēnam, ka piecu cēlienu versija ļauj dziļāk atklāt Dona Karlosa tēla traģiku, kā viņš klupdams virzās uz priekšu, lai atklātu patiesību un nemitīgās uzraudzības sistēmas baiso viepli. No sava pazemīgā režisora skatpunkta, ņemot vērā, ka līdz šim esmu iestudējis tikai divas operas, varu teikt, ka šis ir ļoti labs, ļoti veiksmīgs un ļoti inteliģents iestudējums, un es ticu, ka Latvijas Nacionālajā operā tam būs ilgs skatuves mūžs.
Kad pirms četriem gadiem man piedāvāja iespēju, kurai pats nekad nebūtu pieteicies un pēc kuras nekad nedzinos – būt režisoram operas iestudējumā –, sākumā novilku… mjā. Tas austriešiem ir kaut kas starp “jā” un “nē”. Kad tomēr piekritu savai pirmajai režijai, tā bija kameropera “Tristan Experiment” opernamā “Theater an der Wien”, kas bija “Tristana un Izoldes” saīsināts darbs, jo atkal bija jāiekļaujas noteiktā laika posmā. Necentos ietekmēties no citu režisoru redzējuma, bet tiecos atrast ko jaunu – vispirms jau sev. Tagad, iejūtoties Klausa Gūta režisētajā “Dona Karlosa” iestudējumā, redzu, ka ir ļoti daudz paralēļu un līdzības ar to, kā domāju es. Manuprāt, tā ir ļoti laba zīme.
– Filips II ir vēsturiska personība ar ļoti neviennozīmīgu savas valdīšanas mantojumu. Vai, gatavojot šo lomu, tikāt smēlies vēl kādos avotos ārpus operas libreta?
– Protams! Īpaši, kad gatavojos iestudējumam kā režisors. Ļoti daudz lasīju grāmatas, skatījos filmas, monarha biogrāfijas. Un, jo vairāk lasīju, jo tā vien šķita, ka mans paša zods slīd uz leju, kļūst arvien garāks un sāku iegūt Habsburgu dinastijai raksturīgos vaibstus. Ja nopietni, kad 2009. gadā biju Madridē, atklāju vēl kādu interesantu aspektu.
Lai kā arī Spānijas karalis, pārliecināts katolis, izskatītos vizuāli, šajā vēsturiskajā personībā savijas īpaša kombinācija starp ticību un viņa politisko varu, kas bija savstarpēji ļoti saistītas. Katoļu zemēs šī saistība atklājas arī arhitektūrā. Visi vērienīgie arhitektoniskie kompleksi… Gan paceļ cilvēku, gan savā ziņā ir arī kā nasta, kas nospiež. Tas ir ļoti interesants iespaids, ko var radīt ticības un politiskās varas kombinācija pat arhitektūrā.
– Protams, Filips II valdīja un karoja vairāk nekā pirms pāris gadsimtiem, bet vai šajā tēlā saskatīsim arī kādas mūsdienu “karaļu” personību iezīmes?
Tolaik Spānijā Filips, lai arī karalis, tomēr nebija pati pirmā varas persona valstī. Virs viņa bija lielinkvizitors. Arī mūsdienās karaļi un karaliskie augstmaņi, valsts vadītāji citās zemēs domā, ka viņi ir pirmās personas. Tomēr patiesībā tās ir bankas, baznīcas un vēl citas varas, kas valstī nosaka vairāk, nekā valdniekiem pašiem šķiet. Jūs valkājat kroni, bet patiesībā tā ir kā smaga, milzīga, plecus nospiedoša mugursoma.
Mūsdienās pasaule, protams, ļoti mainījusies. Mainījušās hierarhijas, pat demokrātiskās iekārtas, kādas esam pazinuši līdz šim. Austrumi, rietumi, pa labi, pa kreisi… Tas viss ir mainījies. Daudzas lietas sagriezušās kājām gaisā. Karaliskās ģimenes, dinastijas… Viņu vara mūsdienās izpaužas gandrīz vairs tikai dzeltenās preses lappusēs…Tāpēc arī operas “Dons Karloss” uzvedums ir tik ļoti fascinējošs, ka tajā stāsts nav tik daudz par cilvēciskām attiecībām kā par politiskajām spēlēm visā to izsmalcinātībā.
– Esat sadarbojies ar daudziem pasaulē slaveniem diriģentiem – Zubinu Metu, Kristianu Tīlemani, Antonio Papano, Filipu Džordanu… Un arī ar mūsu Andri Nelsonu.
– Andra Nelsona veiksmes un panākumu atslēga ir spējā saglabāt bērnišķību sirdī, tādu šķīstību, tīrību. Tieši tas mani ļoti saista šā pasaulē zināmā latviešu diriģenta daiļradē. Liels un godīgs puisis. Savā ziņā esam pat līdzīgi. Vismaz tā man šķiet, kaut nekad neesam runājušies personīgi aci pret aci, man pat nav Andra Nelsona mobilā tālruņa numura, esam tikušies, tikai man esot uz skatuves un Andrim pie diriģenta pults.
– Šajā sezonā dziedāsit Borisu Ismailovu operas “Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta” koncertizpildījumā Bostonā ar Bostonas simfonisko orķestri un Ņujorkas Kārnegija zālē ar Andri Nelsonu pie pults.
– Kaut arī kopš mūsu iepriekšējās sadarbības pagājuši trīs vai četri gadi, šī tikšanās būs tāda, it kā mēs būtu šķīrušies tikai vakar. Esmu saņēmis daudz piedāvājumu sadarboties ar Andri Nelsonu arī tālākā nākotnē, bet no tiem esmu varējis pieņemt dažus, varbūt tikai vienu, kad 2025. – Šostakoviča jubilejas gadā – Leipcigā notiks slavenā skaņraža 13. simfonijas atskaņojums.
– Esat dziedājis uz daudzām pasaulē slavenām opermākslas skatuvēm. Kas jums būtiski, lai pieņemtu piedāvājumu?
– Vispirms visos lielajos teātros Baireitā, Metropolitēna operā un citur jānodzied, lai sakrātu pieredzi, saprastu, kas ir kas. Tagad man svarīgi, kā konkrētajā teātrī jūtos emocionāli. Lai uzstātos Rīgā, esmu pat atteicis vienu izrādi Milānā. Jo ļoti, ļoti vēlējos šeit atgriezties. Šī būs mana trešā uzstāšanās Latvijā. Iepriekšējā bija 2022. gada maijā, kad Latvijas Nacionālajā operā sniedzu solo koncertu. Pēc dažām nedēļām piezvanīja Egils un teica – bail pat teikt, bet liekas, man tevi būs jāielūdz vēlreiz…
– Nu jau jums būs izveidojies zināms priekšstats par mūsu operu. Ja jums Vīnes Valsts operā vai citur pasaulē vaicātu, kas īsti ir Baltais nams Latvijā?
– Operas teātris ar īpašu auru, vēsturiski veidots. Sākumā nebiju pārliecināts par akustiku. Tagad es teiktu, ka tā ir diezgan laba. Latvijas operas māksliniekus iepriekš nebiju saticis un biju labā nozīmē pārsteigts par mākslinieciskajām kvalitātēm. Parasti ceļojot pa pasauli, tu, būdams citā vietā, atkal satiec vienus un tos pašus solistus. Bet Latvijā man gana jaunatklājumu!
