Spānijas kailgliemezi Latvijā aicina pasludināt par karantīnas organismu 6
Spānijas kailgliemezis Latvijā jāpasludina par karantīnas organismu, aicina pētnieki un dabas sargi. Ja turpināsies bīstamā kaitēkļa ievešana Latvijā ar stādu materiālu, nav vērts veikt tā ierobežošanas pasākumus. Turklāt konstatēts, ka gliemezis savairojies arī atsevišķās vietējās stādaudzētavās.
“Latvijā vēl ir iespējams ierobežot Spānijas kailgliemežu izplatību. Taču šobrīd ir pēdējais laiks nekavējoties to sākt darīt. Operatīvi rīkoties traucē fakts, ka šiem kaitēkļiem nav noteikts oficiāls invazīvas sugas statuss, kā arī ne Latvijas mērogā, ne Eiropā tā nav karantīnas suga,” uzsver zooloģe Digna Pilāte.
Daugavpils Universitātes Dabas izpētes un vides izglītības centrs sadarbībā ar Dabas aizsardzības pārvaldi izstrādājis Spānijas kailgliemeža sugas izplatības ierobežošanas plānu, kurā sniegti ieteikumi tiesiskā regulējuma pilnveidošanai Latvijā audzētu un glabātu stādu tirdzniecībai, kā arī aprakstīti pasākumi gliemežu skaita un izplatības ierobežošanai. Tostarp ierosinājums noteikt karantīnas sugas statusu un iekļaut Spānijas kailgliemežus nacionālajā invazīvo sugu sarakstā. Līdz šim kā invazīvā suga Latvijā noteikti tikai Sosnovska latvāņi.
Spānijas kailgliemezis ir viens no bīstamākajiem lauksaimniecības kaitēkļiem, kas izplatījušies Centrāleiropā. Baltijas reģions ir pēdējais bastions, kuru šie gliemeži vēl nav pārņēmuši pilnībā. “Eiropā Spānijas kailgliemeži ir jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Un tur tie ir visur – mežos, pļavās, laukos, dārzos. Latvijā šie gliemeži sastopami cilvēku apdzīvotās teritorijās, tie vēl nav izgājuši ārpus dārziem, un tāpēc izplatību var vēl apturēt. Tikai tas jādara nekavējoties!” uzsver zooloģe.
Šobrīd Spānijas kailgliemežu ierobežošanu savu iespēju robežās veic tikai tie iedzīvotāji, kuru īpašumos gliemeži ir savairojušies.
Latvijā pirmo reizi Spānijas kailgliemezis konstatēts 2009. gadā Pastendē, pēc tam 2010. gadā Jelgavā. Vislielākajās platībās suga ir sastopama Jelgavā un Jelgavas novadā (Atpūtā). Kopumā suga ir ieviesusies jau 20 pašvaldību teritorijās – Cēsīs, Carnikavā, Dobelē, Baldonē, Mazirbē, Ogrē, Tukumā, Valmierā, Siguldā, Rīgā, Salaspilī u. c. Katru gadu no iedzīvotājiem tiek saņemti jauni ziņojumi par iespējamām Spānijas kailgliemežu atradnēm. Šobrīd ir apstiprinātas 57 sugas atradnes. Ir konstatēti gadījumi, kad vienā apdzīvotā vietā sugai ir vairākas atradnes, piemēram, Jelgavā ir sešas atradnes.
Spānijas kailgliemezis Latvijā ir nonācis galvenokārt ar dekoratīvo augu stādiem, tāpēc stādu tirdzniecība ir lielākais risks šīs gliemežu sugas izplatībā. Ja Spānijas kailgliemezim noteiktu karantīnas sugas statusu, tad Latvijā stādmateriālu no audzētavām tajās valstīs, kur izplatījies šis kaitēklis, varētu ievest, ievērojot īpašas prasības.
Kā paskaidroja Valsts augu aizsardzības dienestā, karantīnas statusu kādai sugai var noteikt tikai ar Eiropas Komisijas lēmumu. Spānijas kailgliemezis ES valstīs nav atzīts par karantīnas organismu, lai gan izplatījies un sastopams tas ir gandrīz visās valstīs un nodara lielus postījumus.
Spānijas kailgliemežus ir viegli atpazīt, tie 10 – 15 cm gari, sarkanbrūni, brūni, arī dzelteni. Visbiežāk ir sastopami netīri brūnganoranži īpatņi. Spānijas kailgliemezis ir ne tikai lielāks nekā vietējie gliemji, bet arī ēdelīgāks un dzīvelīgāks. Turklāt, D. Pilāte piebilst, Spānijas kailgliemezis ir arī krietni vaislīgāks. Viens Spānijas kailgliemezis aiz sevis sezonā atstāj līdz pat 500 olām. “Pieņemts uzskatīt, ka 10% no tām dabā izdzīvo, un tas nav mazs skaits. Pirmajos trīs gados cilvēks vēl pamana tikai atsevišķus īpatņus, toties ceturtajā piektajā gadā gliemeži jau noēd visu.” Spānijas kailgliemeži sevišķi iecienījuši zemenes, rapšus un kukurūzu. Gliemeži apgrauž augu lapas. Jo gliemezis aug lielāks, jo lielāka ir viņa apetīte. Sevišķi kaitīgi gliemeži ir mitrā laikā, jo nepārtrauc ēst arī dienā.
“Tur, kur Spānijas kailgliemezis sācis dzīvot, no viņa pilnīgi tikt vaļā nav iespējams. Ir tikai iespēja ierobežot skaitu, blīvumu, tālāku izplatīšanos,” skaidro D. Pilāte. Par dabiskajiem ienaidniekiem var runāt nosacīti. Tiek uzskatīts, ka kailgliemežus ēd pīles. Taču šķiet, ka putniem tie ne pārāk garšo. “Teorētiski ar tiem varētu baroties, kamēr kailgliemeži ir mazi, jo, kad sasniedz lielos izmērus, īsti tos neviens vairs negrib,” piebilst pētniece.
