“Ukrainu izmanto sabiedrības šķelšanai”. Saruna ar SC deputātu Ivaru Zariņu 56
“Ko domā “Saskaņas centra” latvieši?” tādu jautājumu bieži nācies dzirdēt, it īpaši pēdējā laikā par Ukrainas notikumiem. Ar “Saskaņas” Saeimas deputātu Ivaru Zariņu sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
M. Antonevičs: – Bijušais Tautas saskaņas partijas priekšsēdētājs Jānis Jurkāns intervijā avīzei “Diena” izteicies, ka “Saskaņa” šobrīd “staigā pa ļoti plānu ledu un ļoti rūpīgi izvēlas, kā formulēt visu to, kas notiek Krimā”. Vai arī jums kā “Saskaņas” biedram ir sajūta, ka esat nokļuvis uz plāna ledus?
I. Zariņš: – Vēl vairāk – mēs ne tikai staigājam pa plānu ledu, bet esam “špagatā” uz tā, jo tik sašķelta ir mūsu sabiedrība. Diemžēl notikumus Ukrainā Latvijas politiķi izmanto savām pirmsvēlēšanu aktivitātēm, lai atkal piekoptu taktiku “skaldi un valdi”. Ukraina tiek izmantota sabiedrības šķelšanai – ir “pareizie” un ir “nepieskaitāmie”, par kādiem mēģina pataisīt arī “SC”. Mums pārmet, ka atbalstām Krievijas agresiju, jo neesam balsojuši par Saeimas paziņojumu. Patiesībā mēs piedāvājām savu redakciju, kas bija daudz izsvērtāka un nozīmīgāka. Mēs aicinājām atbalstīt Ukrainas teritoriālo suverenitāti un vienotību, nosodīt jebkuru vardarbību neatkarīgi no tā, no kuras puses tā nāk. Valdošiem tas nederēja: “Nē, nosodīsim tikai Krieviju.” Un citas vardarbības izpausmes ir likumīgas un nav nosodāmas, ja vien tās neveic Krievija? Vai Saeimas deputāti tās atbalsta? Ceru, ka diez vai… Acīmredzot iemesls bija cits – vajadzēja panākt, lai paziņojums būtu tāds, kuru pieņemtu bez “SC”, un tad uz mums varētu rādīt ar pirkstu – nu redziet, viņi ir Krievijas piektā kolonna!
M. Antonevičs: – Kādā veidā Saeimas lēmums par Krievijas agresijas nosodīšanu, jūsuprāt, šķeļ sabiedrību? Vai šī nebija īstā reize, kad “SC” vajadzēja nevis strīdēties par redakcionālām niansēm, bet pievienoties parlamenta vairākumam un arī aicināt savus atbalstītājus darīt to pašu?
– Mēs piedāvājām risinājumu. Tas nevienu neinteresēja – bija vajadzīgs radīt kārtējo instrumentu, ar ko šķelt sabiedrību. Neilgi pēc Saeimas paziņojuma parādījās aptauja, ka trešdaļa Latvijas iedzīvotāju uzskata Krievijas karaspēka ievešanu par pamatotu. Bet tās jau ir sekas. Politiķi atrada iespēju satracināt sabiedrību.
– Vai jūs apšaubāt faktu, ka Krievijas armija ir Ukrainā? To taču neizdomāja ne nacionālisti, ne Saeima. Ja šis fakts šķeļ Latvijas sabiedrību, tad jāvaino Krievija.
– Liela daļa Latvijas iedzīvotāju diemžēl atsvešinās no valsts varas piekoptās politikas dēļ. Nav brīnums, ka krievvalodīgie sāk justies piederīgi savai etniskajai dzimtenei Krievijai un atbalsta tās lēmumus. Šādi Saeimas paziņojumi tikai saasina situāciju, bet neko neatrisina. Tās nav rūpes par Ukrainu, jo tādā gadījumā būtu pieņemts “Saskaņas” piedāvātais paziņojuma variants.
– Tās ir rūpes arī par Latviju, kura jūtas Krievijas apdraudēta.
– Tās nav rūpes par Latviju, tās ir rūpes par sev vajadzīgās politiskās konjunktūras veidošanu. Kur ir analīze – kāpēc kaut kas tāds bija iespējams Ukrainā? Ir acīmredzami divi galvenie iemesli – varas korumpētība, tās atsvešinātība no tautas un sašķēlusies sabiedrība. Tāpēc, ja kādam tik tiešām rūp, lai šeit nepieļautu Ukrainas notikumu atkārtošanos, ir jāpaskatās spogulī un jānovērš šie cēloņi.
– Vai šis nav īstais brīdis, kad “Saskaņas centram” vajadzētu uzrunāt savus vēlētājus, sakot, ka nav pareizi atbalstīt Krievijas rīcību?
– Man jāatzīst, ka nesekoju līdzi Krievijas rīcībai, pašlaik esmu ļoti aizņemts ar Latvijai aktuālajiem tautsaimniecības un enerģētikas jautājumiem. Tas fiziski prasa ļoti daudz laika. Es godīgi atzīstu, ka nesekoju līdzi visam, kas notiek Ukrainā, jo man jau no pirmajiem soļiem bija acīmredzami, ka notiek spēle, kur lielie onkuļi kārto savas lietas, – jo kāpēc Krievija atļaujas tik izaicinoši rīkoties, kāpēc to pieļauj Rietumi, kāpēc Eiropas rīcība ir tik neizlēmīga un nogaidoša? Vajadzētu par to padomāt, bet mēs steidzam lēkt pa vidu, kur mūs tāpat neviens neklausās. Un ko no tā mēs rezultātā iegūsim, kāds vispār par to aizdomājas? Visvairāk man negribas, lai šie notikumi kalpotu par pamatu kārtējam Latvijas sabiedrības šķelšanas mēģinājumam, tāpēc mums jābūt ļoti uzmanīgiem ar vārdiem un darbiem. Latvijas sabiedrība ir pārāk polarizēta, un jāstrādā pie tā, lai to samazinātu.
– Ko jūs piedāvājat darīt?
– Personīgi man tuva ir ideja par nacionālo izlīgumu. Visiem politiskajiem spēkiem ir jāapzinās, ka valsts ir uz izzušanas robežas. Diemžēl. Lai gan valdošie politiķi stāsta, cik labi mums ir fiskālie un makroekonomiskie rādītāji, patiesībā tie ir īslaicīgi, jo panākti, upurējot ilgtspējīgas attīstības faktorus – investīcijas cilvēkos, infrastruktūrā, zinātnē. Tūlīt sāks brukt visi pamati. Ja starp cilvēkiem ir saskaņa un sapratne, tad var paveikt varenas lietas un arī daudzi strīdi tad zaudē augsni.
V. Krustiņš: – Bet kuram būtu jāizlīgst? Partijām? Ja jums ir jāizlīgst ar “Vienotību”, dodieties pie Āboltiņas un runājiet! Taču jūs teicāt “nacionālais izlīgums”, ko tas nozīmē?
– Es lietoju šo terminu ar domu, ka visai nācijai vajag atrast kopīgu pamatu.
– Bet tas nav izlīgums. Izlīgums ir tad, ja viens otram kaut ko ir nodarījis, un tagad ir jāizlīgst.
– Tieši tā, tiek uzturēta pāridarījuma sajūta – latvieši kaut ko nodarījuši krieviem un krievi nodarījuši latviešiem. Un pat, ja nekas tāds vairāk nenotiek, ir kā tajā stāstā par sudraba karotīti, kad saimnieki domāja, ka viesi to nozaguši, vēlāk izrādījās, ka tā tomēr nav – karotīte atradās, bet rūgtums palika. Arī mums ir palicis šāds rūgtums, kas tur pagātnē un neļauj iet uz priekšu. Diemžēl politiķi šo “rūgtumu” izmanto kā manipulāciju instrumentu.
– Ja jūs runājat par sabiedrības sašķeltību, tad vajadzētu atcerēties, ar ko tas sākās. Tā nav “sudraba karotīte”, tā ir 1940. gada okupācija. Jautājums par okupācijas sekām nav tikai tukša skaņa un neizskaidrojams rūgtums. Latvijā joprojām dzīvo idejiskie okupanti, kuri neieredz šo valsti un valodu.
– Šādi cilvēki ir, un valdošajām partijām tie ir izdevīgi. Jo tad var pateikt – redziet, tie krievi ir tādi, tāpēc “Saskaņas centru” nedrīkst ņemt valdībā. Un atkal varas monopols ir nosargāts un var rullēt tālāk uz nebēdu – “Parex”, Krājbanka, “Liepājas metalurgs”, bezatbildīgā elektrības tirgus virināšana…
M. Antonevičs: – Bet vai jūs neuzskatāt, ka “Saskaņas centram”, mazākais, kaut ko vajadzētu mainīt savā politikā?
– Faktiski šobrīd veidojas jauns politisks spēks. Apvienība “Saskaņas centrs” – tā ir pagātne, nākotne pieder sociāldemokrātiskajai partijai “Saskaņa”. Un manā skatījumā tās pamatideja ir ļoti pareiza – ja mēs Latvijā nevarēsim rast saskaņu savā starpā, tad nākotnes mums nebūs nevienam. Protams, viedokļi bieži atšķiras, bet tāpēc ir diskusijas.
VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT
