Māris Zanders: Šovu sezona turpinās 1
Lai gan nav vēl beidzies seriāls “valdības veidošana” un no sirds izķidātas par ministriem nosaukto ļaužu personības, politiskā vide gādā par jaunām tēmām. Piemēram, ieskicējot ļaudis, kuri varētu būt kandidātu sarakstos maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās. Ievērojama daļa Latvijas sabiedrības pret “eiroparlamentāriešiem” izturas lakoniski skeptiski, vērtējumu šim amatam faktiski reducējot uz “lielajām algām” un “nekas tur nav jādara”.
Pamats tik īgnam skatījumam ir, tiesa, taisnības labad jāteic, ka EP reputācijas šķobīšanā citu valstu pārstāvji ir piedalījušies vairāk un veiksmīgāk nekā mūsējie. Protams, tas, ka no citām valstīm EP dažkārt ievēl pilnīgus ķēmus, nav attaisnojums, domājot par kandidātiem Latvijā, tomēr mans aicinājums būtu neatgaiņāties no EP vēlēšanu tēmas kā bezjēdzīgas laika tērēšanas.
Vispirms jāpiekrīt viedoklim, ka EP loma palielinās un šis process turpināsies.
Iemesls tam nedaudz paradoksālā kārtā ir tāds, ka Eiropā ilgstoši patiešām vadošo lomu spēlēja Eiropas Komisija (EK), Eiropas Savienības Padome, savukārt EP bija samērā labi apmaksāts un vienlaicīgi samērā bezjēdzīgs darbs. Un tas vienā brīdī EP deputātiem apnika un viņi sāka deķi vilkt uz savu pusi. Var diezgan droši prognozēt, ka jaunajā EP būs vēl vairāk ļaužu, kuriem EK gānīšana ir sirdslieta, un tādējādi nedaudz kroplā veidā EP loma tiešām pieaugs.
Īsi sakot, ja kandidāti jums teiks, ka darbs EP ir svarīgs, nav tā, ka viņi melo un nesarkst, lai gan tas, protams, neizslēdz to, ka viņu galvenais motīvs kandidēt ir beidzot iegādāties jaunu auto. Tāpat zināma ir tēze, ka Latvijas pārstāvniecība ir tik maza, ka jēgas no tās tāpat nav. Ne gluži, jo te no svara ir ievēlēto diplomātu prasmes: EP prakse “čupoties” grupās ir tāda, ka, arī objektīvi vērtējot, margināli tipāži var būt gana ietekmīgi, ja pieslejas, kā saka, pareizajai kompānijai.
Ja esam vienojušies, ka vispār EP vēlēšanas ir svarīgas, nākamais jautājums ir, kā mēģināt saprast dārgo kandidātu teiktā jēdzīguma pakāpi. Un zināmā mērā EP gadījumā tas ir vieglāk nekā Saeimas vēlēšanās, pat ja vēlētāju zināšanas par lēmumu pieņemšanu Eiropas Savienībā (ES) nav dziļas. Nacionālā parlamenta priekšvēlēšanu kampaņās mēs diezgan bieži redzam kandidātus, kuri uz aizrādījumiem par solītā neatbilstību, piemēram, Latvijas likumdošanai, vienā mierā attrauc, ka ievēlēšanas gadījumā šo likumdošanu ātri mainīs. Papildu naudu strauji atradīs utt. Daži arī notic.
Bet EP gadījumā vēlētājam ir jābūt ar ļoti specifiskām kognitīvām spējām, lai noticētu, ka kandidāts solījuma izpildes vārdā spēs mainīt visas Eiropas Savienības regulējumus un praksi. Citiem vārdiem sakot, EP vēlēšanu gadījumā pieķert kandidātu bezdievīgā muldēšanā ir vieglāk. Tāpat no svara, ka mainās vārdu savienojuma “Eiropas vērtības” saturs. Ilgstoši tas bija tik izplūdis, ka nereti radīja aizdomas par tā lietošanu situācijās, kad cilvēkam vienkārši nav ko teikt.
Pēdējo gadu laikā mēs redzam, ka saturs konkretizējas, un tas nekas, ka “Eiropas vērtības” tiek tulkotas atšķirīgi.
Varētu pat teikt, ka dažādās interpretācijas var izprovocēt kandidātu uz lielāku atklātību un tiešāku runu, aprādot, kādēļ tieši viņa interpretācija ir pareizā. Vārdu savienojumi “piederība Eiropai”, “ģeopolitiskā orientācija” un līdzīgi sāk nozīmēt attieksmi pret konkrētiem jautājumiem, ir reāli piemēri (pateicoties lielā mērā Centrāleiropas valdošajām politiskajām grupām) dažādiem skatījumiem uz tiem, līdz ar to mazinās iespēja paslēpties aiz vispārīgām frāzēm.
Rezumējot: nav nekas apkaunojošs, ja Eiropas Savienība mūs lielā mērā interesē kā finansiāla “piešprice”, iespēja brīvi pārvietoties un zināma drošības garantija. Tomēr jāņem vērā, ka pat no šādu savtīgu interešu viedokļa mēs vienaldzīgi izturēties pret “tur” notiekošo nevaram, jo šobrīd un turpmākajos gados ES saskarsies ar ļoti sarežģītiem uzdevumiem, kas mums nu jau pierasto un pašsaprotamo lietu kārtību var nevēlami mainīt. Vai to apzinās arī kandidāti, ir jānoskaidro viņu, cik saprotu, jau sākušos priekšvēlēšanu kampaņu ietvaros.
