Māris Zanders: Cik daudz premjera kandidāts var aizrauties ar piedāvāto personāžu brāķēšanu? 1
Reiz kādā sarunā slavenais amerikāņu kinorežisors Vudijs Allens ieminējies, ka Tolstoja “Karu un mieru” esot izlasījis, kā saka, “pa diagonāli”. Savukārt uz jautājumu, par ko darbs ir, Allens esot attraucis – “Par Krieviju”. Nu, var, protams, šī daiļdarba jēgu raksturot arī tā, tomēr nepamet aizdomas, ka Allenam daudz paslīdējis garām.
Līdzīgi ar politisko procesu uztveri – dažādu iemeslu dēļ vairums no mums tos “lasa pa diagonāli”. To velti kritizēt, tā ir bijis un būs. Cita lieta, ka tieši tādēļ jo svarīgāka ir politisko lēmumu pieņēmēju vēlme un prasme sabiedrībai izstāstīt un argumentēt savu darbību. Tas attiecas arī uz jauno valdību.
Ilustrācijai minēšu kādu jautājumu, kas tika skatīts Ministru kabineta 11. decembra sēdē – Nacionālās attīstības plāns 2021.–2027. gadam. Diezgan droši vairākumam no mums šāds plāns vispirms asociējas ar kārtējo bezjēdzīgo “papīru”. Un jaunā valdība, kurai paralēli, protams, 2019. gada valsts budžetam plāns būs viens no neatliekamajiem darbiem, riskē saņemt aizkaitinātus jautājumus žanrā “jums nav ar ko nodarboties?!”.
Šādu reakciju var mazināt, ja normāli paskaidro, ka plāna izstrāde ir tieši saistīta ar Eiropas Savienības budžetu 2021.–2027. gada periodam un “papīrs” ir viens no nosacījumiem, lai mēs Latvijā saņemtu tik pierastās un mīļās “Eiropas naudiņas”.
Cits piemērs. Valdības veidošanas sarunās vairākkārt izskanējis, ka partijas pašas uzņemas politisko atbildību par to virzītajiem ministru amatu kandidātiem. Runājot tiešu valodu, parlamenta saskaldītības līmenis ir tāds, ka premjera amata kandidāts nevar pārāk aizrauties ar piedāvāto personāžu brāķēšanu.
Tomēr ir viena problēma.
Ja partijas atbildību par saviem ministriem sapratīs kā nepieciešamību daudzināt, ka, lūk, “mūsu ministrs” jau gan gribētu, bet “citi” neļauj, tad būs slikti. Un būs slikti, ja savukārt premjers plātīs rokas, jautāts par kādu ministru, un atgaiņāsies ar to, ka partija X esot par viņu “uzņēmusies atbildību”, sak, prasiet partijai.
Koalīcijas partijām ir visas tiesības turpināt šķobīties vienai par otru, bet – lēmumu (vai lēmumu nepieņemšanā) argumentēšanā ir jāspēj formulēt kaut cik jēdzīgs, vienots skaidrojums, jo sabiedrībai nav jātērē laiks, mēģinot kaut ko izlobīt no neskaidriem, savstarpēji pretrunīgiem paziņojumiem.
Politiķiem vajadzētu apzināties, ka kopš vēlēšanām ir pagājis zināms laiks un nevienu vairs, atvainojiet, neaizkustina atrunas par to, ka “mums ir tik vietas Saeimā, cik ir”, tādēļ, redz, visādas tizlošanās. Var mēģināt uzvesties kā opozīcija pozīcijā, tomēr pilsoņiem šajā konkrētajā aspektā gan ir visas tiesības “lasīt pa diagonāli” – tiks vērtēts jaunās valdības darbs kopumā. Ja kāds ministrs kaut ko salaidīs dēlī, tad cilvēki teiks, ka dēlī salaidusi ir valdība, un pareizi vien būs. Protams, ir ministru t.s. individuālie reitingi, tomēr ir jāsaprot, ka tie konkrētās partijas tēlu ietekmē nedaudz (klasisks piemērs ir, cik noprotams, publikā labi ieredzētais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis un ZZS rezultāti vēlēšanās).
Situāciju sarežģīs Eiropas Parlamenta vēlēšanas, jo liberāļi un konservatīvie, pašsaprotami, tajās nāks ar jūtami atšķirīgiem piedāvājumiem. No tā nebūtu jābaidās, jo vēlētāju uztverē valdība kā vietējās dienas kārtības sastāvdaļa un Eiropas struktūras tiek nošķirtas (pamatoti vai ne – cits jautājums). Tāpat nekāda milzu nelaime nebūs, ja kāds koalīcijas partijas deputāts Saeimā kritizēs kādu no ministriem – tā ir normāla prakse demokrātijā. Runa ir specifiski par Ministru kabinetu, kurā zināmas disciplīnas nepieciešamība ir lielāka nekā citos politisko procesu atzaros.
Tas nav viegli, jo pieredze liecina, ka rezultātā ministrs var nonākt pretrunās ar paša frakciju un partiju. Bet kāda ir alternatīva – ja ministrs ikreiz pēc partijas biedru ierakstu sociālajos tīklos izlasīšanas vai tikšanās ar partijas frakciju dosies uz valdību ar mainītu nostāju, būs vēl sliktāk, turklāt galu galā visiem – gan valdībai, gan koalīciju pārstāvošajiem cilvēkiem Saeimā.
