Patriotisku jūtu vadīti pārcēlās uz vecāku dzimteni: Ruņģu dzimtas stāsts 14
Uz Latviju Ruņģi atbrauca, patriotisku jūtu vadīti, pamēģināt, kāda dzīvošana vecāku dzimtenē. Devās ceļā bez liekas prātošanas, kā paši saka, uz dullo, ar divām meitām un pussimt mantu kastēm vezumā. Pagājuši divpadsmit gadi, daudzi ārzemju letiņi – arī viņu draugi un paziņas – krīzes dēļ devušies atpakaļ uz savām vecajām mājām, bet Dace un Dainis ar ģimeni joprojām ir šeit. Kas viņus notur pie tēvzemes?
Uz tukšu vietu jau nebrauca. Jauno ģimeni gaidīja māja, kuru ar cerību, ka tajā dzīvos jaunā paaudze, deviņdesmito gadu sākumā bija iegādājusies Daces mamma Solveiga Miezīte. Jauko, bet nepabeigto būvi viņa noskatīja Beberbeķos un kopā ar dzīvesbiedru Zigurdu pašu spēkiem saveda kārtībā. Abi – Kanādas latvieši, kuru devumu gan trimdā, gan dzimtenē Latvijas valsts novērtējusi ar Triju Zvaigžņu ordeni. Solveigu Miezīti – kā atzītu psiholoģijas profesori Toronto universitātē, kas pēc Latvijas neatkarības atgūšanas veltīja milzu spēkus un enerģiju viņas izvēlētās disciplīnas izaugsmei atbilstoši pasaules standartiem arī Latvijas Universitātē un spēlējusi ļoti nozīmīgu lomu “Trīs reiz trīs” kustības iesakņošanai dzimtenē. Viņas tuva draudzene eksprezidente Vaira Vīķe -Freiberga savās atmiņās raksta, ka S. Miezītes uzticība psiholoģijas disciplīnai daudzus spējusi pārliecināt dzīves ceļa izvēlē, tostarp arī V. Vīķi-Freibergu, kas viņas ietekmē pēdējā brīdī atsacījusies no studijām medicīnas fakultātē, kur jau bijusi uzņemta, par labu maģistrantūrai psiholoģijā. Savukārt Zigurda Miezīša vārds trimdas vēsturē ierakstīts lieliem burtiem latvietības kopšanā, tautas dejas saglabāšanā un attīstībā, veidojot horeogrāfijas un pusgadsimtu vadot Toronto tautas deju kopu “Diždancis”. Latvijā viņam vairākkārt uzticēts Dziesmu un deju svētku virsvadītāja gods.
Nama cēlēji jau aizsaulē, bet viņu sapnis guvis piepildījumu – šodien Beberbeķu māja apdzīvota visos trīs stāvos. “Tagad esam vienpadsmit,” nosmaida Dace, jo kopš pagājušās vasaras te uzturas arī Daiņa vecāki un viņa māsa ar vīru un bērniem. Vai uz palikšanu pavisam – vēl nezinot, esot devuši sev pusotru gadu laika lemšanai. Vakarpusē ap sešiem septiņiem Ruņģu mājās noskan zvaniņš un pie lielā galda sēžas trīs ģimenes. “Tā ir liela vērtība, ka varam būt kopā trīs paaudzes,” nosaka Dace.
Ieradās treknajos gados
Kad lielie izlemj svarīgas lietas, bērniem parasti maza teikšana. Tā bija arī Ruņģu mazajām meitām – nācās vien pieņemt mammas un tēta izvēli par pārcelšanos tālu projām no radiņiem. “Nevar jau zināt, kā būtu, ja mēs šurp neatbrauktu, bet Latvija man tagad šķiet tuvāka nekā Austrālija vai Kanāda,” prātīgi spriež vecākā meita Kaiva Solvita, kurai tolaik bija tikai pieci, bet jaunākajai māsai Metai Mildai – trīs gadi.
Uz Latviju Ruņģi pārcēlās 2006. gada ziemā. Ārā mīnus 25 grādi – pamatīgs aukstums pēc Daiņa mērauklas, kas dzimis un audzis Austrālijā. Vēl bargāk par salu senču dzimtenē plosījies “trekno gadu” naudas tērēšanas neprāts, viņš atceras. “Mums bija jāpērk mašīna, vaicājām, kur var dabūt lietotu, taču visi ieteica – kāpēc lietotu, ja var paņemt kredītu un nopirkt jaunu? Skatījos apkārt – uz ielām bija daudz glaunu mašīnu, bet mēs tomēr nopirkām palietotu,” par pirmo pārbaudījumu – auto uz parāda – stāsta Dainis. Pāris nedēļās izturējis arī otru “eksāmenu” – par spīti tiem, kas šaubījušies, vai Latvijā zinātnieks maz dabūs darbu, ticis pat pie diviem amatiem – Latvijas izcelsmes laukaugu sēklu bankā un valsts mežzinātnes institūtā “Silava”.
Pēc nedaudz vairāk kā gada Latvijā ģimenē priecīgs notikums – pieteicās trešā meitiņa. Vecāki deva vārdu Zīle Māra par godu Daces un Daiņa māsām. Tā viņiem pieņemts – vecākajām meitām otrie vārdi godina ģimenes vecmāmiņas un vecvecmāmiņas. Kārtības labad jāpiebilst, ka arī Dacei un Dainim pasē divi vārdi – Monika un Edgars, tikai uzrunā tie netiek lietoti.
Otrais gads jaunajās mājās nāca ar ekonomisko krīzi valstī, atstājot bez darba daudzus Ruņģu ģimenes draugus un paziņas no trimdas latviešiem, kas tāpat kā viņi Latviju bija izvēlējušies par jauno dzīvesvietu. Krietns pulks atgriezās savās mītnes zemēs, Dainis un Dace – palika, jo dzīvi neapgrūtināja kredīta nasta un abiem bija darbs. Dace strādā par skolotāju Rīgas Starptautiskajā skolā, bet Daiņa darba vieta nav mainījusies – bioloģijas doktors ir “Silavas” ģenētisko resursu centra vadošais pētnieks, kas ikdienā nodarbojas ar augu un savvaļas dzīvnieku molekulārās ģenētikas izpēti. Viņa devums meža zinātnes attīstībā pagājušajā gadā tika novērtēts ar nozarē augstāko apbalvojumu “Zelta čiekuru”, tāpat pērn Dainis tika nosaukts kā viens no pretendentiem Ziedoņa balvai zinātnes nominācijā “Taureņu uzbrukums”.
