“Žūrijas pārstāvji aizgrābti elso, spiedz, izsaucas un nopūšas.” Anda Rožukalne recenzē “TV3” šovu “Balss maskā” 63
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Dienvidkorejā radīts formāts. Šova izrādīšanas tiesības iegādājušās jau 45 valstis visā pasaulē no Peru līdz Kambodžai. Tā otrais vārds varētu būt – dārgs, krāšņs, pārsteigumus sološs.
Tāds ir “TV3” šovs “Balss maskā” tā otrajā sezonā Latvijā. Kas tur notiek? Un kāpēc?
Pienākums būt slavenam
“Balss maskā” vai oriģinālā “The King of Mask Singer” vai citur “The Masked Singer” ir dzimis 2015. gadā “Munhwa Bradcasting Corporation” paspārnē Dienvidkorejā.
Šovs nozīmē milzu ieguldījumus, tā radīšanas iemesls nav lēti un ilgstoši piesaistīt garlaikotu skatītāju, kā tas nereti izdodas ar realitātes šoviem, kuros var pieteikties no ielas.
Šovs ir radīts par godu īstermiņa slavenību kultūrai un tās uzturēšanai. Bez 12 sabiedrībā pazīstamu cilvēku iesaistes un viņu atpazīstamības nostiprināšanas šovs zaudē savu mērķi – tas palīdz piešķirt jēgu cilvēku grupai, kas ir slaveni tāpēc, ka slaveni.
Viņu atpazīstamība palīdz pievērst uzmanību kaut kam citam, kas vēl nav pazīstams, piemēram, jauns šovs.
“Balss maskā” nostiprina patērētājsabiedrības kultūrā nozīmīgu statusu – būt atpazīstamam. Atpazīstamība kā publiski atzīta vērtība palīdz atkal un atkal radīt jaunu vērtību – šova formā, auditorijas un sponsoru investīciju piesaistes formā.
Un tā visu laiku – atpazīstamība tiek izmantota jaunu populārās kultūras produktu vai pakalpojumu izskatā.
Šova struktūra ir paredzama kā kalendārs: sabiedrībā zināmi cilvēki, kas lielākoties nav sevi apliecinājuši kā dziedātājus, cits pēc cita uzstājas ar muzikālu priekšnesumu, tērpti neparastās maskās.
Žūrijai un skatītājiem ir it kā jāatpazīst dalībnieki, skaidri apzinoties, ka tas nav iespējams – maska nosedz un pilnībā izmaina cilvēku – izskatu, siluetu, kustības, vaibstus (tie nav redzami).
Dalībnieku balsis un identitātes ir paslēptas, izmainītas, skopā informācija, kas sniegta par līdzšinējiem sasniegumiem, tikai sajauc galvu. Nav jābrīnās, ka nāksies brīnīties.
Ieplānojiet pārsteigumu
Šova ideja nozīmē, ka katrai mazākajai šova detaļai ir jāsagādā jauna, pārsteidzoša pieredze jau daudz ko piedzīvojušam skatītājam. Tam jāpārsteidz ar jau no citiem populāras kultūras formātiem zināma dalībnieka jaunām spējām, lielākoties ar pārsteidzoši pieņemamu dziedāšanas kvalitāti.
Reizēm ar to, ka šis cilvēks nav tikai tāds, kāds par viņu radies iespaids no publiski redzamās rosības. Citādi vienveidīgā atpazīstamība kļūst apnicīga.
Šovs neapšaubāmi pārsteidz ar maskām. Ar izdomu, ar maskas “stāstu”, ar katras maskas kvalitāti. Jautrākās ir lokalizētās maskas, piemēram, “Siļķe kažokā”. Lieliski piemērota postpadomju telpas kulinārās kultūras kodiem!
Manuprāt, lai nekavētu aizņemtus cilvēkus, maskas varētu salikt uz manekeniem un vadāt pa pilsētām, iekasējot naudu par to apskati tuvumā, bet drošā distancē no citiem masku apbrīnotājiem.
Es atvainojos cilvēkiem, kas nedēļām ilgi mācās dziedāt un kustēties uz skatuves ļoti sarežģītās drēbēs, bet masku radītāji ir sasnieguši tādu meistarības līmeni, ka to nēsātājs zaudē nozīmi.
Pārsteidz arī izvēlētās dziesmas. Tās atlasījuši lieliski profesionāļi un sakārtojuši viņiem līdzvērtīgi kolēģi, jo dziesmas ir dažādas, piemirstas, nedzirdētas, lieliskas.
Nav iespējams paredzēt, kādā stilā, kuri autori un kādas izpildījuma nianses piedāvās katrs nākamais dalībnieks. Protams, šovā viss mirdz, mirguļo un virmo gaismu, kustību, krāsu, skaņu mutuļos.
Ne velti, visticamāk, režijas uzdevumā, žūrijas pārstāvji aizgrābti elso, spiedz, izsaucas un nopūšas kā saguruši no dziļajiem, sajūsmas pilnajiem elpas aizturēšanas brīžiem priekšnesuma laikā.
Žūrijas drāma
Žūrijas sastāvs un struktūra ir rūpīgi aprēķināta, jo žūrija ir daudz svarīgāka par dalībniekiem, kas smagi strādājuši pirms savas uzstāšanās.
Šova “Balss maskā” vērtētāji – “Radio SWH” vadītājs un mūzikas zinātājs Jānis Šipkēvics, raidījumu un šovu vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare, dziedātāja Samanta Tīna, grupas “Singapūras satīns” pārstāvis Jānis Krīvēns – ēterā pavada vislielāko laiku.
Viņi ir galvenie. Bez viņiem šovs būtu dīvaino monstru koncerts.
Žūrija, kuras sastāvs palīdz identificēties dažādu paaudžu, dažādu kultūras un gaumes tradīciju pārstāvjiem, neliek vilties.
Šipkēvics palīdz izglītoties mūzikas stilos un vēsturē, Sipeniece-Gavare ar trāpīgu pašironiju sniedz lielisku enerģiju un kopā ar Šipkēvicu aizpilda intelekta trauku šova saturā, Samanta Tīna un Krīvēns pārstāv katrs savu jaunākās paaudzes popkultūras galējību – glamūru un izredzētības izjūtu kopā ar sociāli akceptējamu dumpīgumu.
Visiem ik pa laikam izdodas savstarpējās sarunās būt asprātīgiem, tā veidojot šova saturu.
Šovs ir ļoti vienveidīgs, tā saturs ir ļoti atkarīgs no tā, cik aizraujoši žūrijas pārstāvji spēs aizpildīt laiku starp dziesmām. Ja momentā jāreaģē uz dziesmām, tad oriģinalitāti grūti saglabāt, vērtējumos, protams, stereotipi spraucas ārā tik pārliecinoši kā nezāles pavasarī.
Lai cik labi mēs zinātu, ka cilvēku vajadzētu vērtēt pēc viņa personības un vismaz priekšnesuma, “Manas balss” šovā Una Ulme tiek gan sagaidīta, gan pavadīta, spriežot par kājām legingos, svaru un vecumu.
Man žēl un skaidrs, lai gan šovs ir mūsdienīgs, tā publiskās apspriešanas kultūru aktuālās vēsmas nav iztraucējušas.
Bet žūrija ir neapskaužamā situācijā – tai jārada drāma, cenšoties atminēt dziedātājus, domājot ekrānā, kļūdoties, izgāžoties, neatminot.
Tā ir mākslīga drāma, jo – vai tiešām vērts dziedātāju atminēt? Žūrijas uzdevums taču ir piesaistīt uzmanību ar to, ka tai arī neveicas. Tāpat kā ar minēšanu neveicas skatītājiem. Bet to jau paredzējis režisors, producents un pārējie.
Krāšņums nāk no aizkulisēm
Brīnumi, meistarība, ilgstošs smags darbs jau noticis ilgi pirms šova parādīšanās ēterā. Šovu radījuši cilvēki aiz kulisēm, savās ierakstu studijās, deju zālēs, savās kostīmu un masku meistarošanas darbnīcās, pie scenārija failiem, pie skaņas un gaismu partitūrām.
Ne velti to profesionāļu saraksts, kas veido šovu, titros aizņem gandrīz tikpat ilgu laiku kā parastā “TV3” reklāmas pauze. Viņu ir daudz, un viņi ir smagi strādājuši, lai izdotos prieks, pārsteigums, sajūsma.
Šova veidotājiem bija veltīts tā gatavošanas raidījums par it kā aizkulisēm, tomēr tajā pārāk maz tika atklāts par personībām, kuras uz skatuves nekāps, bet bez kurām uz skatuves nekas nenotiktu.
Būtībā tieši šie cilvēki pierāda, ka māk izveidot šovu, māk īsā laikā iemācīt dziedāt, darot to pārliecinošāk nekā dalībnieki.
Kultūras kodi
“Balss maskā” forma piedāvā tiešu tikšanos ar Āzijas estētiku, ko pazīstam no japāņu un korejiešu auto dizaina, no animācijas filmām, no sociālā medija “Tik Tok” vizuālā stila, ritma, skaņas formātiem.
Tam raksturīgs pārspīlējums, senā kultūrā balstīti tēli, piemēram, Zilā pūķa un ciklopa maskas, spilgtās krāsas, pārspīlētie apjomi, milzu izmēra izteiksmīgās masku acis, dzīvnieku un citu tēlu cilvēciskošana.
Tas viss kopā ar gaismām un šova vizuālo dizainu pievieno tam globāli atpazīstamas estētikas tendences. Un padara to interesantu.
Šova jēga ir tikai izklaidējoša. Tajā nerodas neviena tāda dziesma, ko vēlreiz gribētos dzirdēt ārpus šova, bez maskā tērptā cilvēka un visiem pārsteigumiem, kas skrupulozi ieplānoti.
Šova jēga ir sniegt pārsteiguma pilnu prieku, aizpildīt laiku, kurā nav jādomā par jebko citu, kas nav šovs. Vai tas var būt labāks? Šaubos.
