Šostakovičs starp satīru un traģēdiju 0
Lielajā ģildē notiekošo simfoniskās mūzikas koncertu apmeklētājiem ir veicies – 2019. gada pirmajās nedēļās piedzīvotas jau vairākas spilgtas, nozīmīgas programmas, kas turklāt ļāvušas novērtēt ne tikai orķestru un diriģentu radošos panākumus, bet arī ievērojamu viessolistu uzstāšanos.
Nedēļu pēc Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra romantisma mūzikas programmas ar lietuviešu diriģentu Gintaru Rinkeviču un nīderlandiešu vijolnieci Simoni Lamsmā pienāca viens no Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” pēdējā laika spožākajiem koncertiem “Dialogs ar Mocartu”, kur latviešu mūziķiem pievienojās mākslinieki no Igaunijas – diriģents Olari Eltss un pianiste Irina Zaharenkova, bet tagad, 25. janvārī, uz Lielās ģildes skatuves atkal kāpa Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un tā mākslinieciskais vadītājs Andris Poga.
Un arī šo koncertu daudzi ļoti gaidīja, jo programmā bija iekļauti divi Dmitrija Šostakoviča šedevri – Pirmais klavierkoncerts un Ceturtā simfonija. Konceptuāli pamatota izvēle, jo abi 30. gadu darbi atklāj stipri kontrastējošas komponista rokraksta šķautnes, un arī sadarbībai ar solisti varēja uzticēties – bulgāru pianiste Plamena Mangova ar orķestri un diriģentu teicami sapratās jau gadu iepriekš Morisa Ravela Sol mažora klavierkoncerta interpretācijā Cēsu koncertzālē
Abiem klavierkoncertiem, starp citu, ir vairāk kopīga, nekā varētu šķist no pirmā acu uzmetiena – vitalitāte, spraigi kāpinājumi, apskaidrots skaņuraksta plūdums darbu lēnajās daļās, krāsains pasaules skatījums un, protams, tikpat krāsaina orķestrālo un pianistisko tembru koloristika.
Taču turpat arī fundamentāla atšķirība – Ravela dzīvesprieku Šostakoviča opusā aizstāj asa ironija un daudznozīmīga groteska.
Un šie semantiskie parametri apvienojumā ar neapšaubāmu virtuozitāti un visai komplicētu formveidi arī ir iespējamais skaidrojums tam, kādēļ Šostakoviča Pirmais klavierkoncerts (tāpat kā Ravela partitūra) pieder pie tās skaņdarbu grupas, ko spēlē bieži, bet slikti. Uz šī bēdīgā fona Plamenas Mangovas un Andra Pogas interpretācija nebūt nebija skumjākais piemērs.
Pirmkārt un galvenokārt pianistes dēļ, un te nu uzreiz atmiņā atausa koncerts nedēļu iepriekš – Irina Zaharenkova pārsteidza ar to, cik smalkas un vienlaikus muzikāli piepildītas virāžas viņa spēja uzburt Lielās ģildes akustikā, bet Plamena Mangova pārsteidza otrreiz. Ar izteiksmīgu, skanīgu piesitienu, precīzi virzītu māksliniecisko domu un emocionāli pārliecinošu priekšnesumu – un tas interpretācijas gaitā priecēja visvairāk.
Citi atskaņojuma rakursi jau bija diskutablāki. Klavierēm, trompetei un stīgām rakstītajā partitūrā ar tādējādi divkārt svarīgo trompetes partiju Jānis Porietis tika galā tīri veiksmīgi, tomēr šī muzikālā līnija izklausījās nedaudz nevienmērīga – brīžiem ar nepieciešamo spriegumu, citkārt kā no aizskatuves.
Un, lai arī bija jaušams, ka Andris Poga ar klavierkoncerta partitūru iepazinies nopietni, un viņam tur ir ko teikt, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu grupa sevi neatklāja pašā spožākajā gaismā.
Šajā partitūrā vairākkārt skaidri zināms, kur stīgu instrumentiem būtu vēlams ieskanēties trauslos un saudzīgos toņos vai – gluži otrādi – dramatiskā sasprindzinājumā, taču reāli dzirdamā skaņa bija tālu no ideāla. Acīmredzot tas uzskatāmi parāda orķestra pašreizējās spēju robežas, it īpaši tad, ja mūziķi uzstājas koncertzālē, kas tieši tāpat ir tālu no ideāla, turpretī interpretācijā sastopamā formas un vēstījuma sadrumstalotība pēc opusa pirmās daļas atkal liecināja, cik šis skaņdarbs patiesībā ir konceptuāli grūts.
Un vēl – nekad neesmu sapratis, kādēļ Šostakoviča Pirmā klavierkoncerta kontekstā regulāri piesauc “jauku, dzīvi apliecinošu humoru” – patiesībā šie joki ir atklāti satīriski, bet otrās daļas valsi tikpat labi var uztvert kā sēru korāli.
Te gan jāteic, ka līdz absurdam pārspīlētais fokstrots Pirmā klavierkoncerta fināla taktīs salīdzinājumā ar trīs gadus vēlāk komponēto (un vēl divdesmit piecus gadus vēlāk pirmatskaņoto) Ceturto simfoniju ir gluži nevainīgs.
Un šeit savukārt vietā salīdzinājums ar Šostakoviča tik ļoti cienīto Gustavu Māleru – krievu komponista piecpadsmit simfoniju vidū tieši Ceturtā ir vistuvākā austriešu meistara daiļrades valodai un radošajai kosmoloģijai. Tātad, no vienas puses – grandiozs orķestra apjoms ar daudziem individualizētiem ansambļa salikumiem pretstatā elpu aizraujošai kopskaņai un monumentāli tematiskie izvērsumi, no otras puses – simfonijas forma kā vesela pasaule, kurā ietverts viss un kurā arī vienkāršākie deju motīvi un nostalģiskākie atmiņu atspulgi akcentē cilvēciskās realitātes nepārredzamību un dramatismu. Ar vienu būtisku niansi – Šostakovičs ir vēl daudz traģiskāks nekā Mālers.
Zinot Andra Pogas vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra panākumus tieši lielo simfonisko partitūru lasījumos, saņēmu tādu interpretāciju, kādu gaidīju. Augstā un stabilā mākslinieciskā līmenī, kur diriģents izpratis kā simfonijas struktūru, tā arī metafizisko vēstījumu, koncertzālē dzirdamajam rezultātam līdz ar to uzrunājot gan emocionāli, gan racionāli, gan intuitīvi; vairāk nekā pieklājīgā stīgu grupas sniegumā, kurā pārliecinoši atainoti arī skaņdarba dramatiskākie vai iekšēji koncentrētākie brīži; detaļu slīpējumā, kur, kā jau parasti, izceļas koka pūšaminstrumentu grupa (kā viena no fascinējošākajām epizodēm jāatzīmē fagotista Jāņa Semjonova veikums, tostarp saspēlē ar arfistēm Ievu Šablovsku un Elizabeti Gulbi), taču arī mežragi un citi metāla pūšaminstrumenti nelika vilties.
Pilnībā pietiekami, lai šis koncerts paliktu atmiņā uz ilgāku laiku.
Un noslēgumā vēl tikai jāpiemin – lai arī augstākas virsotnes par Dmitrija Šostakoviča simfonisko daiļradi nav, tā tomēr ir tikai daļa no visas 20. gadsimta krievu mūzikas. Ar interesi gaidu, kad orķestris un diriģents beidzot atcerēsies arī par Aleksandru Lokšinu, Aleksandru Vepriku, Gavriilu Popovu, galu galā – par Šostakoviča skolnieci Gaļinu Ustvoļsku. Arī viņi ir to pelnījuši.
