Šostakoviča gaismas lokā 0
Tā jau ir trešā Grammy balva latviešu diriģenta Andra Nelsona kontā. Tandēmā ar Bostonas simfonisko orķestri, kura mākslinieciskais vadītājs viņš ir kopš 2014. gada. Ierakstu kompānijas “Deutsche Grammo-phon” apgādā.
Nelsona sasniegumi pasaulē ir vairāk nekā vērā ņemami, diriģējot pasaules prominentākajās koncertzālēs un opernamos: vai tā būtu Vīnes opera, Baireita, Zalcburgas festivāla orķestris, vai Ņujorkas Metropoles opera, Birmingemas simfoniskais orķestris, Berlīnes un Vīnes filharmoniķi, vai Bavārijas Radio un filharmonijas orķestris. Vēl pavisam nesen ar slaveno Leipcigas “Gewandhausorchester” (tā mākslinieciskais vadītājs Andris Nelsons ir kopš 2011. gada) mākslinieks viesojās Rīgā, atceroties un godinot dzimto pilsētu un tās opernamu, kur galvenā diriģenta ampluā strādājis no 2003. līdz 2007. gadam.
Andrim Nelsonam ir ekskluzīvas attiecības ar skaņu ierakstu kompāniju “Deutsche Grammophon”, kas iesākusi trīs plaša mēroga projektus: pirmais no tiem top ar Bostonas simfonisko orķestri, ierakstot visas Dmitrija Šostakoviča simfonijas un operu “Mcen-skas apriņķa lēdija Makbeta” (Katerina Izmailova). Pirmie trīs ieskaņojumi (nu jau visi šobrīd projekta ietvaros tapušie!) saņēmuši Grammy balvas par labāko orķestra sniegumu, bet trešais, 2018. gada, ieraksts – arī kā vislabāk producētais albums. Nākamais Šostakoviča mūzikas tvarts vēl mēros ceļu pie klausītājiem 2019. gadā. Otrs lielais projekts saistīts ar “Gewandhausorchester”, Antona Bruknera simfoniju un Riharda Vāgnera mūzikas ierakstiem, bet trešais aptvers visas Bēthovena simfonijas, veidojot sadarbību ar Vīnes filharmoniķiem.
Nule godalgotais Šostakoviča mūzikas ieraksts–dubultdisks paver skatu uz divām dažādos laika posmos tapušām simfonijām – Ceturto (1936) un Vienpadsmito (1957). Abas ierakstītas “dzīvajā” – koncertierakstā, kas ieskaņojumā iedveš vitālas muzicēšanas elpu un vienreizīgumu. Tā ir pirmā orķestra uzstāšanās ar šiem darbiem, tāpēc vēl jo vairāk respektējams iegūtais rezultāts.
Ceturtā simfonija sarakstīta staļinisko represiju viļņa sākumā, kas sakrīt ar komponista atstumtību, denunciācijām pret viņa novatorismu un mākslinieka dziļas iekšējās emigrācijas sākumu.
Simfonijas pirmatskaņojums notika tikai 25 gadus vēlāk, 1961. gadā, ar Maskavas filharmonijas orķestri Kirila Kondrašina vadībā. Šis meistardarbs ir īpaši populārs Rietumos, un to pēdējos gados diriģējuši gan Nēme Jervi, gan Mariss Jansons, Valērijs Gergijevs un Mihails Pļetņovs.
Ceturtā ir māleriskākā un arī ekstravertākā Šostakoviča simfonija – gan eksistenciāla domas vēriena, gan intelektuālas iegrimes ziņā. Intelektualizēta emocionalitāte vai emociju pilna intelekta atklāsme ir šī darba būtība, ko varam saukt arī par Šostakoviča daiļrades zīmi.
Mālera simfonismam tipiskais milzīgais orķestris, māleriskās groteskas, sarkasmi, pārpasaulīgā smeldze un skumjas, Šostakoviča novatoriskais un tehniski sarežģītais skaņuraksts, atbildīgie soloinstrumentu posmi, kas personificē indivīda dvēseles balsi un veido krasus kontrastus ar masīvo, piesātināto, bet niansēm bagāto orķestra kopskaņu – šī augstākās raudzes un smaguma partitūra Andra Nelsona rokās kļūst par dzīvu un piepildītu matēriju.
Instrumentācijas krāsu amplitūda te īstenota ar vērienu un vienlaikus ar detalizētu skrupulozitāti – no trompešu griezīgā metāla līdz fagotu un basklarnešu murminošajai dūmakai. Bet vairāk nekā stundu ilgā laikrite atklāj struktūras dramaturģisko mērķtiecību – gan klasiski līdzsvarotu, gan improvizatorisku vienlaikus.
Vienpadsmitajai simfonijai, kas rakstīta 1957. gadā, dots apakšvirsraksts “1905. gads”. No vienas puses, tā atspoguļo tālaika notikumus – revolūcijas dziesmu citāti, acīmredzamais un dzirdamais programmatisms to tuvina kinematogrāfiskam norišu attēlojumam.
Adagio daļa (“Pils laukums”) gluži ainaviski zīmē stindzinoši ledaino klusumu, kurā stīgu tradicionāli silti emocionālais skanējums pārvēršas savā pretmetā. Aina, kura rada fonu turpmākajai dramatiski brutālajai notikumu virknei – gan “Asiņainajai svētdienai”, gan sagrāvei, gan turpmāko gadu notikumu nojausmām. Šī simfonija nereti tiek dēvēta par “rekviēmu paaudzei” – Šostakovičs ir dzimis 1906. gadā, un komponista sieva Irina bieži atgādinājusi šo gadskaitļu sakarību.
Tā ir kā atsauce arī uz 1956. gada revolūcijas notikumiem Ungārijā, kuriem komponists ar iejūtu sekojis. Andris Nelsons veido skaņdarba būvi kā meistars, ne brīdi neapturot monumentālo notikumu gaitu.
Latviešu diriģentiem padodas Šostakovičs, kura dzimtas ģeogrāfiskās saknes meklējamas Vitebskas guberņā, vietā, kura spējusi radīt arī Marku Rotko, Marku Šagālu, Gžegošu Fitelbergu. Traumatiskā vēstures pieredze, intelektuālisms, paš-iegrime, spēja emocionāli tvert un interpretēt dzīvi un mākslu piemīt daudziem starpkultūru vidē mītošajiem. Arī Andrim Nelsonam.
