Sorokins: Pagaidām neesmu rāvies pelnīt lielo naudu Krievijā 0
Visām mūsu izlasēm jātiecas spēlēt pēc vienas sistēmas, bet svarīgi arī saglabāt latvisko identitāti – tā pēc izcīnītās ceļazīmes uz pasaules čempionāta elites divīziju atzīst Latvijas U-18 hokeja izlases galvenais treneris Oļegs Sorokins. Kā zināms, viņa padotie uzvarēja visos piecos mačos, Sorokinam šis bija debijas turnīrs galvenā trenera amatā.
Cik daudz mēģināji ieviest tās idejas, ko Bobs Hārtlijs realizē lielajā izlasē?
Aizsardzības uzbūve bija puslīdz kopīga, bet mums bija citādākas nianses – atkarībā no tā, kā spēlē pretinieks. Principā man “Mogo” klubā bija ļoti līdzīga sistēma jau pirms Hārtlija iepazīšanas. Federācijā ir uzstādījums, ka visām izlasēm jācenšas spēlēt pēc vienas sistēmas un tas ir ļoti pareizi. Tā ir arī Vācijas izlasē, kas patiesībā ir ļoti līdzīga mūsējai, tāpēc bijām ļoti piedomājuši, kā to var apiet. Bija salīdzinoši viegli domāt, jo spēlējām līdzīgi.
Ar Hārtliju arī konsultējies?
Tieši par komandu – nē. Skatījāmies uz konkrētiem cilvēkiem, kādi ir psiholoģiskie aspekti, fiziskā kondīcija un tā tālāk. Bet idejiski mēs, protams, esam runājuši, kā būtu labāk, kā viņš domā. Man ir bijusi iespēja būt lielās izlases treniņos, paprasīt padomu. Hārtlijs ir ļoti atvērts.
Cik šīs sistēmas ir sarežģītas – šī vecuma puišiem bija viegli uzsūkt tavas idejas?
Viegli nebija, bet ceru, ka viņi daudz iemācījās. Pievērsām uzmanību dažām lietām, kuras teorētiski jau bija jāzina, taču katrs klubs spēlē citādāk, varbūt ikdienā arī neatliek laika par to domāt. Bet šajā vecumā pievērsties taktiskajai domāšanai ir mazliet par vēlu. Iespējams, ka nākotnē jau bērnu vecumā ieviesīs Hārtlija sistēmas pamatlietas, tas būtu ļoti noderīgi. Piemēram, Kanādas izlase pirms olimpiskajām spēlēm – hokejisti sapulcināti no dažādām līgām, bet visi spēlē vienādi, tas viņiem iekalts jau bērnībā. Ja arī mēs tā izdarīsim, tas atvieglos darbu lielajā izlasē, tajā pašā laikā gribētos arī saglabāt latviešu identitāti, jo mēs esam vieni no gudrākajiem hokejistiem pasaulē, citādāk nebūtu tur, kur esam, nevarētu jauniešu vecumā apspēlēt Vāciju.
Kāda šiem puišiem ir fiziskā sagatavotība?
Ļoti dažāda, bet visi var pielikt. Dažiem ir hokejistu augumi, dažiem – nav, jāprogresē spēkā un arī izturībā. Viņiem atlikuši pāris gadi, ja grib ielēkt draftā, pieaugušo līmenī.
Kurš spēlētājs būtu pelnījis šopavasar vismaz patrenēties ar lielo izlasi?
Ja skatāmies uz pārbaudes spēli pret lielo izlasi, tad virkne no U-18 puišiem ir labāk gatavi Hārtlija sistēmai, saprot to, jo daudzas lietas pielietojām dzīvē. Noteikti varētu kādu paņemt, mēs pret šo eksperimentālo izlasi nospēlējām ļoti labi. Gribētos, lai abus vārtsargus pasauc – Jāni Vori un Artūru Šilovu. Visi deva savu artavu, katrā spēlē izšāva kāds, uz kuru lielas cerības netika liktas. Varētu Ričardu Grīnbergu paņemt, Rūdolfu Polcu, no aizsargiem Ernestu Ošenieku. Pieredzējušākais un gudrākais bija Fjodorovs, viņam ļoti jāpieliek spēka ziņā, bet ir ļoti interesants un radošs spēlētājs. Čaļi gan tagad ārkārtīgi noguruši un vajadzētu mazliet atpūtu. Pasaules čempionāta līmenim viņi nav gatavi, bet tādā iepazīšanās un motivācijas ziņā – būtu forši.
Kādas ir tavas kā trenera ambīcijas, šis panākums varētu dot grūdienu?
Grūti pateikt, vai tas kaut ko mainīs. Pagaidām neesmu rāvies strādāt, piemēram, Krievijā un pelnīt lielo naudu. Būtu ar mieru kādreiz pastrādāt par otro, trešo treneri pie kāda pieredzējuša speciālista. Man vēl ļoti daudz jāmācās un esmu gatavs to darīt, izlasē kopā sadarbojāmies ar Juri Ozolu un Herbertu Vasiļjevu, tāpat runājām ar Hārtliju un Ģirtu Ankipānu. Mēģinu informāciju uzsūkt, salikt kopā ar saviem uzskatiem. Šobrīd sevi neuzskatu par lielu treneri ar milzīgām ambīcijām.
Nākamajā sezonā strādāsi ar “Mogo”?
Nezinu, vēl nav par to runāts. Arī attiecībā uz U-18 izlasi nevaru pateikt, jāskatās, kā federācija vērtēs padarīto.
Tu šobrīd esi pilna laika treneris vai arī paralēli darbojies biznesā?
Šogad biju pilna laika treneris – “Mogo”, izlase, tāpēc diezgan daudz skatījos HK “Rīga” spēles, apmeklēju pirmo līgu, U-18 čempionātu, vēl arī esmu HK “Venta” valdes loceklis un treneru korpusa vadītājs. Ar biznesa projektiem ir kaut kāda saistība, publiski jau zināms par lietām, kas notikušas starp mani un Jāni Spruktu (Jānis iesūdzēja Oļegu tiesā par parāda neatdošanu, kopējā summa ir 61 tūkstotis eiro – I. S.). Mēģinu atkāpties no lietām, kurās par daudz acīmredzot esmu iesaistījis un uzticējies. Varbūt pēc pāris gadiem būšu tikai treneris, tajā pašā laikā mani interesē dzīve arī ārpus hokeja. Šobrīd jānoved uzsāktie darbi līdz loģiskam iznākumam.
Vai būt par treneri ir sarežģītāk nekā spēlētājam?
Protams, tas ir daudz ilgstošāks un nopietnāks darbs, jāredz visa komanda kopumā. Taču ir interesanti, katrs cilvēks jutās piederīgs komandai, tāpat arī treneri, kuru loma uzvarās un zaudējumos ir vismaz tikpat liela kā spēlētājiem, īpaši tad, ja ir līdzīgi pretinieki vai kā šajā gadījumā – pat spēcīgāki. Labākie bijām mēs, bet es runāju par sistēmas sakārtotību, spēlētāju daudzumu. Meistarības līmenis man patika gan vāciešiem, gan dāņiem.
