“šorīt noticis noziegums / dzejolis atrasts miris” 6
Agija Ābiķe, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
2024. gada sākumā izdevniecībā “Dienas Grāmata” izdots neparasts darbs – autoru grupas “Tekstūra” jeb divpadsmit dzejnieku un vienas prozaiķes kopkrājums “Dzejas detektīvi”.
Kā piesaka izdevuma veidotāji, šis ir pirmais hibrīdžanra detektīvdarbs latviešu literatūrā. Formas saspēle veidota, dzejoļiem fragmentēti mijoties ar prozas tekstu, bet abām formālajām šķautnēm ir vienots vēstījums un lineārs sižetiskums detektīva estētikā. Izdevuma idejas autore ir literatūrzinātniece, dzejniece un redaktore Sandra Ratniece, kuras vadībā veidots eksperimentālais kopdarbs.
Literāro kriminālistu trīspadsmitniekā ir detektīvromānu autore Rolanda Bula, kura uzrakstījusi darba prozas līniju, un dzejnieki, dzejnieces, kuri ir poētiskās līnijas veidotāji – Leons Jūlijs Strupītis, Sandra Ratniece, Alise Mētra, Elīna Smoļaka, Kristaps Vecgrāvis, Evelīna Mūrniece, Elīna Līce, Andris Zeibots, Kristiāna Šuksta, Artūrs Uškāns, Dainis Deigelis, Džonatans Melgalvis. Izdevuma vizualitāti veidojuši Toms Kalninskis un Jānis Esītis. Grafisko, melnbalti ažūro ilustrāciju gaumīgās kompozīcijas ir viena no grāmatas kvalitātēm, labākajās mūsdienu tradīcijās paralēli literārajam tekstam uzburot arī autonomu darba vizuālo telpu.
Neviendabīgā simbioze
Kopkrājuma radīšana bijusi aizraujoša tekstu autoriem, bet vai darbs ir tikpat saistošs arī lasītājam? Lasītāju nudien gaida vairāki pārbaudījumi. Darba struktūra ir fragmentēta – visā grāmatā tā mijas no prozas ritma uz poētiskām impresijām un atpakaļ, kas lasītājam liek sasprindzināt uztveri kā īstenam detektīvam. Atzinīgi vērtējams, ka ikkatrs dzejolis ar ievada noskaņu turpmākajā prozas tekstā darbojas arī kā tematisks, emocionāls epigrāfs turpmākajiem notikumiem, tādēļ lielā daļā darba nudien var runāt par prozas un dzejas simbiozi.
Neviendabība gan attiecināma uz dzejas kopu, jo dažādu paaudžu un pieredžu autoru dzejoļi variējas ne tikai stilistiskajā dažādībā, bet arī no formāli skopākām, asociatīvi vienkāršākām rindām līdz pamatīgiem, filozofiskiem opusiem. Pozitīva vērtība ir krājuma dzejas dažādība un darba sociālās tematikas atspoguļošanās arī dzejas stilā un formā, sabiedrības pārstāvju tik dažādajās un atšķirīgajās balsīs, ar kurām varētu rezonēties visai plaša lasītāju mērķauditorija. Neapšaubot grāmatas vērtību, lasītājs dažbrīd tomēr varētu ilgoties pēc tradicionālāka risinājuma, divām atsevišķām darba daļām – romāna un autoru kolektīva dzejas krājuma.
Dažāda līmeņa problemātika
Atsevišķi skatāma ir kriminālspēles tematika, autori runā par sabiedrībā aktuālām tēmām un reāliem notikumiem, tendencēm pašvaldību un valsts kultūrpolitikā ar kultūras vietu reorganizāciju, pārmaiņām valsts valodas lietojumā un angļu valodas dominanci jaunatnes sarunvalodā, lasītprasmes ietekmi un drukātās literatūras nozīmi nācijas pastāvēšanā.
Priekšvārdā pieteiktās tēmas tiek risinātas arī turpmākajā darbā un ir jūtami būtiskas visiem iesaistītajiem dažādu paaudžu autoriem, kas apliecina personisko atbildību un cerības pāraugšanu rīcībā. Izdevums caur detektīva prizmu šķetina arī dziļi eksistenciālus literatūras un cilvēka/indivīda, sabiedrības, nācijas savstarpējo mijiedarbju procesus – vārda, grāmatas, valodas, garīguma, intelekta, godīguma, profesionalitātes, mākslas un cilvēcības nāves (nogalināšanas) tēmu. Kopkrājuma ieguvums, ka rakstītais nav retoriski jautājumi, kas izskan klusumā, bet mudinājumi arī lasītājam apzināties savu līdzatbildību un lomu, spējas un ietekmi norišu un naratīvu maiņā.
Pēcvārdā “Detektīvžanrs kā prāta spēle” prozaiķe Rolanda Bula tiekusies šķetināt detektīvžanra rašanos, iezīmēt attīstību, principus, sīkākus paveidus un problemātiku latviešu literatūrā. Autore pārmet literatūrkritikai ignoranci detektīvžanru vērtējumā un profesionālas rezonanses neesamību, aktualizē literatūras un paralēlliteratūras (masu literatūras) jēdzienus, kā arī sabiedrības attieksmi pret detektīvžanru. Iezīmētās tēmas ir būtiskas un interesantas, taču no lasītāja perspektīvas uztveramāks būtu vienots priekšvārds vai pēcvārds, kurā tiktu ietverts gan detektīvžanra vēsturiskais un nacionālais tuvskats, gan konkrētā darba tēmu loks. Risks pastāv lasītāja uztverei, aptverot, kas primāri ir šā kopkrājuma centrālā tēma – nacionālās literatūras pastāvēšana, detektīvžanra renesanse un reabilitēšana lasītāja acīs vai literāri eksperimenti žanru simbiozē. Darbā ir risinātas visas minētās tēmas, kas neapšaubāmi ir nozīmīgas, taču subjektīvā vērtējumā rodas kompozicionāls pārsātinājums un dažāda līmeņa problemātika aizēno viena otru.
“Dzejas detektīvu” sižetā caur sociālironisku un dramatisku paradoksu prizmu tiek risinātas attiecības starp literatūrā iesaistītajām pusēm – autoriem, pašvaldības un valsts varu, atbildīgo ierēdniecību, literatūras kritiķi, lasītāju un citiem. Indivīda izvēles ir īpaši būtiskas, kad viņa sociālās un radošās lomas pārklājas, rodas iekšējs konflikts.
Eleganti un asprātīgi
Darbā saistoši veidotas galvenā varoņa – pusmūža literatūras pētnieka un grāmatu drošības eksperta Bērziņa – dzīves izvēles. Bērziņš, slēpjoties aiz pseidonīma, reizumis raksta arī dzejas kritiku. Asprātīgi iezīmēti arī Bērziņa nepiepildītie ideāli, ar ko Latvijas realitātē varētu identificēties ne viens vien valsts vai pašvaldības darbā strādājošais, kurš savu radošo karjeru pakārtojis maizes darbam, tomēr nespēj profesionāli realizēties, lai kā censtos: “Viņš bija daudzpusīgs, darbīgs un mazliet introverts ierēdnis, bet gribēja būt dzejnieks un mazliet Lāčplēsis.” (20. lpp.)
Ieinteresēta lasītāja ieguvums, ka Bērziņa varonis visa darba gaitā nav psiholoģiski statisks. Viņš rādīts ne tikai kā cilvēcisku kaislību plosīts indivīds un centīgs ierēdnis, kas nepaguris strādā ar novatorisko valodas un rakstniecības glābšanas programmu “Kultūra 2050”, kam ir zinātniskās fantastikas stilā definēti mērķi. Grāmatu drošības eksperta dzīve mainās, kad tas brīnumainā veidā iegūst spēju rakstīt dzeju. Asa sociālā ironija trāpīgi akcentējusi arī labi zināmo valstiska līmeņa problēmu, kas realitātē joprojām nozīmē nepietiekamu atbalstu radošā darba veicējiem un autoriem: “Pats radošais indivīds valstij visumā ir lēts subjekts (..).” (18. lpp.)
Detektīvs, saprotams, nepastāv bez nozieguma un tā izmeklēšanas. Andra Zeibota dzejolī izskan intriģējoša kvintesence par aizdomās turamajiem, kas plašākā kontekstā liek domāt par pavisam reāliem kultūras nelabvēļiem: “kam varētu riebties bibliotēkas? / nesekmīgiem skolas beidzējiem / informācijas trūkuma dēļ neņemtiem darbā / tehnoloģiju varas stūmējiem – / visiem tiem rakstītais vārds rādās ļaunums // kādas jaunas ticības sekotājiem? / no darba atlaistiem darbiniekiem / kam bibliotēka kopš tā brīža / top simbolizēta kā netaisnība? (129. lpp.)
Savukārt Sandras Ratnieces eleganti asprātīgajā ciklā “Dzejoļa nāve”, kurā dzejnieku Nr. 1–5 liecības ir tautiski romantiska, nevainīga lirika, bet par vainīgo uzdots vien kāds “viš”, dzejolis ir personificēts, tas mirst un augšāmceļas. Augšāmcēlies dzejolis dzird nesaprotamas valodas skaņas, izdziedātie “līgo!” un “kaladō” ir tam sveši refrēni, kuri vientuļi izskan izplatījumā. Dzejolis vairs nesaprot pats sevi, tas asimilēts citās valodās un kultūras telpā, neviens nav bijis vainīgs dzejoļa nāvē, bet viss vērtīgais ir pazaudēts.
Džonatana Melgalvja dzejolī “Arhivāra piezīmes” atbildības un lomas lielumi iegūluši poētiskās impresijās: “kas toreiz bijām mēs kas raksta arhīvus? / mēs bijām tikai sermuliņi palsā zālē / tālu zvaigžņu atspulgi lauka gludajā virsmā / zvaigznāju haotiskais plūdums nepakļaujams / vizlas kristāli izklaidus bazalta masā” (185. lpp.). Vienlīdz liela un reizē niecīga ir cilvēka loma plašāku stihisku procesu priekšā.
Par spīti draudīgi apokaliptiskajai vārda, valodas un literatūras nāvei, neticama, bet iespējama ir vērtību atdzimšana, ko “Dzejas detektīvos” apliecina notikumu labirinti, zaudējumi, vilšanās un atšķetināti noslēpumi sabiedrības un indivīda iekšējo cīņu līmenī. Gotiski cēlais detektīva totēms – klasiskais kraukļa tēls – mīt un darbojas arī šajā darbā. Te neiztikt arī bez detektīva mistifikācijām, tā, piemēram, lasot Kristiānas Šukstas dzejoli, aiz loga pamanu vērotāju – spoži melnu kraukli ar caururbjošu skatu. Ne mazums zīmīgu atgādinājumu mums atnesis šis darbs, ne tikai par laiktelpu, kādā dzīvojam, bet arī par kādu noslēpumu katram sevī, ko atrisināt.
