“Šoreiz pie valdības tiksim ātri!” Saruna ar profesoru Klāvu Sedlenieku 57
Zigmunds Bekmanis, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
1. oktobrī 14. Saeimā tika ievēlēti septiņi politiskie spēki: “Jaunā Vienotība” (“JV”), Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), “Apvienotais saraksts” (“AS”), Nacionālā apvienība (NA), “Stabilitātei!”, “Latvija pirmajā vietā” (“LPV”) un “Progresīvie”. Jaunajā Saeimā mazliet negaidīti neiekļuva līdzšinējās valdības koalīcijas partijas “Konservatīvie” un “Attīstībai/Par”.
Vai tas ir labi vai slikti un kas mūs sagaida jaunās valdības veidošanas procesā tuvāko nedēļu laikā – to jautāju Rīgas Stradiņa universitātes asociētajam profesoram Klāvam Sedleniekam.
Viņaprāt, Latvijas 14. Saeima ir izdevusies savāda. Iepriekšējā Saeima diezgan stingri norobežojās no bijušajiem oligarhiem, bet tagad daži no viņiem ir atgriezušies parlamentā, un paliek atklāts jautājums, vai viņi centīsies saglabāt savu ietekmi arī tur vai ne. Par Aināru Šleseru it kā ir skaidrs – viņš bieži kāps Saeimas tribīnē, bet kā būs ar Zaļo zemnieku premjera amata kandidāta Aivara Lemberga ēnu? Samērā dīvaina ir arī Rosļikova partijas “Stabilitātei!” parādīšanās jaunajā Saeimā, turklāt uzreiz ar vienpadsmit mandātiem. Sekojot līdzi pēdējā pusgada partiju reitingiem, varēja prognozēt “Saskaņas” sabrukumu, taču, ka tas būs tik liels, Klāvam Sedleniekam bija pārsteigums, un šis pa ilgiem laikiem būs pirmais parlaments bez viņiem.
Neveiksme vēlēšanās vairākiem politiķiem – Aldim Gobzemam, Artim Pabrikam – ir devusi impulsu pamest aktīvo politiku. Partijas “Katrai un katram” vadītāja priekšvēlēšanu retorikā izskanēja – nu tik mēs izglābsim Latviju –, bet, tiklīdz piecu procentu barjera netika pārvarēta, tā viņš meta plinti krūmos. Vēl mani pārsteidza “Progresīvo”, kuru atbalstītājs ir Sedlenieks, veiksmīgais starts, un “Attīstībai/Par” izgāšanās, par ko ir žēl, jo viņi politisko nostādņu ziņā ir ļoti tuvi “Progresīvajiem”.
Ar ko to varētu izskaidrot? Arī “Konservatīvie” vēlēšanu naktī lepojās ar savas partijas izcilo sniegumu 13. Saeimā, cīņu pret korupciju, bet vienalga nesaņēma pietiekami lielu vēlētāju uzticību.
K. Sedlenieks: Man šķiet, ka vēlētājus nepārliecināja “Attīstībai/Par” ministru darba rezultāti. Artis Pabriks, būdams aizsardzības ministrs, ieņēma tādu posteni, kas tradicionāli netiek kritizēts, un, ja vēl ir ministrs, kas izrāda pietiekami kareivīgu un patriotisku stāju, tad nebūtu īpaši sagaidāms, ka viņš saņemtu daudz kritikas. Veselības ministrija ir pavisam cits stāsts, jo to savukārt neatkarīgi no ministra partijas piederības ir pieņemts kritizēt. “Attīstībai/Par” ministri krīzē darīja, ko varēja, bet daudziem droši vien palicis iespaids, ka gandrīz vai viņi paši to krīzi ir izraisījuši. Tāpēc pārsteidza, cik ļoti krities šīs partijas reitings.
Otrs iemesls tik sliktam rezultātam varētu būt šīs dīvainās divu partiju apvienības iekšējā nesaderība. Joprojām nevaru saprast, kas šīs abas partijas saista. Kāpēc “Par” vajadzēja iet kopā ar “Latvijas attīstībai” – šo dažādu skandālu skarto grupējumu (atcerieties kaut vai Jura Pūces Rīgas domes autostāvvietu nelikumīgas izmantošanas skandālu un ne visai slēpto azartspēļu lobēšanu) ar aizdomīgu orientāciju un nozīmīgām reputācijas problēmām? “Par” pēc savas būtības ir kreisi liberāli noskaņots politiskais spēks, kamēr “Attīstībai” vienmēr ir bijusi pietiekami labēji liberāli noskaņota, tādēļ klasiskās ideoloģijas ziņā viņiem nav pa ceļam. Taču apvienojoties acīmredzot tika uzskatīts, ka vienojošais ir liberālisms, tomēr tā gluži nav.
Runājot par “Konservatīvajiem”, negaidīju, ka par viņiem kā valdību pārstāvošu partiju, nobalsos tik maz cilvēku. Neilgi pirms vēlēšanām viņu pārvaldītajai Izglītības un zinātnes ministrijai tomēr izdevās panākt algu pielikumu skolotājiem, lai gan iepriekšējās ministres laikā sarunās ar nozari gāja kā pa celmiem. Arī tieslietu jomā bija manāms progress. Tomēr šķiet, ka par spīti Kariņa un Levita režīma lamāšanai, viņu vājo vietu meklēšanai un pasniegšanai “Latvijas pirmajā vietā” elektorātam, ko konsekventi darīja Šlesers, krīzes laiks “Jaunās Vienotības” popularitātei bija nācis par labu. Iespējams, cilvēki novērtēja Kariņa nosvērto valdības vadīšanas stilu. “Konservatīvo” vadītājs Jānis Bordāns nebija starp tiem, kuri mēģināja šūpot koalīcijas laivu, viņa izteikumi gan dažkārt bija diezgan asi, taču vienmēr korekti, tādēļ man tiešām grūti pateikt, kas nogāja greizi un kāpēc ir tik slikts rezultāts.
Aplūkojot 14. Saeimas vēlēšanu rezultātus, rodas sajūta, ka vēlētāji tomēr kaut ko ir mācījušies no iepriekšējo vēlēšanu kļūdām.
Jā, daļēji varu piekrist, jo šajās vēlēšanās izteikti populistiskas partijas lielu vēlētāju uzticību neguva. Pārsvarā vēlētāji atgriezās pie parastās izvēles, balsojot par nosacīti vecajām partijām, izņemot Rosļikova un Šlesera atbalstītājus, kas tomēr bija mazākumā. Labu rezultātu sasniedza “Progresīvie”, pirmoreiz iekļūdami parlamentā, taču viņi jau kādu laiku ir sabiedrībā pamanāmi un diez vai būtu pieskaitāmi populistiem. Manuprāt, izteiktu populistu ēra Latvijas politikā ir beigusies. Vienubrīd populisms bija modes lieta, taču tas bija vērojams ne tikai mūsu, bet arī citu Eiropas valstu parlamentos. Tagad zināmā mērā ir notikusi atgriešanās pie vecā, parastā politiskā spektra.
Lai gan “Jaunā Vienotība” vēlēšanās ir uzvarējusi, tomēr valdības veidošanai un lēmumu pieņemšanai Saeimā nepieciešams piesaistīt vairāk politisko spēku. Kāda varētu būt jaunā koalīcija?
Kariņš kā premjerministrs bija pie valdības stūres visus četrus gadus starp vēlēšanām, uzstādot ilgtspējības rekordu atjaunotās Latvijas Republikas laikā. Viņš noturējās ļoti grūtos apstākļos, risinot sarežģītas problēmsituācijas. Neesmu pārliecināts, vai man patīk doma, ka Kariņš varētu vadīt valdību vēl četrus gadus. Es premjera amatā vēlētos redzēt kādu jaunu seju, bet iespējams, ka mēs 14. Saeimas laikā tiešām sagaidīsim citu valdības vadītāju, jo šīs Saeimas sastāvs būtiski atšķiras no iepriekšējās – partiju pārstāvniecība ir cita un divas trešdaļas būs jauni deputāti bez parlamentārā darba pieredzes, taču ar atšķirīgu redzējumu par valsts attīstību. Iepriekšējā Saeimā, lai kā arī neatšķirtos koalīcijā esošo partiju viedokļi, zināma stabilitāte balstījās uz faktu, ka nebija jau citas iespējas, lai politiķiem savā ideoloģijā nebūtu jāpārmet kūlenis.
Šobrīd izskatās, ka “Jaunajai Vienotībai”, “Apvienotajam sarakstam” un Nacionālajai apvienībai ir 54 vietas parlamentā, kas ir diezgan nedrošs vairākums. Teorētiski varētu sastiķēt arī cita veida koalīcijas, taču tas nozīmētu, ka valdība nebūs tik stabila. Ja Kariņš tomēr izveidos valdību no “JV”, “AS” un NA, tas nebūt negarantē šīs valdības noturēšanos visus četrus gadus, jo, pieņemot nepopulārus lēmumus, iespējami savstarpējie ķīviņi. Ja tiktu lemts koalīcijā iesaistīt “Progresīvos”, tas nepatiktu Nacionālajai apvienībai, jo viņiem ir būtiski atšķirīgi viedokļi ne tikai partnerattiecību jautājumos. Tad rastos jautājums, ar kuru citu partiju NA būtu gatavi darboties koalīcijā.
Bet Zaļie zemnieki, ja valdībā neaicinās viņus, visu laiku mēģinās šūpot jebkuras koalīcijas kuģi. Pat ja Lembergu notiesās, atkal ieliks cietumā un viņi norobežosies no bijušā Ventspils mēra, tas nemainīs būtību – ka šī partija premjera amatam ir apzināti virzījusi cilvēku, kurš garantēti nevar iegūt NATO pielaides, ir ar milzīgām reputācijas problēmām un būtībā ir tikai īslaicīgi ārpus cietuma. Tādēļ ZZS piesaisti koalīcijai un valdībai es uzskatītu par klaju necieņu pret vēlētājiem, tostarp arī ZZS vēlētājiem, un viņu mānīšanu, jo ZZS jau no paša sākuma apzinājās, ka Lembergs nekad nekļūs par premjerministru. Turklāt šāda rīcība met neuzticības ēnu arī uz Latvijas tiesu sistēmu kopumā.
Pirmajās pēcvēlēšanu debatēs Latvijas Televīzijā “Progresīvo” līdzpriekšsēdētāja Antoņina Ņenaševa skaidri pateica, ka parlamentā jātiek vaļā no oligarhu mantojuma. Taču viens no oligarhiem – Ainārs Šlesers – ir ievēlēts 14. Saeimā un izteica gatavību piedalīties koalīcijas veidošanā ar vislabākajiem nodomiem.
Latviešu tautas paruna saka: “Suns spalvu met, tikumu – ne.” To pilnībā var attiecināt arī uz Aināru Šleseru. Ko gan citu viņam teikt? Taču es būtu nepatīkami pārsteigts, ja “JV”, kas līdz šim tik stingri iestājusies pret korupciju, ieklausītos Šleserā un ņemtu viņu koalīcijā vai valdībā, pat ja viņš teiktu, ka tagad ir balts un nevainīgs. Jo viņš tāds nav.
Tātad jūs domājat, ka ar 54 balsīm koalīciju sagaida grūti laiki?
Politika ne vienmēr ir loģiska un iepriekš paredzama. Kādas vienošanās – atklātas vai slepenas – starp politiskajiem spēkiem koalīcijas tapšanas laikā tiks panāktas, to šobrīd nevar pateikt. Protams, šādā kombinācijā (“JV”, “AS”, NA) viegli nebūs. Vēl negaidīti šajās vēlēšanās atklājies “Stabilitātei” līdera Rosļikova fenomens. Rosļikovs ir ļoti interesanta personība.
Pievērsu šim politiķim īpašu uzmanību priekšvēlēšanu debatēs un novēroju, ka viņam ir izcilas retorikas spējas. Manuprāt, Rosļikovs ir viens no labākajiem runas mākslas pārzinātājiem starp redzamākajiem Latvijas politiķiem, turklāt viņš lieliski prot to izmantot ne tikai dzimtajā krievu, bet arī latviešu valodā, ko pārvalda atzīstami labā līmenī. Tādas spējas politiķim ir liels ieguvums un viņa rokās dod lielu spēku. Jautājums ir tikai par to, kādā virzienā viņš šīs spējas izmantos.
Šlesera rīcība ir diezgan paredzama, un diez vai viņš mūs deputāta krēslā spēs ar kaut ko jaunu pārsteigt, bet no Rosļikova var sagaidīt visādus brīnumus. Kurā virzienā – tas vēl ir neskaidrs. Samērā droši varu apgalvot, ka par “Stabilitātei” nobalsoja daļa agrāko “Saskaņas” vēlētāju un, iespējams, arī daži Latvijas Krievu savienības atbalstītāji. Tas nozīmē, ka viņš centīsies aizstāvēt krievvalodīgo intereses, taču priekšvēlēšanu debatēs nedzirdēju, ka Rosļikovs būtu paudis tik radikālus uzskatus kā LKS vai promaskaviskus viedokļus. Tāpēc būs interesanti vērot, kā viņš atklāsies, strādājot Saeimā.
Cik ilgu laiku aizņems jaunās valdības veidošanas process, jo pirms četriem gadiem tas prasīja trīs mēnešus, kamēr vislielāko balsu skaitu guvušo partiju premjera kandidāti piedzīvoja neveiksmes un veidot valdību uzticēja Kariņam?
Man ir sajūta, ja nenotiks kaut kas negaidīts, tad jaunā koalīcija un valdība taps ātri – līdz oktobra beigām. Tāpēc, ka iepriekšējā reizē visi pirms Kariņa nominētie premjera amata kandidāti – gan Aldis Gobzems, gan Jānis Bordāns, gan Artis Pabriks – bija vērtējami ļoti pretrunīgi. Visi bija tādi karstās putras strēbēji, kuri grasījās kaut ko strauji mainīt, un tas likās diezgan atbaidoši potenciālajiem koalīcijas partneriem.
Pirmajā reizē Kariņam izdevās izveidot valdību tādēļ, ka viņš nāca ar skatu no malas un bija pietiekami neitrāls. Tagad situācija ir radikāli mainījusies, jo Kariņš ir vēlēšanās uzvarējušās partijas spēcīgs un pieredzējis līderis, kas sevi ir pierādījis darbos. Ja viņš tagad nevarētu samērā ātri izveidot jaunu valdību, tad es būtu ļoti izbrīnīts.
