Māris Antonevičs: Ukrainai būs vajadzīgs savs “Māršala plāns” 0
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Māršala plāns” – nosaukums labi zināms, kļuvis gandrīz vai par tādu kā “veiksmes stāsta” sinonīmu, turklāt mūsdienu starptautisko notikumu kontekstā tas parādās vēl biežāk nekā iepriekš, runājot par karā izpostītās Ukrainas atjaunošanu. Bez būtiska finansiāla ieguldījuma no Rietumu puses tas nebūs iespējams, vienlaikus tas arī palīdzētu Ukrainai neatgriezeniski nostāties uz modernas, demokrātiskas valsts attīstības ceļa un nākotnē pat, iespējams, kļūt par vienu no Eiropas līderēm, kā tas “Māršala plāna” rezultātā notika ar Vāciju.
Starp citu, nupat “Māršala plānam” bija nosacīta jubileja – 75 gadi, ja par tā sākumu uzskata 1947. gada 5. jūniju, kad ideju par pēckara Eiropas atjaunošanu, uzstājoties ar runu Hārvarda universitātē, pirmo reizi piedāvāja toreizējais ASV valsts sekretārs Džordžs Māršals (dažādas idejas, protams, tika apspriestas jau iepriekš). Pēc desmit mēnešiem – 1948. gada 4. aprīlī – ASV Kongress pieņēma likumu “Par ekonomisko sadarbību”, kas kļuva par pamatu tālākām darbībām.
Eiropas atjaunošanai ASV pavisam piešķīra 13 miljardus dolāru, kas mūsdienu naudas vērtībā būtu līdzvērtīga 115 miljardiem dolāru.
Lai gan Vācijas Federatīvā Republika tiek biežāk piesaukta kā valsts, kas guva labumu no šīs programmas, atbalstu saņēma arī Austrija, Beļģija, Grieķija, Dānija, Francija, Īrija, Itālija, Islande, Lielbritānija, Luksemburga, Nīderlande, Norvēģija, Šveice, Portugāle, Turcija, Zviedrija.
Nauda netika tāpat vien dāvināta, bet gan ieguldīta rūpniecības modernizācijā un attīstībā. Tātad faktiski tas viss, ko saprot ar apzīmējumu Rietumeiropa, kamēr Austrumeiropa nesaņēma neko (izņemot Dienvidslāviju). Ne jau tāpēc, ka netiktu piedāvāts, bet tāpēc, ka tam kategoriski pretojās PSRS, kas šo daļu uzskatīja par savu ietekmes zonu, kur amerikāņiem ar savu naudu un idejām nav vietas. Vēl vairāk – pat kopumā “Māršala plāns” tika uztverts kā kaut kas pret Padomju Savienību vērsts.
Sekas tam Austrumeiropas tautas izjūt joprojām, kamēr Kremlī sapņo par šīs kārtības atjaunošanu un mēģina iestāstīt, cik labi bijis padomju gados.
Starp citu, Krievijā ir politologi un žurnālisti, kas uzskata, ka Rietumi būtu gudri rīkojušies, ja kaut ko līdzīgu “Māršala plānam” 90. gadu sākumā pēc PSRS sabrukuma piedāvātu arī Krievijai, tas būtu mazinājis revanšismu un impēriskās tieksmes un varbūt nebūtu novedis līdz šodienas situācijai, tomēr tas ir tikai teorētisks pieņēmums.
Katrā ziņā, finansiāls atbalsts Vācijas Federatīvajai Republikai gāja stingrā sazobē ar tās nacistiskās pagātnes izvērtēšanu un savas vainas atzīšanu, bet Krievija savu vainu pagātnes noziegumos nekad nav atzinusi un pat nav izrādījusi vēlmi to darīt, savukārt impēriskās tieksmes atkal pieauga tieši kopā ar bagātīgajiem ienākumiem no naftas un gāzes tirdzniecības.
Taču, salīdzinot ar pašreizējo situāciju un iespējamo atbalstu Ukrainas atjaunošanai, ir gan atšķirības, gan līdzības, turklāt gan tādas, kas iedvesmo, gan tādas, kas rada bažas.
Ja runā par atšķirībām, tad, protams, šoreiz nebūs jāatjauno visa Eiropa. Lai gan Ukrainas teritorija ir liela, tomēr arī donorvalstis šoreiz acīmredzot būtu ne tikai ASV, bet, piemēram, Eiropas Savienība, Kanāda, Austrālija un varbūt vēl citas. Pirms “Māršala plāna” ieviešanas bija arī diskusijas, vai atbalsts pienāktos agrākajām agresorvalstīm – Vācijai un Itālijai, bet, piemēram, Spānija, kur pie varas joprojām atradās diktators Franko, to nesaņēma. Atttiecībā uz Ukrainu šādām šaubām vispār nevajadzētu būt.
Taču ir arī līdzības, kas savukārt liek uzmanīties. Rietumi pēc kara īpaši nepretojās Staļina vēlmei sadalīt Eiropu ietekmes zonās. Savā ziņā “Māršala plāns” kļuva par aukstā kara sastāvdaļu, daļu no pretkomunistiskās cīņas ekonomikas un labklājības laukā, vienlaikus Vācijas sadalīšana VFR un VDR tika uzņemta kā normāls process, neskatoties uz to, ka tas bija absurds.
Taču arī tagad no Rietumu puses jau parādās piekāpība līdzīgi sadalīt arī Ukrainu – sak, nu atstājam Krimu, Donbasu un varbūt pat Hersonas apgabalu Putinam, lai viņš tur rīkojas, bet toties pārējai Ukrainai būs miers, ekonomiska izaugsme, dalība Eiropas Savienībā utt. Jā, pagaidām tie ir tādi netieši un ļoti uzmanīgi mājieni, zinot, ka ukraiņi to uzskatīs par nodevību, tomēr tāds redzējums daļā Rietumu elites ir un, ļoti iespējams, ka tas tikai stiprināsies. Ukrainai būs vajadzīgs savs “Māršala plāns”, bet šoreiz bez ietekmes zonām un valsts sadalīšanas.
