“Šonedēļ man palika 55, izdarīju visu, kas saistās ar senioru lietām” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Šonedēļ man palika 55. Tikai skaitlis, jūs teiksiet? Iespējams, bet man patīk svinēt dzīvi, tāpēc šo smuko skaitli tomēr gribēju padarīt atmiņā paliekošu. Un man tas tiešām izdevās. Ar draugu palīdzību, viņi īpaši nebija jāpierunā mani palutināt un realizēt jubilāres ašās idejas.
Tā kā mana dzīve pēdējos gadus notiek Vecpiebalgā, kas ir Cēsu novadā, tad arī nolēmu Rīgu vairs neiepīt tik nozīmīgā dienā. Man patīk Cēsis. Nepatīk Cēsu pašvaldības vadība un to nemaz neslēpju, jo arogantā valdīšana nav par labu nevienam šajā novadā. Bet tas noteikti pavisam drīz mainīsies, jo pašvaldību vēlēšanas ir jau drīz – vasarā – un zinu, ka te ir arī labi cilvēki, kas gatavi strādāt un būt savējie, ne atrauti no novadā dzīvojošajiem. Nē, es uz šo nepretendēju, bet savus favorītus gan atbalstīšu arī publiski, lai top pelnītais.
Bet nu par manu svinamdienu. Degvielas uzpildes stacijā “Kool” jau pirms kāda laika man ziņoja, ka no 55 gadiem pie viņiem pieejama senioru karte. Ar aplikāciju tie pakalpojumi, kas man vajadzīgi, tāpat gan ir lētāk. Bet nepaņemt to SENIORU karti es nebiju gatava.
Pēc tam, kad Vecpiebalgas pastā un “Omnivā” izņēmu sirsnīgas dāvaniņas no draugiem, pacēlu tuvinieku apsveikumu telefonzvanus, devos uz Taureni pieteikties, ka man beidzot ir 55. Smaidīga meitene, arī Linda, iedeva man anketu, ko aizpildīju un uzreiz arī gaidīto karti, ar zeltītiem cipariem uz tās. Pirmā senioru karte man bija rokā, kas bija sarunu temats visu dienu.
Pirms tam jau biju izdarījusi vēl ko, kas saistīts ar senioru lietām. Bankā pieteicos izņemt savu trešā pensiju līmeņa uzkrājumu. Nekas daudz man tur nebija sakrājies, bet tā kā mājai jāmaina jumts, tad jebkas būs labs pienesums. Pacepos par to, ka no uzkrājuma automātiski atvilks 25 procentus no summas, bet ar prātu sapratu, kā tas rodas. Iepriekš katru gadu par šo uzkrājumu, iesniedzot deklarāciju, biju saņēmusi nodokļu atmaksu. Tā ka viss godīgi, bet ne pārāk patīkami gan.
Ilgus gadus mans hobijs ir teniss. Kad sāku dzīvot šajā pusē, meklēju sev jaunus tenisa partnerus un treneri. Izrādījās, ka tikai pusstundas braucienā no Salnēniem– Priekuļos – ir gan tenisa laukumi (slēgtie un brīvā dabā), gan lielisks trenerītis Andis Akmentiņš un daudz jauku dāmu, kas aizraujas ar šo sporta veidu. Tā nu es jau kādu laiku spēlēju treniņos, turnīros un kad vien rodas iespēja. Mana dzimšanas diena iekrita otrdienā, kas ir mana iknedēļas treniņu diena, šoreiz to nolēmu padarīt īpašu. Viena no manām treniņu biedrenēm ir fotogrāfe Ilze Krone. Pabrīdināju trenerīti, ka šis nebūs parastais treniņš un Ilze piekrita fotosesijai tenisa kortā. Šķiet, visi klātesošie iegāja azartā, izdomājot pēc iespējas sarežģītākas pozas, kā mani iemūžinā. Bija skaļi smejošs rīts, ar glāzi šampanieša noslēgumā.
Kopš es pārvācos dzīvot uz Vecpiebalgu, izrādījās, ka dažiem Rīgas draugiem attālums ir šķērslis draudzībai, bet tā jau dzīvē notiek – neiztur arī senas draudzības kādas pārbaudes. Vai tāpēc mēs skumām? Dzīve ievieš jaunus draugus.
Viens no pirmajiem tādiem cilvēkiem manā dzīvē šeit bija Žanna Erdeli. Kā es saku – manā vecumā viņa būs apgāzusi daudz lielākus kalnus nekā es, jo jau savos 40 viņa spēj un dara lielas lietas un nekad neesmu redzējusi viņu čīkstam. Žannai pieder restorāniņš “Idi Ridi” Cēsīs, tur es arī devos pusdienās, lai pašai nav jāgatavo. Otrdienas pusdienlaikā zāle bija neparasti pilna ar cilvēkiem, jo daudzi ir iecienījuši Žannas pašas gatavotās pusdienas. Mana draudzene nevarēja pievienoties svētku pusdienās, jo darbojās pie plīts. Bet man bija rezervēts galdiņš diviem, uz kura bija atstātas dāvanas un sirdi sildošu vārdu pilna kartīte.
Starp svētku pusdienām un vakara plānu es, protams, nenoturējos nedaudz nepastrādājusi. Iebraucu veikalā sapirkties jaunu dvieļus savam viesu namiņam. Un, protams, vēl visādus niekus ar sirsniņām, jo tuvojas Valentīndiena un man patīk viesus pārsteigt ar detaļām. Pati gūstu gandarījumu, kad apkārtējie priecīgi.
Ar Ingu, viesu mājas “Dzintari Ir” saimnieci, iepazinos pirms dažiem gadiem, kad viņa ar savu dzīvesbiedru Romānu atbrauca ciemos apskatīt, kā manam viesu namiņam klājas. Atrodamies viena no otras 12 minūšu braucienā – Inga ir Kaivē. Tāpēc bieži varam viena pie otras sūtīt viesus, ja pašām namiņi aizņemti. Starp mums nav nekādas konkurences, jo katra ir vislabākā savā namiņā un būtu dīvaini konkurēt ar vislabāko. Sen bijām sarunājušas, ka padzīvosimies viena otras namiņā, apmaiņas programmā, tā teikt. Es tovakar padzīvojos burbuļkublā. Inga, mūs gaidot, bija sakurinājusi kublu un pirtiņu, uzcepusi man torti un sagādājusi dzimšanas dienas svecīti. Viss bija labāk nekā es varētu iedomāties. No sirds un mīļi.
Mājās aizbraucu laimīgi nogurusi un priecīga. Par jaunajiem draugiem, kas kļuvuši tuvi. Par to, ka esmu te un nekur citur. Un par to, ka šī laikam pirmo reizi bija diena visos manos 55 gados, kad es atļāvu par sevi rūpēties. Ļoti laba sajūta. Atļaušos arī turpmāk.
Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas portālā LA.LV lasāmas katru sestdienu.
