Sonāte mākslas un dzīves dialektikai 0
Ditas Lūriņas veidotais Antona Čehova “Ķiršu dārza” iestudējums Liepājas teātrī izskan kā emocionāls, tomēr rūpīgi nostrādāts un gan simboliskā, gan laikmetīgā dimensijā izvērsts skaņdarbs par cilvēka un mākslas attiecībām. Romantiska nostalģija cieši savīta ar ironiju un īsteni čehovisku vieglumu, atgādinot, ka teātris ir spēle, kur mainās laukumi un kauliņi, bet mērķis ir nemainīgs – pacelt dzīvi mazliet virs zemes.
Kristāla “ķirši”
Iestudējuma radošā komanda gan formā, gan saturā pieturējusies pie Čehova gara, lai arī ne gluži pie burta. Vismaz pie tā gara, par kuru runā krievu literāts, publicists un kritiķis Dmitrijs Bikovs savā lekcijā par “Ķiršu dārzu” (https://www.youtube.com/watch?v=ZJ4YQg71txk). Bikovs norāda uz ķiršu dārzu kā simbolu vieglumam, gaisīgumam, trauslumam, pragmatisma trūkumam, un šos epitetus var attiecināt arī uz scenogrāfa Aigara Ozoliņa radīto “ķiršu dārzu” – septiņām greznām kristāla lustrām. Diez vai tā ir nejaušība, ka šīs lustras tik ļoti līdzinās klasiskajam teātra telpas atribūtam. Drīzāk tā ir paralēle, kas saista lugu un iestudējumu – abi tapuši teātra pārmaiņu laikā, kuras lielā mērā saistītas ar to, ka par sabiedrības eliti kļūst “darījumu cilvēki”, kuriem nauda ir pašmērķis, nevis līdzeklis, lai nodrošinātu gadsimtos izveidotiem ētikas un izglītības standartiem atbilstošu dzīvesveidu. Iespējams, vēlme parādīt laika cikliskumu un nenovēršamās pārmaiņas rosinājusi režisori izvēlēties žanra nosaukumu – rēgu sonāte. Katrai nākamajai paaudzei iepriekšējās paaudzes kļūst par rēgiem, ko pamazām pārklāj putekļi un kas agri vai vēlu sairst pīšļos. Rēgu pasauli izrādē veido pelēkos toņos ieturētā scenogrāfija, ko klāj bieza pelnu vai putekļu kārta, Lienes Rolšteinas radītie plīvojošie, gaisīgie muižas ļaužu kostīmi un Mārtiņa Feldmaņa dūmakainā gaismu partitūra, kurā mainās tikai spilgtums un fokuss, bet ne krāsas. Sonāte ir ciklisks skaņdarbs ar spilgtu dramaturģiju, tonālu attīstību un iekšējiem konfliktiem – gluži kā Čehova luga. Pēc sonātes principiem veidots gan izrādes naratīvs, gan Aleksandra Ļimina horeogrāfija un Dmitrija Marina kompozīcijas. Skaņu partitūras kulminācija ir kristāla lausku kanonāde – laikmetu robežšķirtne.
Apsēsti ar mākslu
Čehovs no neizbēgamās laikmetu maiņas netaisa drāmu, viņš, citējot Bikovu, parāda “smieklīgu cilvēku traģēdiju”, tipizētu tēlu parodiju. Lugas autors bez ironijas radījis tikai vienu tēlu – Šarloti, cirka mākslinieku atvasi, kura nezina, cik viņai gadu un no kurienes cēlusies, tāpēc nepieder ne aizejošajam, ne atnākošajam laikam. Izrādē Karīnas Tatarinovas atveidotajai Šarlotei ir ikoniska slodze – viņa iemieso mākslu, teātri, spēli, uz ko norāda arī kostīms – renesanses laika tērpa alūzija, kas atgādina par Čehova un Šekspīra saskares punktiem. Šķiet, Šarlote ir vienīgais tēls, kura vizualizācijā nav izteiktas groteskas, klaunādes stila kustību, emocionālu kāpinājumu, taču tieši Šarlote neļauj skatītājiem aizmirst būtisko – ilūziju, kas uz mirkli iekrāso pelēko pasauli. Čehovam telpa vienmēr ir skaistuma kategorija, un liepājnieku izrādē tā ir skatuve bez kulisēm visā tās dziļumā un plašumā. Muižas ļaudis uznāk caur milzīgu grāmatu skapi skatuves dziļumā, bet jaunā laikmeta pragmatiskie cilvēki izlien caur lūku no zemskatuves. Gaismas stari, kas nāk no atvērtajām skapja durvīm, iezīmē garīgo dimensiju. Arī Sanda Pēča atveidotajam Lopahinam ir sava “garīgā vertikāle” – virvju kāpnes, pa kurām viņš veikli uzrāpjas augšā. Un ir arī Kaspara Kārkliņa atveidotais bezpersoniskais neveiksminieks Jepihodovs, kurš vienmēr gatavs nogulties, lai pieturētu pakāpienus. Tomēr arī pragmatiski domājošais Lopahins skūpsta skatuves putekļus, un viņa stāstā par izsoli nav ne miņas no pragmatisma – tas ir neprātīgs azarts, amoka skrējiens uz mērķi, lai ko tas maksātu. Dita Lūriņa izrādes programmiņā norāda, ka te “klīst sveiciens” leģendārajai Krodera iestudētajai “Kaijai” (1987). Arī tur bija iezīmēta laikmetu robežšķirtne, arī tur visi bija apsēsti ar teātri – talantīgs vai netalantīgs, turīgs vai nabags, visi uz to tiecās.
No personiskā uz simbolisko
Teātris kā pasaules mikromodelis ir Ditas Lūriņas un visu citu izrādes dalībnieku ļoti personisks skatpunkts, taču karnevalizācija – grims, kas sejas padara līdzīgas pēcnāves maskām vai saplaisājušām ikonām, leļļu teātrī un delartiskajā komēdijā aizgūtā kustību partitūra, groteskais tēlu izskats un spēles veids veido sasauci ar absurda drāmu, kurā ietverta dziļāka filozofiska atziņa par cilvēka nespēju ietekmēt šīs pasaules kārtību, un nebeidzamie mēģinājumi tai pretoties personiskas traģēdijas vērš traģifarsā. Absurda pasaulē organiski un saskaņoti dzīvo aktieru ansamblis – Ineses Kučinskas Raņevska, Everitas Pjatas-Gertneres Aņa, Signes Dancītes Varja, Leona Leščinska Gajevs, Sanda Pēča Lopahins, Edgara Ozoliņa Piščuks, Rolanda Beķera Trofimovs, Kaspara Kārkliņa Jepihodovs, Agneses Jēkabsones Duņaša, Viktora Ellera Jaša, Gata Malika Firss. Pārlaicīgumu iezīmē mazā Grišas – Raņevskas mirušā dēlēna – eksistence uz skatuves. Tēlu galeriju veido tipāži, kādus sastopam teātrī – un ne jau tikai uz skatuves. Ikvienam aktierim, šķiet, ticis dots uzdevums veidot savu tēlu ar atsauci uz kādu spilgtu kultūras personību vai iepriekšējo paaudžu aktieri konkrētā lomā. Šis paņēmiens attaisnojas Rolanda Beķera iemiesotajā Trofimova – Veidenbauma – Trepļeva simbiozē, arī Leona Leščinska Gajevā, kas soļo izcilā Voldemāra Zenberga Sorina (“Kaija”, 1987) gaitā, demonstrējot, ka ir tikai “cilvēks, kas gribēja…”, bet ne darīja. Arī Ineses Kučinskas Raņevskā ir jūtams kaut kas no Arkadinas, bet Lopahinam ironisku atsauci uz Šekspīra Hamletu devis jau pats Čehovs. Nav jācenšas atšifrēt visas alūzijas, jo tās ir tikai pavedieni izrādes vēstījumā – dzīvot mazliet augstāk par zemi, bet necensties uzrāpties pāri citiem. Speciāli izrādei radītās dziesmas, kas atsauc atmiņā Vladimira Visocka aizsmakušo, dumpīgo vokālu, ar Knuta Skujenieka dzeju krievu valodā īsti organiski izrādē tomēr neiedzīvojas, paliekot kā pārlieku dekoratīva un masīva puķe pie plīvojoša zīda. Toties izrādes beigu akords ir pārsteidzoši spēcīgs, uzdrošinos teikt – izcils. Nebūtu korekti izklāstīt detaļas, liedzot skatītājiem pārsteiguma momentu. Gatis Maliks izteiksmīgi un precīzi nospēlē etīdi par pasaules dialektiku, kurā visam atvēlēts savs laiks, bet spēle kā veids, kurā stāstīt par dzīvi, vienmēr atdzimst no jauna.
Antons Čehovs, “Ķiršu dārzs”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisore: Dita Lūriņa-Egliena, no krievu valodas tulkojis Leons Leščinskis, scenogrāfs – Aigars Ozoliņš, kostīmu māksliniece – Liene Rolšteina, horeogrāfs – Aleksandrs Ļimins, komponists – Dmitrijs Marins, grima māksliniece – Ivanda Šmite, gaismu mākslinieks – Mārtiņš Feldmanis, slackline treneris un tehniskie risinājumi – Uģis Čakars.
Lomās: Inese Kučinska, Everita Pjata-Gertnere, Signe Dancīte, Leons Leščinskis, Sandis Pēcis, Edgars Ozoliņš, Karīna Tatarinova, Rolands Beķeris, Kaspars Kārkliņš, Agnese Jēkabsone, Gatis Maliks, Viktors Ellers, Mārcis Kupčs vai Patriks Parfjonovs.
