Sonāte bez mežģīnēm. Izrādes “Rudens sonāte” recenzija 1
Izrādē “Rudens sonāte” JRT Māra Ķimele izvēlējusies apstāties pie sarežģītu mātes un meitas attiecību vienkāršota atainojuma.
Grāmatā “Filmas”, stāstot par “Rudens sonātes” tapšanu, Ingmars Bergmans saka, ka viņam esot gribējies uzņemt filmu par māti-meitu un meitu-māti, kuras nespēj viena otrai piedot dzīves ritumā sagādātas un izjustas pārestības. Jau ķeroties pie scenārija rakstīšanas, viņam bija skaidrs, ka galvenās lomas filmā spēlēs tikai un vienīgi Ingrīda Bergmane un Līva Ulmane, un man liekas, ka šis fakts joprojām var kalpot par nopietnu pārdomu avotu katram, kas grasās iestudēt viņa darbu. Šarlote un Eva ir ļoti sarežģīti tēli, kas ar savu psihes struktūru apgriež otrādi mātes un meitas tradicionālo attiecību modeli, liekot no tā ciest abām. Visi viņu mēģinājumi atgriezt šīs attiecības savstarpējas mīlestības sliedēs atduras pret iekšā gruzdošu naidu un draud pārraut readniecīgās saites pat uz visiem laikiem.
Izrāde sākas ar Evas rakstītu vēstuli, kurā viņa uzaicina ciemos māti un šo nodomu atbalsta arī viņas vīrs Viktors. Gaišos toņos ieturētais, ar lielām bīdāmām durvīm viegli pārveidojamais un askētiski mēbelētais pastora mājas apartaments (scenogrāfe Austra Hauks) uz skatuves rada iespaidu par dzīves telpu, kurā valda cieņpilnas, saticīgas, bet nedaudz distancētas cilvēciskās attiecības. Eva savu vīru nemīl, un viņš to zina, bet, jau pirmo reizi ienākot Viktora mājās, viņa atzinās, ka gribētu šeit dzīvot. Pēc traģiskās dēla nāves Eva ir izņēmusi no pansionāta savu pusparalizēto māsu un lielāko daļu mīlestības un rūpju velta tai.
Šarlote ir izcila un talantīga pianiste, kura, neraugoties uz pagātnē palikušajiem ziedu laikiem, joprojām ir labā formā un daudz koncertē visā pasaulē. Nogurusi no tikko mirušā vīra kopšanas, viņa pieņem meitas ielūgumu un pēc septiņu gadu pārtraukuma plāno dažas nedēļas padzīvot pie Evas. Diemžēl ilgāk par pāris dienām viņa šeit izturēt nespēj. Būdama vienlaikus mākslinieciska un izteikti egocentriska būtne, kuru Baiba Broka uz skatuves atveido ar neuzbāzīgiem, bet sievišķīgi un mērķtiecīgi izsvērtiem uzvedības akcentiem dažādās situācijās, Šarlote ir paradusi vienmēr atrasties uzmanības centrā un savu pārākumu īpaši neslēpt. Mātes un meitas starpā lēnām sāk ieskicēties sāpīgais pazemojuma motīvs, kuru filmā ar sev piemītošo izsmalcinātību Bergmans ģeniāli atklāja, liekot abām nospēlēt Šopena prelūdiju No 2 la minorā. Māra Ķimele savā iestudējumā cenšas iet līdzīgu ceļu, taču viņas radītās ainas ar nosacīto klavierspēli nedod vēlamo efektu, jo aktrišu “emocionālais pildījums” no malas izskatās pārlieku ilustratīvs un pa īstam atšķirt interpretāciju kvalitātes publikā spēs tikai retais. Baiba Broka šoreiz vienkārši ir labākā pozīcijā, jo Šarlotes paustais viedoklis, ka Šopena mūzikā ir daudz jūtu, bet nav sentimentalitātes un ka disharmonisko skanējumu vajag apdomāt, bet nevis mīkstināt, spēcīgāk nopamato viņas izvēlēto aktiereksistences veidu.
Inga Tropa Evas lomā vairāk paļaujas uz acīmredzamo darbību, kas tikai daļēji atklāj rīcības patiesos impulsus vienā vai otrā situācijā. Tā ir diezgan virspusēja un neļauj aktrisei pretrunās gruzdošās jūtas un prātu savienot vienotā tēlā. Aiz Evas naida slēpjas spēcīga neatbildēta mīlestība pret māti, kuru viņa izmisīgi cenšas kompensēt ar mākslīgi pie dzīvības uzturētām jūtām pret savu noslīkušo dēliņu un uzsvērtām rūpēm par paralizēto māsu. Abas epizodes – trīsriteņa stumdīšana bērnu istabā un vingrošana ar Lēnu –, kurām izrādē vajadzētu atklāt viņas jūtu mātišķo dabu un intensitāti, ir scēniski nepārliecinošas. Pat ja Evas tēls tiek apzināti ieturēts ziemeļnieciskā temperamenta rāmjos, tas neiztur pārbaudi ar elementāro “ticu-neticu” kritēriju, jo aktrises spēlē nav sajūtamas dvēseles vibrācijas. Ir tikai režisores centieni tās pāradresēt uz muzikālās partitūras emocionālās iedarbības sfēru, bet ar to teātrī nepietiek.
Lielā bezmiega nakts, kurā izgaismojas Evas un Šarlotes atšķirīgie skatījumi uz pagātnes notikumiem, to raisītās izjūtas un dvēselē atstātie nospiedumi, ir visas izrādes kulminatīvais moments. Tajā, sekojot scenārijam, būtu jākrustojas mātes un meitas individuālajām patiesībām, lai skatītāja uztverē parādītos kāda negaidīta atskārsme par cilvēka spēju jeb nespēju savienot sevī grūti izmaināmas lietas, ar kurām mūs apveltījusi pati daba. Varbūt pat mainīt tās nemaz nav mūsu spēkos, bet tieksme būt saprastiem paliek vienmēr un tieši tā dod cilvēkam spēku samierināties ar vientulību un nezaudēt pēdējo cerību. Vai nu Māra Ķimele nav uztaustījusi Bergmana “maģisko punktu” uz skatuves, vai traucējoša ir pašiem aktieriem uzticētā mēbeļu pārbīdīšana, kas sadrumstalo darbības plūsmu, bet arī šī aina izrādē mizanscēniski nav izdevusies. Piedevām vēl Tropas pārmērīgā žestikulācija tajā nevis atklāj Evas jūtu iekšējo loģiku sarunas brīdī, bet visai triviālā veidā ilustrē naida izlaušanos, un abas iepriekšminētās patiesības aizslīd paralēli viena otrai, liekot skatītājam izlīdzēties ar to vienkāršu piefiksēšanu. Finālā Evas rakstītā vēstule mātei no slēpto jūtu negaidīta apliecinājuma vienkārši pārvēršas par kompozicionālu komentāru vienai no patiesībām.
Atceroties Māras Ķimeles kādreiz tik smalki veidotās psiholoģiskās spēles mežģīnes uz dažādām skatuvēm, gribētos sacīt, ka viņas pirmā tikšanās ar Bergmanu bija lieliska, bet neizmantota izdevība režisorei atkal ķerties pie to aušanas. Neizprotamā kārtā šoreiz viņa JRT ir izvēlējusies apstāties pie sarežģītu mātes un meitas attiecību vienkāršota atainojuma. Tas ir apmēram tas pats, kas izvēlēties sonātes atskaņošanai pašu vienkāršāko interpretāciju.
