Jānis Ikaunieks jau ilgus gadus ir nozīmīga vērtība Latvijas futbola izlasē, lai gan viņam ir tikai 27 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jānis Ikaunieks jau ilgus gadus ir nozīmīga vērtība Latvijas futbola izlasē, lai gan viņam ir tikai 27. Aizvadījis individuāli labāko sezonu, pussargs šobrīd atvelk elpu Maltā un risina nākamā līguma jautājumus, atrodot laiku sarunai ar “Latvijas Avīzi”.
Jāni, vai šī nebija tava labākā sezona karjerā?
J. Ikaunieks: Varētu tā būt. Ar “KuPS” uzvarējām Somijas kausā, čempionātā bijām ļoti tuvu zeltam, ar Latvijas izlasi uzvarējām Nāciju līgas grupā. Individuāli man kā pussargam sanāca diezgan rezultatīva sezona (četri vārti izlasē, astoņi – Somijas čempionātā. – I. S.).
Klubā parasti spēlēju malā vai vidū, bet bija arī mači, kur vairāk iesaistījos spēles veidošanā. Domāju, visam priekšnoteikums ir tas, ka klubā biju iedzīvojies, jutos labi un nebija lielu traumu. Salauzu pirkstu, bet pēc desmit dienām jau atsāku trenēties. Mums bija laba komanda, treneris ticēja, un uzbrukumā varēju spēlēt ļoti brīvi, improvizēt. Attaisnoju viņa cerības.
Somijas čempionātā otro gadu pēc kārtas “HJK” piekāpāties par vienu punktu. Cik tas bija sāpīgi?
Pagājušajā gadā viss izšķīrās pēdējā spēlē. Šosezon bijām piecus punktus priekšā, vēl spēle rezervē, un, šķita, ka neizlaidīsim no rokām, tomēr atkal mazliet pietrūka. Var atrast daudz attaisnojumu, bet vajadzēja izcīnīt par vienu uzvaru vairāk. Pēc sitieniem, bumbas kontroles, izveidotajām iespējām bijām labāki arī pēdējā sezonas nogrieznī, varbūt veiksmes pietrūka.
Otrā vieta jums ir labs rezultāts vai uzstādījums bija tikai zelts?
Bija mērķis izcīnīt titulu, klubā rēķināja, cik punktu vajag izcīnīt noteiktos nogriežņos. Pirmo reizi karjerā tas bija tik uzkrītoši, bet esmu dzirdējis, ka citur arī tā ir. Te mums bija sadalīts pa septiņām spēlēm, pēc katra posma bija sapulce un tika analizēts, vai esam virs rādītājiem vai zem, kas pietrūka. Atjaunojām domas, mūsu vērtības. Tas iedeva labu impulsu, man šāda pieeja patika. Grūtākais posms bija Eirokausu laikā, komanda gribēja ceļot ekonomiskā režīmā.
Klausījos, ka Latvijas komandas lidoja ar čarterreisiem, mēs tikmēr visu nedēļu pavadījām ceļā. Dodoties uz Moldovu, pirmdien piecos rītā bija jāierodas stadionā, puse komandas uz Helsinkiem lidoja ar lidmašīnu, otra puse brauca ar autobusu.
Tad lidojām, šķiet, uz Vāciju, tālāk uz Budapeštu, no kurienes 17 stundas braucām uz Moldovu, ierodoties naktī uz trešdienu. Ceturtdien spēle, un tad līdzīgs ceļš atpakaļ, sestdienas vakarā bijām Helsinkos un svētdien divas stundas ar autobusu braucām uz spēli.
Mani pirmo reizi atstāja maiņā, zaudējām. Tad bija mājas spēle pret šveiciešiem, bet savā stadionā nevarējām spēlēt un braucām septiņas stundas uz Helsinkiem. Tad uz Šveici atkal lidojām ar pārsēšanos.
Latvijas klubi izvēlējās tiešos reisus, bet kāpēc bagātā Somija skatījās, kā ietaupīt?
Viņi ir ļoti taupīgi, rēķina. Kluba prezidents ir bagāts, nav daudz citu sponsoru. Šogad čarteri esot bijuši daudz dārgāki, Krievijā bija aizvērtas daudzas šīs nozares firmas un lidmašīnas bija tur iesprūdušas. Vienlaikus Helsinku “HJK” uz dažām Somijas čempionāta spēlēm lido, arī Eirokausu mačiem.
Kā Somijas čempionāts izskatās uz Latvijas un Norvēģijas fona, kur arī uzspēlēji neilgu laiku?
Latvijas labākās komandas arī Somijā varētu cīnīties par zeltu. “KuPS” un “HJK” savstarpējās spēles gan ir dinamiskākas un jaudīgākas. Pēc sezonas skatījos “Liepājas” un “RFS” maču, kas bija ļoti izšķirošs, bet spēles temps un dinamika noteikti nav tik liela.
Latvijas čempionātā ir robi, Somijā katrai komandai tomēr ir diezgan pieklājīgs stadions un fani, lielāka ažiotāža ap futbolu, televīzijas studijas, čempionātā 12 komandas un visas var cīnīties arī pret līderēm. Latvijā spēlējot, nevajag tik lielu fizisko sagatavotību. Norvēģija ir soli augstāk par Somiju, arī finanses tur ir labākas, “Eurosport” maksā ļoti lielu naudu par televīzijas raidtiesībām.
Kur tev ir bijis labākais līgums finansiālajā ziņā?
Francijā. Tur bija interesanti, ka pievienojies viņiem ziemā, vasarā izkritām uz otro līgu. Spēlētāji ar lielākajiem līgumiem aizgāja prom, tiem, kas palika, alga automātiski samazinājās par 50 procentiem. Kluba vadība gan man ļoti ticēja un ievērojami palielināja manu līgumu, tas bija arī aģenta nopelns, jo pēc sezonas augstākās līgas komanda mani gribēja, un viņš uz to uzspieda.
Man bija diezgan pieticīgs jaunā spēlētāja līgums. Grieķijā nosacījumi bija labāki, bet tur līdz galam visu nesaņēmu, biju īrē un pusi maksāja “Metz”. Somijas un Norvēģijas līgums aptuveni vienāds. Latvijā daudzi izlases spēlētāji šobrīd pelna vairāk nekā es “KuPS”. Pirms braukšanas uz Somiju arī man virslīgā piedāvāja nedaudz vairāk, bet tad nauda nebija prioritāte, gribēju spēlēt ārzemēs. Aizbraucu uz Kuopio, viņi man ļoti labi visu izrādīja un iepatikās. Tagad līgums beidzies, atvadījāmies uz pozitīvas nots, kluba direktors teica, ka grib, lai palieku, bet es skatos citus variantus.
Kurā virzienā lūkojies?
Šobrīd nav uz galda tāda līguma, kuru gribētu uzreiz parakstīt. Iespējams, spēlēšu Latvijā, taču ar līdzīgiem finansiālajiem noteikumiem priekšroka būs ārzemēm. Ja šobrīd jāizvēlas, tad labāk mājās nekā Somijā. Vēl gadu divus nospēlējot Latvijā, pēc tam man vēl durvis uz ārzemēm nebūs aizvērušās. Domāju, ka tuvākajā nedēļā vai divās būs skaidrība.
Atzīšos, ka nobalsoju par tevi kā Latvijas gada labāko futbolistu. Vai tu ņemtu šo balvu no manis?
Paņemtu (smaida). Man vienā brīdī jau teica – skaties, tev tāda statistika kā pussargam, padomāju, kas mums vēl ir (kandidāti). Neieciklējos, bet būtu patīkami tādu balvu saņemt.
Ģimenē jums jau viena tāda ir – brāli Dāvi atzina par labāko 2018. gadā.
Jā, varētu blakus nolikt. Pēc desmit gadiem būtu iemesls atcerēties izdzīvotās emocijas. Vienlaikus dabū trofeju un nekas īsti nemainās tavā dzīvē, sniegumā, treniņos.
Latvijas izlasi trīs gadus vada Dainis Kazakevičs. Kas ir mainījies, salīdzinot ar iepriekšējiem treneriem, pie kuriem galīgi nekas nesanāca?
Ir uzlabojumi gan rezultātā, gan komandas izveidē. Sen nav bijis, ka trīs gadus ir viens treneris, Dainis Kazakevičs izveidojis kolektīvu, pārliecināts par virzienu, vairāk vai mazāk ir viens sastāva kodols, zinām savas lomas, spēlētāji vairāk noticējuši. Uzvarējām Nāciju līgas grupā, arī tas ir labs rādītājs, jo Moldovai sastāvs uz papīra ir pat labāks.
Ko tev nozīmē Latvijas izlase?
Daudz. Man šķiet, ka es uzreiz varētu atcerētos ikvienu no 48 spēlēm. Himna, mūsu skatītāji – paldies, ka “Skonto” stadions atkal bija pilns. Spēlējot ārzemēs, ir dubults prieks braukt uz Latvijas izlasi.
Testa jautājums – pret ko guvi pirmos vārtus izlasē?
Pret Gibraltāru izbraukumā. Pirmajā puslaikā nospēlējām 0:0, galvenais treneris Marians Pahars ģērbtuvē bija diezgan agresīvs, man arī tika – atbrauc no Francijas un Gibraltāru nevar apspēlēt, parādi kaut ko vairāk. Jau pusminūti pēc pārtraukuma guvu vārtus, vēlāk vēl vienus un uzvarējām ar 5:0.
Kas triumfēs Pasaules kausā?
Ceru, ka Argentīna un Lionels Mesi iegūs trofeju. Fanošu par viņiem. Reālākie kandidāti varētu būt Francija, jo viņi visās līnijās ir ļoti spēcīgi. Varbūt Brazīlija, bet Argentīna arī ir turpat blakus.
Vai Mesi dēļ tev ir krekls ar 10. numuru?
Tas ir mans mīļākais numurs, ja ir iespēja, tad izvēlos. Pagājušajā gadā klubā bija aizņemts, šogad dabūju. Izlasē pirms manis bija Valērijam Šabalam, kad viņš beidza spēlēt, tad es paņēmu.
Vēl jau Valēriju nenorakstīsim, tikai 28 gadi.
Neesmu sekojis, kā viņš šobrīd spēlē. Pagājušajā gadā “Liepājas” sastāvā bija pazudusi kustība. Ja mainīs kaut ko, savus ieradumus, treniņu procesu, tad ir iespējas atgriezties izlasē. Soda laukumā viņš zina, kā atrast iespējas.
Jūsu ģimene izkaisīta pa pasauli – tu divus gadus spēlēji Somijā, Dāvis spēlē Čehijā, māsa dzīvo Portugālē. Vai izdodas kādā brīdī visiem sanākt kopā?
Principā – Ziemassvētki, kad klubu sezonās ir pauze. Māsa ir trīs gadus jaunāka, viņa Portugālē ir apmaiņas programmā, studē arhitektūru un strādā. Uz Ziemassvētkiem brauks atpakaļ un paliks Latvijā.
Vizītkarte. Jānis Ikaunieks
Dzimis 1995. gada 16. februārī.
Futbolists, pussargs.
Iepriekšējās divas sezonas aizvadīja Somijas klubā “KuPS”, divreiz iegūts kauss, čempionātā divi sudrabi.
Pārstāvējis Francijas augstākās līgas vienību “Metz”, tāpat klubus Grieķijā, Norvēģijā un Latvijā.
Latvijas izlasē 48 spēles, 11 gūti vārti.
Brālim Dāvim Ikauniekam Latvijas izlasē 41 spēle, 6 gūti vārti.
