Egils Līcītis: Bez Āboltiņas politiskās ainavas palete būs pelēkāka 17
Mūsu politiskajā plakankalnē un lēzenajos līdzenumos Solvita Āboltiņa izcēlās spilgta, krāšņa, ugunīga – kā ar kolorista otu zīmēta personība. Viņā bija cīnītājas gars kā franču rudmatainai Žannai un kaut kas no temperamentīgas spānietes. Kad ziemā “Vienotība” izdarīja “Dailītes” izrādes iepirkumu kolektīva vienotības uzturēšanai, bija jāsveras starp “Frankenšteinu” un “Žannu d’Arku”, un, nākotni paredzēdami, lēmēji izdarīja pareizo izvēli, ilggadējai vadītājai nodrošinot gaumīgas, izjustas atvadas no amata.
Man ļoti patika priekšsēdētāja Āboltiņa. Kā pienākuma un atbildības cilvēks viņa sniedza intervijas drusku teatrālā, shematiski iestudētā manierē, kas drīzāk bija summējošas, nevis pravietiskas. Īstā, ugunīgā Solvita ar krāsainību uzmirdzēja ekspromtum acumirkļos, kad tika vaļā viņas vulkāniskās iedabas daļa.
Partijā Āboltiņas suverēno varu reti kurais apšaubīja. Čukstēja – kas savāks grupējumus, ja ne dzelzs lēdija. Kā “Vienotības” fasādes cilvēks Solvita Lielā bija plašas publikas dramatiskas uzmanības viducī un arvien iemiesotāka kā partijas zīmols un simbols visam, kas notiek varas augšstāvā. Tā kā nekas uz labu tur nenotiek, tad līderei uz kupra krāva augstprātīgu aukstumu kā Sniega karalienei, krampjainu amatu grābšanu, viņa arī noveda postā “Liepājas metalurgu” un sagrāva bankas. Ļaunvēļi ilgi “sita vienu”, beigās daudzi nebija slinki pienest žagarus Āboltiņas sārtam, līdz kamēr Solvitas garšīgie smiekli kļuva aizvien nervozāki, garastāvoklis šķobīgāks, apliecinot, ka sievietēm jūtu, emociju receptori ir tuvu plānai ādai un pašas drosmīgākās no Ievas meitām knābāšanu mēdz uztvert pārāk personiski.
Valdošās, iekšēji sešnieku šķeltās partijas vadītāja nevar būt zelta gabaliņš visiem, un piesārņotā politiskā kosmosā arī sniegpārsliņa nepaliks balta un tīra. Bet Solvitu pat naidnieki dēvēja par vienīgo vīrieti starp trīcekļiem partijā, un kā darītāja viņa pieļāva vairākas aušīgas, bet divas nopietnas kļūdas. Piemin sliktu padomnieku ieteikto mēģinājumu sabrāļoties koalīcijā ar “Saskaņu”, un otrs misēklis ir sevis nenovērtēšana, neieņemot Dombrovska atbrīvoto Ministru prezidenta krēslu. Pārējā daudzbalsīgā kritizēšana ir pupu mizu vērta, piemēram, vai vēlētāji būtu pārlaimīgi, ja 12. Saeimā tupētu jauneklis Junkurs, nevis darbotos “iefiltrējusies” Āboltiņa?
Tomēr partijas reitinga rezultāti kļuva jo dienas, jo čābīgāki, Āboltiņas pervēšana ar melnu – intensīvāka, un sekas – priekšsēdētājas atkāpšanās. Nesiet dzeltenas rozes, politiķes mīļākās puķes, atvadieties, vienotībnieki, raudādami – kur dabūsiet aizstājēju ar izteiktām līderības pazīmēm? Igauņi allaž uzticējušies jauniem, frišiem cilvēkiem vadībā – un laimējuši.
Solvita neattālināsies par mazu fosforescējošu punktiņu un nav radīta sēdēt uz zema krēsliņa. Kad ieraudzīju “Vienotības” priekšsēdētājas vizuālās identitātes pārvērtības, darbabiedriem uzreiz teicu – cilvēks taču nemaina frizūru, lai kandidētu atkārtoti uz vienu un to pašu amatvietu! Sasuku maina, sagatavojoties, ka dzīves lielceļš ievīsies kalnup, pretī izaicinājumiem un posteņiem neapgūtos novados. Āboltiņas kundzei ir daudz snaudošu, vēl neatmodinātu talantu, teiksim, godam pārstāvēt valsti kā Latvijas sūtnei Vīnē vai Romā vai vadīt pietiekami dziļu eiropeiskas ievirzes fondu, kur nav politiskas šļuras. Sievietei vajag arī laiku mājas solim, cepot vīram un bērniem garšīgas kotletes, agrā rīta velopārgājiena riksim pievienojot papildu piecus kilometrus – Āboltiņa ir un būs formā!
