Solvita Āboltiņa: lai Latvija būtu skaistākā vieta uz pasaules 0
Rudens sesiju sākot, “Latvijas Avīzē” viesojās Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš, Guntars Kļavinskis, Māris Antonevičs un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Pirmais jautājums par “Vienotības” gatavošanos Saeimas vēlēšanām. Varbūt atskatoties uz pašvaldību vēlēšanās pieredzēto, varbūt ņemot vērā Ministru prezidenta Dombrovska izteikumu, ka Āboltiņai esot labas izredzes nomainīt eirokomisāra amatā Andri Piebalgu. Nu, protams, kurš negribētu būt Eiropas komisārs – prom no tiem Rīgas kreņķiem, pie visiem tiem Briseles labumiem. Varētu gan jautāt, kas notiks ar pašu Dombrovska kungu, kuram liktenis lemšot visaugsto Barozu vietu. Kas Latvijā, “Vienotībā” pāri paliks? Sakiet, iesiet vai neiesiet uz amatu Eiropā?
S. Āboltiņa: – Par mācību, kas izdarāma no pašvaldību vēlēšanām. Manuprāt, tā ir nopietna un brīdinoša. Nesen bija pieminami ļoti nozīmīgi datumi Latvijas vēsturē – 21. un 23. augusts, un jau pirmajās intervijās pēc pašvaldību vēlēšanām es sacīju – ja labēji centriskās partijas neapdomāsies, neies uz Saeimas vēlēšanām ar kopēju platformu, ja neparādīs, ka valstī svarīgākais ir cilvēks, ka bērniem jādzimst, ka senioriem jāsaņem cienīgas pensijas un strādājošiem cilvēkiem algas, tad rezultāts vēlēšanās būs tāds, kas atspēlēsies uz ilgu laiku. Kas attiecas uz amatiem – lai kādus es būtu ieņēmusi, tos uztvēru ar pienākumu un atbildību. Ja cilvēkam maksā algu no nodokļu maksātāju naudas, tad viņš ir publiska persona jebkādā amatā. Jāatceras Kenedijam pierakstītais teiciens, bet ko daudz agrāk sacījis arī Kārlis Ulmanis – jājautā nevis ko valsts dos tev, jājautā – ko tu spēj dot valstij?
Šobrīd manā dienaskārtībā, analizējot iepriekšējo vēlēšanu rezultātus, ir domāt, kā “Vienotība” dosies uz nākamajām vēlēšanām, kāds būs mūsu reāli izdarāmais piedāvājums cilvēkiem un kā likt vēlētājam saprast viņa iespējamā balsojuma par “Saskaņas centru” bīstamību.
Tā vis nebūs viena nodota balss par krievu partiju, bet par tādu spēku, kura pārstāvji saņem instrukcijas Krievijas vēstniecībā. Tā būs nodota balss par konkrētu ideoloģiju. Lūk, tāpēc pieminēju Latvijas de facto neatkarības atgūšanas dienu 21. augustu, kad notika balsojums daudz smagākos apstākļos, pēc kura patiesi atguvām savu valsti. Un – 23. augusts, kad svešas lielvaras ņēma un pārdalīja mazās valstis, un kas notika pēc daudziem gadiem, kad tautu spēks sadevās rokās, pierādot visai pasaulei brīvības alkas. Tie bija dažādu tautību ļaudis ar vienu valstiskuma atjaunošanas mērķi. Avīžu slejās ironizē, ka Āboltiņai valstī tagad vajag tikai vienu partiju. Nav tiesa, Ābol-tiņai nevajag, un tā arī ir liela brīvība, ka līdzīgi domājoši cilvēki apvienojas grupās, lai izteiktu savus politiskos ideālus. Bet es gribētu, lai labējās, latviskās partijas saprastu – turpinot vienam otru apkarot tajā laikā, kad “SC” tiks konsolidēts, apmaksāts un apmācīts no sveša spēka, tikām varam arī savu valsti pazaudēt. Tas ir bīstami.
E. Līcītis: – Lūdzu precizēt par amatiem. Man izklausījās pēc “varbūt”, un, ja sievietes saka “varbūt”, tad…
– Esmu radusi darbus darīt dienas kārtības secībā. Tagad kalendārā atšķirta budžeta pieņemšanas lapa, “Vienotības” kongress rudenī (novembrī), Eiroparlamenta un nacionālās vēlēšanas nākamgad. Uz eirokomisāra amatu no Latvijas izvirzītajam jāapzinās, cik liela atbildība tā būs. Pēc šī kandidāta lielā mērā vērtē valsti.
M. Antonevičs: – Vai redzat pašreizējam Latvijas eirokomisāram vietu Latvijas politikā, ja viņš atgrieztos?
– Piebalga kungs sacījis, ka neatgriezīšoties Latvijas politikā, taču cits vīrs no mūsu politiskās vēstures – Jānis Čakste – ir teicis: ja tev daudz dots, ir vienmēr jādomā, ko varēsi atdot atpakaļ savai valstij un tautai.
Piebalgs ir gājis garu ceļu no “Latvijas ceļa” partijas un ministru posteņiem ar smagām mācībām, līdz augstākajām Eiropas institūcijām, sekmīgi darbojoties par komisāru. Šobrīd, domāju, ikviens amats, kuru Piebalgs vēlētos ieņemt Latvijā, būtu viņam atvērts. Jautājums par paša vēlmēm un redzējumu.
– “Vienotība” gatavo kādu vietu Piebalgam?
– Viņš pats būs lēmējs. Esam ļoti labi sadarbojušies, taču pašlaik nepārrunājam Piebalga kunga nākotnes plānus, bet esmu dzirdējusi, ka viņš nolūkojis darbu citā institūcijā – ne Latvijā. Ja eirokomisārs atgrieztos, ja gribētu darboties “Vienotības” sastāvā – valstij vajadzīgi zinoši, varoši cilvēki, un Piebalgs atbilst šīm kompetencēm.
V. Krustiņš: – Kā piezīmējāt, pa ceļam uz Saeimas vēlēšanām būs balsojums par tiem, ko sūtīt uz Eiropas Parlamentu. Partijas jau stāda sarak-stus, rindo kandidātus – bet konceptuāli, kā jūs domājat, vai pieredzējušajiem deputātiem vēl būtu jāuzkavējas Briselē? Viņi tur izglītojušies, apslīpējušies. Laukos esam dzirdējuši spriežam, vai nav laiks atgriezties un ķerties pie eiropeiskām vadīšanas metodēm? Parlamentā un valdībā?
E. Līcītis: – Āboltiņas kundze! Kā Čakste teica – ja daudz dots, dodiet atpakaļ!
– Vēlētājiem piedāvā sarakstu, kas gan ir partijās sastādīts, bet par atbalstu katram kandidātam lemj tie, kuri balso par sarakstu un izdara attiecīgās atzīmes.
Nedomāju, ka būtu pareizi limitēt, cik ilgi var būt par deputātu Briselē, jo gan nacionālajā, gan Eiropas Parlamentā der atrast līdzsvaru starp jaunības entuziasmu un pieredzi. Pašvaldību savienības kongresā dalībnieki runāja par “jaunajām sejām”, kuras atnāk un bieži vien sastrādā tādus brīnumus, ko ne pieredzējušie, ne “zaļie” kopā neizstrēbs.
Vēl viena lieta, ka Austrumeiropas zemju deputātiem nevienam nav ļoti liela pieredze strādāt Eiropas iestādēs. Turklāt ir atgriešanās piemēri, teiksim, Lietuvas prezidente Grībauskaite un mūsu premjers Dombrovskis, lai uzkrātās zināšanas, pieredzi izmantotu tēvijā, strādātu savai valstij.
– Tātad jūsu atbilde ir: tiem, kuri vēlas, ka Kalnietes kundze strādātu Latvijā, lai viņu strīpo ārā!
– Nu, to jūs samācāt. Partijā notiek iekšējas sarunas, ko katrs cilvēks var vai nevar. Vai viņš spētu pārstāvēt valsti Eiropā vai vairāk paveiktu šeit? Tas, ko Kalnietes kundze Briselē darījusi, kaut vai cīņā par maksājumiem lauksaimniekiem, ir ļoti ievērojami un nozīmīgi. Lai gan rezultāts nav tik labs, kā cerējām, vismaz vienu daļu delegāciju, kuru dalībnieki Latvijā pārliecinājās par mūsu prasību taisnīgumu, uz šejieni atveda Eiroparlamenta deputāti, un tanī ir ļoti liels Sandras Kalnietes nopelns.
V. Krustiņš: – Visiem ir lieli nopelni, bet vadītāji vajadzīgi arī šeit, Rīgā. Deputāts Urbanovičs metis aicinājumu, lai, kā viņš izsakās, racionāli nacionālisti dodas pie viņa uz sadarbību. Interesanti, kā uz to atsauksies partiju oficiālie pārstāvji? “Vienotība” arī…
– Pēc pašvaldību vēlēšanām ievēroju divu terminu parādīšanos – šis “racionālais” nacionālisms un daudz pragmatiskākais “Saskaņas centrs”. Vienās intervijās atsevišķi politiķi mēģināja tur rast līdzsvarojumu, bet citās gribēja pretnostatīt latviešus pret krieviem. Tāda pretstata nav, un arī Jānis Urbanovičs ir latvietis, ja atceraties.
Taču ir politika, kuru diktē no svešas valsts, un Saeimā ir politiķi, kuri dodas pēc uzdevuma uz Krievijas vēstniecību, bet pēc tam no tribīnes pauž izbrīnu – kāpēc viņiem neizsniedz pielaidi darbam Nacionālās drošības komisijā. Tā ka nav runa par latvisku vai krievisku politiku, bet par citas valsts ideoloģiju, ko mēģina realizēt zināmā partija.
– Ideoloģiju vai tomēr praktisko politiku? Pragmatismu, racionālismu…
– Praktisko realizāciju. Emocionālā brīdī 21. augustā barikāžu dalībnieki atcerējās toreizējās emocijas un apdraudējuma sajūtu, jo bija bruņumašīnas un netālu arī tanki. Tanku vairs nav, bet, patīk vai nepatīk, apdraudējuma sajūta piezogas caur “maigo varu”, kad lēnā garā cilvēki tiek ideoloģiski apstrādāti. Iestāstot, ka šī nav mūsu valsts, bet kaut kāda sliktā. Ka te viss ir uz sliktu. Nerunāju par patriotiski noskaņotiem ļaudīm, kuri patiesi mīl savu zemi un kurus šovasar esmu iepazinusi. Aglonas Maizes muzeja Vija, darbīgie ļaudis Vecumniekos, Nīcas burvīgo dārzu saimnieki, arī tie cilvēki, kuri Aucē mēģina sakopt katru stūrīti – šī ir viņu Latvija ar labajām un reizēm ne tik labajām pusēm. Bet ir svārstīgāki ļautiņi, kas nopūlas iegalvot, ka tiek pieņemti politiski lēmumi, nedomājot par valsti un cilvēkiem, no politiķu lemtā ceļas viss sliktais, tāpēc politiķi ir sliktie. Taču ekonomists Strautiņš tikko publicējis datus, ka no Latvijas aizbraukušo un atgriezušos cilvēku skaits sāk izlīdzināties. Mūsējie jāiedrošina doties mājās. Protams, viņi pārradīsies, kad te būs daudzmaz pielīdzināmas algas mītnes zemē saņemtajām, kad būs pieejami bērnudārzi, veselības aprūpe un virkne citu lietu, lai cilvēks justos sociālā drošībā, taču, ja palasām atsevišķu mediju rakstīto, Latviju attēlo kā postažu un bēdu ieleju. “Latvijas Avīze” vienīgā pastāsta par cilvēkiem, kuri krietni dara ikdienas darbu, par stiprajām Latvijas sievietēm, kuras sanāk kopā, lai palīdzētu viena otrai un uzmundrinātu citus.
Citos medijos jau no pirmās lapas par negācijām, ko radījuši politiķi. Krievu avīzēs uz vāka smaidīgs Nils Ušakovs vai kāds viņa līdzgaitnieks, bet tālāk par šausmām, ko atkal sastrādājuši latviskie varas politiķi.
Ieslēdziet Pirmo Baltijas kanālu, skatītāko Latvijā. Tur nekad neredzēsiet sižetu, cik izmaksājuši sasodīti dārgie Rīgas trolejbusi, neviena kritiska vārda par Ušakova vadīto domi. Pret valdību gan – pat ar lupu paskatīsies.
– Nu jā, ir jātaupa. Bet Eiropā prezidēšana Latvijai izmaksās 100 miljonus, kad, kā ziņo, Lietuva pratīs iztikt ar 60 miljoniem. Taupīgais Dombrovskis nemaz tad neskaita, cik tur neiznāktu skolotājiem, policistiem, vecīšiem.
– Negribu piekrist, jo pensionāriem ar vismazākajām pensijām pirmajiem tika rasti līdzekļi palīdzēt. Pensiju indeksācija turpināsies, mazo algu saņēmējiem tās palielinās. Lai cilvēki gribētu šeit palikt, izaudzināt bērnus, pirmām kārtām jādomā par to, kā viņi šeit jūtas un kā dzīvo. Tāpēc lielākā uzmanība ir nevienlīdzības mazināšanai, savukārt attiecībā uz Eiropas prezidentūru jāraugās, ko Latvija no tās iegūs. Nevar skatīties uz vienu skaitli, cik tas izmaksās. Tas nav mazsvarīgi, taču nozīme ir, lai mazas valsts prezidentūra būtu gudra prezidentūra. Nepārspēsim lielvalstis ne budžeta, ne pieteikto tēmu ziņā. Jāizvēlas Eiropai un Latvijai svarīgākās tēmas, kuras varēs attīstīt ilglaicīgi.
E. Līcītis: – No jums dzirdējām, cik svarīgi labējiem centristiem prast vienoties, un “Vienotībai” ir liela pieredze konsolidācijā. Jūs meklējot sabiedrotos, durvis esat atvērusi sadarbībai ar reģionu partijām – kādi vēl būs praktiskie pasākumi šajā ziņā? Ciešākas saites ar ZZS, saišu nostiprināšana ar NA, sarunas ar topošo Repšes partiju?
– Darba kārtībā ir tas, ko nosaucāt, – pārrunas ar reģionālajām partijām. ZZS vai Nacionālā apvienība droši vien jūtas ērti atrastajās nišās, bet ir jāspēj atrast kopīgo platformu, lai sadarbotos gan līdz, gan pēc vēlēšanām. Es gribu cerēt, ka tās ir domas par Latvijas izaugsmi, kas mums sakrīt. Tikšanās temats ar reģionu pārstāvjiem bija, vai ir lietpratīgi viņiem vieniem veidot politisko spēku, lai iekļūtu Saeimā, pie tam apstākļos, kad likums neļauj turēt divus mandātus – Saeimas un vietvaras deputāta. Taču piekrītu Mārim Kučinskim, ka pašlaik novadu pārstāvība Saeimā ir ļoti vāja. Iepriekš tā bija daudz plašāka, 10. Saeimā darbojās spēcīgi pašvaldību vadītāji, taču pēc Rīkojuma nr. 2 viņu darbība tika pārtraukta, un pozīcijas kļuva patukšas.
Tagad, manuprāt, jāatrod sadarbības formula ar novadu partijām un vietējiem stiprajiem līderiem. Droši vien ne ar katru atsevišķi, bet ar reģionālo partiju apvienību, kāda nu tā izveidosies. Pirmās sarunas ar reģionālo partiju līderiem ļoti iepriecināja, jo tur neizskanēja vēlmes katram vilkt deķi uz savu pusi.
Pašvaldību pārstāvji izteica savas domas par sava reģiona un visas Latvijas izaugsmi. Pie galda minēja konkrētas problēmas, dalījās noderīgā pieredzē – tas bija pamācoši un pozitīvi. Ļoti svarīgi sarunas turpināt un nepazaudēt partneru uzticību.
M. Antonevičs: – Kā skatāties uz parlamenta lomu nākotnē? Šogad iedegušās diskusijas ar prezidenta paziņojumu, ka jāizbeidz kolektīvā bezatbildība un jānostiprina izpildvaras loma. Sekoja ļoti līdzīgas Repšes biedrības iniciatīvas, un tiešā valodā tas izklausās pēc Saeimas lomas pazemināšanas un premjera, prezidenta noteikšanas palielināšanas.
– Šajos paziņojumos nebija teikts, ka Saeimas loma pazeminās, taču konkrētus priekšlikumus gribētos redzēt rakstiski. Jau iepriekš diskutēts, ka nevar izteikt neuzticību valdībai, kamēr nav nobalsots par jaunu valdību, jo tas saglabātu stabilitāti. Savukārt Satversmes tēvi mēģināja iedibināt līdzsvaru varu trejzarī. Varbūt šis mehānisms ne vienmēr strādā pietiekami efektīvi. Redzam, ka dažādu iemeslu dēļ reizumis no partijām tiek deleģēti ne tie spējīgākie ministri un pēc tam viņus nav tik viegli mainīt, kaut premjeram jau šobrīd ir tādas tiesības. Satversmē rakstīts, ka Ministru kabinets sastāv no premjera un viņa aicinātiem ministriem. Līdz ar to varētu spriest, kādus papildinstrumentus piedāvāt valdības galvam. Savukārt, ja premjeram ir lielākas tiesības izraudzīties ministrus, neesmu dzirdējusi nevienu iebildumu pret pantu, ka parlaments pārrauga valdības darbu. Tā ir un paliek viena no Saeimas funkcijām. Nu diskutēsim.
V. Krustiņš: – Esat izteikusies – slikti, ka partijas šķeļas. Bet ko saprotat ar vārdu “šķelšanās”? Visi stāsta, ka “sabiedrība sašķelta”. Kādā veidā un kas to darīja, ja tā tiešām ir?
– Runājot par sašķeltību sabiedrībā, es vairāk turētos pie vārda “noslāņošanās” lietojuma. Tie ir ļoti turīgie un nabagākie, un šī plaisa ir jāmazina. Sabiedrība nošķēlusies divās grupās informatīvās telpas izmantošanā – vieni dzīvo latviskajā, otri krieviskajā telpā. Ir politiķi, kam tas liekas ļoti izdevīgi.
Ja jautājat par partiju šķelšanos, tad tā notiek vienā mazā, divu miljonu iedzīvotāju valstī, kur politiķa profesija nav visai populāra. Ienākuši politikā, cilvēki padarbojas, bet tad viņiem šķiet, ka jaunā politiskā tērpā ar citādu piedāvājumu varētu plūkt lielākus laurus, un tā rodas šī sašķeltība. Pastāv mazi segmenti, kur katra atrod savu tematiņu, kas bieži vien ir galvenais un vienīgais, kamēr viss pārējais attiecīgo partiju neinteresē. Bet pie varas ir jāredz bilde kopumā, jāspēj skatīties nevis mēneša, pusgada vai pat gada termiņā – valstsvīram ir jābūt vīzijai par valsti pēc pieciem un desmit gadiem.
E. Līcītis: – Cienījamā juriste un priekšsēdētāja! Kāpēc tad Saeima neko nedara pret šo sīkpartiju jūgu? Ir taču bijuši priekšlikumi, lai atceltu normu, ka pietiek salasīt 200 cilvēkus un partija gatava. Ielieciet 500 vai 1000 biedru skaitu, lai dibinātu politisko organizāciju!
– Diskusijas bijušas, bet nav rezultējušās par likuma normu. Man liekas, pie tā jāatgriežas. To jau redzējām referenduma likumā. Ja ļoti demokrātiskas normas kāds meistarīgi pavirza uz citu pusi, tas noved pie tā, ka sākam apšaubīt valsts pamatus un esam spiesti lemt pret šādiem izaicinājumiem, kā tas notika par latviešu valodu. Un es varu piekrist, ka arī partijas dibināšanai pārsimts cilvēku slieksnis ir pārāk zemu pārkāpjams.
Mazākā par Latviju Igaunija spēj organizēt partijas ar pāri par 10 000 biedriem, kamēr šeit paspēlējas ar vienu projektu, līdz apnīk, un iet uz citu smilšukasti. Diemžēl tas resurss ar cilvēkiem, kas šeit grib darboties politikā, ir tik liels, cik ir. Nu – nenāk cilvēki politikā.
V. Krustiņš: – Politiķi un pat daži vēsturnieki it kā neieredz vēsturi. Par to nevajagot runāt. Taču visai tai lielajai šķeltniecībai cēloņi meklējami vēsturē. Tagad dzirdam, ka sabiedrības sašķelšanās sākusies Otrā pasaules kara ierakumos, kur latvieši sēdējuši – vieni tur, otri tur. Nezin kāpēc nerunā, ka šķelšanās tomēr sākās tanī brīdī, kad Latviju okupēja. Iedzīvotāji sadalījās starp tiem, kas ir ienācēji, pat okupanti, un tiem, kurus okupēja. Tagad var sacīt – nav taču neviena dzīva okupanta! Kāpēc mani aizvainojat, ja neesmu nevienu okupējis. Bet joprojām eksistē okupācijas ideoloģija! Un tās nesēji! Atklātā, nepiesegtā veidā! Vazājas pa pasauli, stāsta briesmu lietas par Latviju – tas ir okupantu domāšanas veids. Zinu, cik aprindām nepatīkami lietot okupantu vārdu, bet, kamēr ar to netiks skaidrībā, šķeltniecība netiks novērsta. Kad gandrīz 300 000 cilvēku balsoja par otru valsts valodu, neviens nepētīja, kāpēc šie pilsoņi to darīja, kaut ir nauda, institūti un centri, un arī premjera padomniecei tas nešķita svarīgi, runājot šeit intervijā. Pret ko tad šie tūkstoši protestēja? Šos jautājumus valdība faktiski notušē, kā noprotams, arī rietumvalstīm ne visu gribas saprast un atzīt. Lietas vajag noregulēt – vai jūs esat par Latvijas valsti vai tikai stāstīsiet, ka te nav demokrātijas un valda apspiešana?
– Gribu pateikt skaidri un gaiši – nepiekrītu tiem, kuri mazina vēstures nozīmi. Uzsveram, ka šodienas Latvija ir atjaunota 1918. gada 18. novembra Latvija. Par pilsoņiem tika atzīti līdz 1940. gadam bijušie un viņu pēcnācēji – tieši tāpēc, lai saglabātu nepārtrauktības doktrīnu. Taču aktīvi runātais par nepilsoņu “beztiesību” noticis diezgan skaļi. Kad nesen notika Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu vadītāju tikšanās, ekonomiskās un politiskās situācijas izvērtēšanā pēkšņi izskan jautājums – kā tad tur ar tiem nepilsoņiem? Tas – no mūsu tuvākajiem draugiem ziemeļvalstīs! Viņiem nav īsti saprotams, kāpēc tas neesot līdz galam risināts? Kopā ar Igaunijas kolēģi ievilkām elpu un – bijām labi sagatavojušies, lai nolasītu veselu traktātu par valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu.
Vai tie saucami par Latvijas politiķiem, kuri brauc un “apgaismo” ziemeļniekus, kā šeit sešdesmitgadīgas kundzītes spiežot mācīties latviešu valodu, lai iegūtu pilsonību? Nu šīs kundzes dzīvo neatkarību atguvušā Latvijā divdesmit trešo gadu! Jums taisnība, ka jāizrunā par vēsturi. Arī tiem, kuri grib pielikt vēsturei punktu un skatīties tikai nākotnē.
Par valodu referendumu ir pilnīgi skaidri zināms, no kurienes tam pieauga kājas. Vispirms to sarīkoja Baltkrievijā, kur iedzīvotāji atteicās no baltkrievu valsts valodas, un pēc tam mēģināja ko līdzīgu daļā Ukrainas. Tas ir viens scenārijs, ko vēlas izmantot “draudzīgie” politiķi un ko darīja ar ukraiņu un baltkrievu politiķu rokām. Taču dzimt šis scenārijs piedzimis kaut kur citur.
E. Līcītis: – Rudenī būs “Vienotības” kongress. Varas partijai nereti pārmet augstprātību, savējo iecelšanu amatos, daži vēlētāji ziņo, ka esot vīlušies “Vienotībā”. Kā priekšsēdētāja vērtē laiku no kongresa līdz kongresam?
– Kā partijai “Vienotībai” patiešām jāliek vienlīdzības zīme ar atbildību. Varam rādīt uzlabojumus ekonomikā, varam runāt par “veiksmes stāstu”, kas daudzos izraisa smīnu, un es par to nerunāšu, jo, manuprāt, veiksmes stāsts ir Latvijas cilvēki. Viņi noticēja savam premjeram, negāja ielās jostu savilkšanas dramatiskākajos brīžos, kad pat pensijas samazināja. Paldies Dievam, tā nenotika, pensijas tagad atkal indeksēs. Ka veiksmes stāsts ir cilvēki, daudzkārt pārliecinājos šovasar uz Latvijas zemēm – tie ļaudis, kas grib, var, dara un spēj iedvesmot vēl citus. “Vienotībai” ir jādomā, kas netika līdz galam izdarīts, kas varētu būt mūsu sabiedrotie, kā pierādīt, ka esam cienīgi būt pie varas, un ko vēl veikt, lai cilvēki justos labi, dzīvojot Latvijā.
M. Antonevičs: – Vasarā Saeimā nebija daudz notikumu, bet sabiedrības uzmanību saistīja Ētikas komisijas sanākšana. Atkal “sodīja” dep. Kabanovu par viņa izteikumiem pēc Dziesmu svētkiem. Viņš tik pasmējās par to, bet vai jums nešķiet, ka kaut kas nav kārtībā ar šāda veida “sodiem” deputātam, kurš atļaujas visu, kā viņam tīk?
– Šāda rīcība ir piemērs tam, ka demokrātiskās brīvībās sakņota likumdošana un institūcijas tiek izmantotas, lai šo pašu likumdošanu grautu. Kabanova kungs izcēlies ar sejas slaucīšanu karogā, ar aicinājumu no tribīnes balsot par otru valsts valodu un ar aizskarošiem izteikumiem kā Dziesmu svētku dalībniekiem, tā skatītājiem. Taču likumus pieņem tā, lai tos nevarētu izmantot ļaunprātīgi – neatkarīgi no tā, kas ir pie varas, lai nenotiktu politiska izrēķināšanās.
Nikolajam Kabanovam deputāta mandātu iedevusi kāda sabiedrības daļa, kurai viņš acīmredzot simpatizē. Droši vien, tur ir daļa no tiem, kuri devās uz valodas referendumu un balsoja par otru valsts valodu. Grūti pateikt, kas šos pilsoņus iejūsmina valsts pamatu vai nacionālo svētku aizskaršanā, taču viņi itin pārliecinoši vēlē par Kabanovu.
Gan zinu, ka Tieslietu ministrija meklē mehānismu impīčmenta procedūrai, bet Saeima ar balsu vairākumu nevar Kabanovam atņemt vēlētāju doto mandātu. Lietuvā ir diezgan sarežģīta deputāta atsaukšanas procedūra, un jāskata arī citu valstu prakse – tad būtu iespējams rīkoties radikālāk.
E. Līcītis: – Kabanovs uz Saeimu atnāca pillā, bet arī tas varbūt patika viņa elektorātam, taču vai nav iespējams ķerties klāt no cita gala – par deputāta zvēresta pārkāpšanu, ja viņš aicinājis uz krievu valodas ieviešanu par valsts valodu?
– Deputāta zvērests ir viens no jaunievedumiem Satversmē, un katrā ziņā tā pārkāpšana ir viens no variantiem, ko pēta Tieslietu ministrijā, lai būtu pamats impīčmenta rosināšanai.
V. Krustiņš: – Tāds delikāts jautājums – kā kon-struēsiet attiecības ar topošo Repšes partiju? Cilvēki nesaprot, vai būs divas analogas partijas vai konkurējošas? Jaunupa kungs izteicies, ka pašreizējā valdība ir kā kliba vista, – tam atsaucās ar klusuciešanu.
– Jauki, ka Jaunupa kungs pievēršas putnkopībai, taču joprojām atkārtoju – ja ir labas un vēl labākas idejas, liekam tās galdā. Valdis Dombrovskis nav no labo ideju noraidītājiem. Pašlaik nav skaidra nedz platforma, nedz tas, kāpēc šī partija būtu jādibina.
– Un vēl, lūdzu – vai jums ir liela vajadzība pēc Reformu partijas dzīvā spēka atlikumiem? Tur arī nevar saprast – vieni sakās iet uz “Vienotības” pusi, citi turēšoties līdz pēdējam.
– “Vienotība” ir atvērta organizācija, bet neuzņem pionieros visu klasi. Reformu partija kongresā nopūlējās atrast savu identitāti un ceļu, un par tālāko – pašiem lemt. Šobrīd redzu diezgan stūrgalvīgas diskusijas vai skaļus paziņojumus dažos jautājumos, viedokļu dažādību pašā partijā – šķiet, viņi vēl meklē ceļu vai varbūt izeju.
E. Līcītis: – Pieskārāmies “Saskaņas centra” jautājumam. Daži prognozē šīs partijas lielu uzvaru nākamajās vēlēšanās. Vai “Vienotības” ceļi ar “SC” pie valdības sastādīšanas šķirsies jebkurā gadījumā vai būs tuvināšanās “valsts interešu vārdā”?
– Šobrīd domājam, kā latviskajām partijām savstarpēji neapkaroties. Svarīgi saprast, ka “SC” nav ieinteresēts Latvijas izaug-smē, bet ir partija, kurai daudzi uzdevumi tiek doti kaimiņvalsts vēstniecībā. Jau minētās 2015. gada prezidentūras dēļ jāpadomā, kā Latvija to pirmajā reizē veiks, kas būs cilvēki tābrīža valdībā. Līdz ar to es gribu rast veidu sarunām ar pārējām labēji centriskajām partijām par to, kāda varētu izskatīties valdība pēc nākamajām vēlēšanām.
