Solvita Āboltiņa: Mums ir lieliska valsts un iespēja pašiem veidot tās nākotni 9
Godātais Valsts prezidenta kungs!
Godātais Ministru prezidenta kungs!
Cienījamās deputātes un godātie deputāti!
Ministri!
Ekselences! Cienījamās dāmas un godātie kungi!*
Šogad mēs godinām Latvijas Republiku tās proklamēšanas 95. gadadienā. Vēl nesen pulcējāmies, lai atzīmētu 25 gadus kopš Latvijas Tautas frontes dibināšanas.
Šīs divas gadadienas ir kā zīmes, kas mums burtiski liek apstāties, domāt un runāt par savu valsti, tās pamatiem un pamatos ieliktajām vērtībām. Šīs divas gadadienas ir kā apstāšanās zīmes, kas aicina ieraudzīt pašiem sevi gandrīz gadsimtu ilgā laikposmā, ieraudzīt nepārtrauktību un tautas gara spēku.Reizēm tiek uzskatīts, ka svētku reizēs ir jārunā par vispārīgām lietām, par svarīgiem principiem un universālām vērtībām. Tomēr šoreiz runāšu par konkrēto.
Katram no mums gadās brīži, kad esam apmaldījušies vispārīgos principos, padomos un pamācībās – kad mūsos konfliktē mīlestība un pienākums, pagātne un nākotne, cerības un pieredze. Tādos gadījumos mēs beigās parasti nonākam atpakaļ pie konkrētā – pie konkrētajiem pienākumiem, pie saviem līdzcilvēkiem, pie konkrētām problēmām un to risinājumiem.
Katram no mums ir vecāki. Taču tie nekad nav vecāki vispār – tie vienmēr ir savi vecāki, mūsu ģimene un līdzcilvēki, ar kuriem kopā mēs kļūstam par to, kas esam.
Katrs no mums ir cilvēks – taču nevis abstrakts cilvēks, cilvēks kā tāds, bet gan neatkārtojama būtne ar savu unikālu biogrāfiju, ar savu vienreizēju pasaules redzējumu. Ikdienā mēs gan mēdzam teikt: “Es tavā vietā būtu rīkojies pavisam citādi.” Taču vienlaikus labi apzināmies: mēs vienmēr dzīvojam savā, nevis citu vietā.
Par šo cilvēka pieredzes neizbēgamo konkrētību mēs reizēm aizmirstam arī tad, kad domājam par Latviju, savu valsti. Tad mēs sakām “šī valsts”, visbiežāk jau negatīvā intonācijā: “Šī valsts jau nespēj…”, “Šī valsts jau nevar…”. Tādās reizēs mēs bezkaislīgi salīdzinām Latviju ar visām citām pasaules valstīm un tad izdarām secinājumus par tās vājajām pusēm.
Tam dažkārt ir pamats. Citējot publicistu, Pulicera balvas laureātu Tomasu Frīdmenu, mūslaiku “plakanajā pasaulē” no šādiem salīdzinājumiem nav iespējams izvairīties. Taču tādējādi mēs diemžēl aizmirstam patieso Latviju un tās daudzās saiknes, kas mūs ar viņu saista.
Latviju mēs nekad nepiedzīvojam abstrakti – kā “šo valsti”. Mēs to piedzīvojam kā vietu, kur esam sastapuši priekus un bēdas, kur aug mūsu bērni, kur pēc garas un grūtas darba nedēļas varam atgūties, atpūšoties pie dabas. Un tieši šeit ir meklējamas saknes arī mūsu patriotismam.
Pēdējos gados sabiedrībā par patriotismu ir daudz runāts un spriests. Patriotisms nav algebra – to nevar iemācīt kā vispārīgus principus. Patriotisms nozīmē piederības sajūtu. Tas nozīmē mīlēt savus līdzcilvēkus un savu Tēvzemi kā unikālu, kā mūsu vienīgo valsti.
Ne tādēļ, ka tā būtu vislabākā, vērtējot pēc iekšzemes kopprodukta vai vidējās algas, bet gan tādēļ, ka mūsējā, konkrētā. Mēs lepojamies ar to, ka Latvijas karogs plīvo blakus citu Eiropas Savienības valstu karogiem. Mums kļūst silti ap sirdi ikreiz, kad redzam Latvijas karogu kādā ārvalstīs notiekošā koncertā, sporta sacensībās vai uz NATO karavīra pleca.
Īsts patriotisms nekad neslēpjas aiz vispārīgām frāzēm, formulām un principiem. Tas drīzāk atklājas kā spēja ik mirkli sekot tam, kas notiek mums apkārt: kā Latvijā jūtas cilvēki, kādas perspektīvas šeit saskata jaunieši, kā dzīvo tie, kuriem klājas visgrūtāk.
Šovasar, sastopot ar mīlestību un izdomu sakopto dārzu saimniekus Nīcas novadā, sava novada patriotus un liliju audzētājus Vecumnieku novadā un šīs brīnišķās idejas aizsācēju, selekcionāru, dārzkopi, 90 gadus jauno Jāni Vasarieti, es redzēju, cik nesavtīgi visi šie ļaudis dara savu darbu un cik dāsni pašu radītajā viņi dalās ar līdzcilvēkiem un veido mūsu Latviju sakoptāku un skaistāku.
Konkursa „Sējējs” nominācijas „Ģimene lauku sētā” laureātu Vaičuļu ģimenes rokas izstaroja darba tikumu, ar ko mēs lepojamies kā mūsu tautai kopumā piemītošu. Šī ģimene saimnieko zemnieku saimniecībā „Zundi” Dagdas novadā, un arī viņu darbs ir ieguldījums mūsu visu kopīgā nākotnē.
Pavisam nesen, sastopot tautiešus Filadelfijas Brīvo latvju biedrībā, pārliecinājos, ka Filadelfijas latviešu saimnieču ceptie pīrāgi garšo tieši tāpat kā šeit – Latvijā – dzīvojošo mammu un vecmāmiņu ceptie.
Mēs visi kopā – gan šeit, gan ārvalstīs dzīvojošie – esam Latvijas tauta. Latvijas karogs neplīvo vējā vien, tas plīvo, jo tauta tur Latvijas karogu augsti, cēli un brīvi.
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Nav iespējams rūpēties par sabiedrības interesēm, vienlaikus nepievēršot uzmanību tam, kas notiek ar mūsu cilvēkiem un ģimenēm. Šādas atbildības ziņā politiķa darbs uzstāda ļoti augstu latiņu, kuras sasniegšana katram no mums ir atbildīgs uzdevums un godaprāta jautājums.
Ir maz tādu lietu Latvijā, par kurām politiķis var pateikt: “Tas uz mani neattiecas.” Mums ik dienu ir nopietni jāiedziļinās problēmās, kuras agrāk bijušas svešas; ir jāspēj iejusties tādu Latvijas iedzīvotāju ādā, kuri atšķiras no mums pašiem – gan vecuma, gan izglītības, gan tautības ziņā.
Tieši to prasa no politiķa kalpošana sabiedriskajām interesēm: nevis augstprātīgi noraidīt konkrētās problēmas abstraktas “sabiedrības” vārdā, bet gan uztvert un pieņemt ikkatru Latvijas iedzīvotāju kā vienlīdz vērtīgu, kā vienlīdz svarīgu mūsu valstiskajai kopībai.
Arī ar vispārīgu principu un lozungu piesaukšanu nedrīkst izvairīties no atbildības par paveikto vai nepaveikto. Runas par krīzi, par globalizāciju un konkurētspēju reizēm kalpo kā aizsegs pašu bezatbildībai un vēlmei novērsties no nepadarītā.
Globālie procesi reizēm ir ērts iegansts, lai piemirstu pašreizējās Latvijas realitātes. Sak’, mēs esam mazi, atvērti pasaulei un tāpat neko nevaram darīt, tādēļ labāk ierausimies katrs savā privātajā komforta telpā un centīsimies nedomāt par to, kas notiek apkārt.
Taču nemānīsim sevi – par Latvijas iedzīvotāju labklājību joprojām pirmām kārtām esam atbildīgi tieši mēs paši, nevis Eiropas Savienība, ASV, globālie finanšu tirgi vai kāds cits. Tādēļ patriotisms nav jāsludina; tam ir jākļūst dzīvam konkrētā rīcībā un atbildībā.
Godātie klātesošie!
Latvijai kā suverēnai valstij ir intensīvi jāattīsta attiecības ar saviem starptautiskajiem partneriem. Arī šajā ziņā mēs reizēm iedomājamies, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO visas problēmas ir atrisinātas, ka Latvija var atļauties ignorēt tos jautājumus, kurus mums uzdod starptautiskā vide.
Taču Eiropa un pasaule šobrīd strauji mainās. Šādā situācijā nekas nav svarīgāks par nepārtrauktu dialogu ar saviem sabiedrotajiem. Latvija ir uzticams partneris tajās starptautiskajās organizācijās, kurās tā piedalās.
Tomēr tagad mēs vairs nevaram paļauties uz rutīnu. Latvijai ir jārūpējas arī par savām interesēm Eiropas Savienībā.
Palielinātais atbalsts mūsu lauksaimniekiem nākamajā Eiropas daudzgadu budžetā ir labs piemērs tam, kā aktīva darbība ļauj mums veiksmīgi darboties Eiropas kopējā ietvarā. Tāpat nepieciešamība palielināt ieguldījumu valsts drošībā, tai skaitā kiberdrošībā, nav vis rītdienas vai parītdienas, bet jau šodienas jautājums.
Tādēļ ir īpašs prieks šodien, svētku dienā, redzēt Saeimas namā jaunsargus – jauniešus, kuriem Latvijas drošība ir sirdslieta. Viņu klātbūtne apliecina, ka patriotismu nevar deleģēt tikai valstij un politiķiem, kuri valsts drošību varētu nopirkt kā ārpakalpojumu. Gluži pretēji, Latvijas drošība nekad nebūs pilnīga, ja tā nebalstīsies pilsoniskā pārliecībā un gatavībā aizstāvēt savu zemi.
Nākamgad svinēsim desmit gadus, kopš esam NATO un Eiropas Savienības dalībvalsts. Šis laiks ir pagājis ātri. Tomēr sadarbība ar mūsu transatlantiskajiem un Eiropas partneriem nedrīkst kļūt rutinēta.
Arī Saeima, pildot ikdienas darbu un pienākumus, līdztekus ir centusies dažādot un pilnveidot parlamentārās sadarbības formas. Pavisam nesen Eiropas lietu komisija, gatavojoties ikgadējām Saeimas ārpolitikas un Eiropas Savienības lietu debatēm, rīkoja deputātu un ekspertu diskusiju par Austrumu partnerību. Tas ir ārkārtīgi svarīgs ģeopolitisks jautājums, kurā Latvija nedrīkst stāvēt malā.
Saeimas Ārlietu komisija ar savu darbu ir demonstrējusi, ka tā uz Latvijas ārpolitiku raugās ne vien Eiropas Savienības, bet plašākā mērogā. Sadarbība ar pasaules lielāko un strauji augošo ekonomiku parlamentiem ir veicinājušas gan sadarbību ekonomikā, gan politisko dialogu.
Vēl šomēnes Saeimā viesojās Gruzijas parlamenta priekšsēdētājs Dāvids Usupašvili. Latvija kā Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts vienmēr ir atbalstījusi Gruziju tās reformu īstenošanas procesā. Gruzija un citas Austrumu partnerības valstis ar Latvijas atbalstu var rēķināties arī turpmāk.
Ar šiem pavisam konkrētajiem piemēriem es vēlos uzsvērt, ka mūsu sadarbība ar starptautiskajiem partneriem var būt daudzveidīga un ar plašu skatījumu. Ir nepārtraukti jāmeklē jauni veidi, kā nostiprināt Latvijas vietu Eiropas un pasaules telpā.
Tieši no šādas perspektīvas ir jāraugās arī uz 2015. gadā gaidāmo Latvijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē – ir jādomā par savu īpašo vēstījumu, prioritātēm un piedāvājumu Eiropai. Šī ir reize, kad Latvijas politiķiem būtu jācenšas uz mirkli nolikt malā savas ikdienas domstarpības un panākt, lai Latvijas vārds un mūsu vērtības godam atbalsotos Eiropā un pasaulē.
Godātie klātesošie!
Latvija ir maza valsts – pēdējā tautas skaitīšana parādīja, ka mūsu skaits tikai pavisam nedaudz pārsniedz 2 miljonus, turklāt tas pastāvīgi samazinās. Tādēļ vienmēr ir jāuzsver – Latvijas valstij ir svarīgs katrs tās pilsonis.
Latvijas situācija ir īpaša. Pirms Otrā pasaules kara un tā laikā milzīgi daudz pilsoņu – inteliģence, politiskā vadība, rūpnieki un daudzi citi – bija spiesti pamest savu tēvu zemi un nedz viņi, nedz viņu pēcteči 50 gadus nevarēja Latvijā atgriezties.
Mūsu tautu ir skāruši vairāki deportācijas viļņi, kad pieaugušie, bērni, sirmgalvji, veselie un slimie tika izsūtīti uz Sibīriju. Tas bija genocīds pret visu tautu ar vienu vienīgu mērķi – ar spēku, ar varu iedzīt ļaudīs pārliecību par komunistiskā režīma visvarenību un likuma, tiesiskuma, patstāvīga viedokļa un cilvēcības bojāeju.
Arī mūsdienās, jo sevišķi nesenās ekonomiskās un finanšu krīzes iespaidā, daudzi mūsu tautieši ir devušies uz ārvalstīm labāka darba un labākas dzīves meklējumos.
Mūsu tautieši pasaulē – gan izsūtītie, Otrā pasaules kara bēgļi, viņu bērni un mazbērni, gan tie, kas 21. gadsimtā devušies darba meklējumos – visi ir piederīgi Latvijai. Lai arī tālu projām, šie cilvēki ar savu Latviju ir saistīti ar stiprām saitēm.
Pilsonības likuma grozījumi, kas stājās spēkā šā gada 1. oktobrī, ļauj ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem saglabāt piederību savai valstij. Tas bija mūsu parāds tiem, kas ar Latviju sirdī dzīvoja visus trimdas gadus. Tā ir juridiska drošība svešumā dzimušiem bērniem, kas vēlēsies atgriezties vecāku dzimtenē. Lai arī pasaule mums visiem ir atvērta, Latvija joprojām ir laba vieta, kur dzīvot un veidot savu nākotni.
Cienījamās dāmas un godātie kungi!
Pēdējo mēnešu laikā pie mums ir sākusies principiāla diskusija par Latvijas valsts pamatprincipiem, kuru ir raisījis Satversmes preambulas projekts. Dzīvā interese par šo jautājumu nav nejauša.
Acīmredzot pēdējo gadu laikā, kamēr esam saspringti risinājuši ikdienas uzdevumus, daudz kas ir palicis neizrunāts un nesaprasts. Acīmredzot tās vērtības, kas Satversmē tika pieņemtas kā pašas par sevi saprotamas, ir nepieciešams izteikt un apstiprināt daudz tiešākos vārdos.
Tas, ka latviešu tauta, realizējot savas pašnoteikšanās tiesības, izveidojusi savu valsti, ir neapstrīdami – tieši tādēļ Latvijas valsts nav un nekad nebūs iedomājama bez latviešu valodas un latviešu kultūras.
Taču tas nepadara latviešus par kādu privileģētu kārtu šajā valstī. Gluži pretēji, tas uzliek milzīgu atbildību – arī par tām mazākumtautībām, kuras izsenis dzīvo Latvijā un kopīgi ar latviešiem veido Latvijas tautu.
Tikai tad, kad dažādu tautību cilvēki Latvijā jutīsies labklājīgi un droši, valstsnācijas misija būs izpildīta.
Diskusija par Satversmes preambulu jau ir raisījusi viedokļu konfrontāciju. Tomēr es ticu, ka mēs kā likumdevējs spēsim būt tik tālredzīgs, gudrs un vieds, lai apdullinošajā fona troksnī, kur skan pārmetumi par preambulas izstrādes formu un pat par Latvijas valsts mērķu maiņu, spētu nezaudēt ideju un būtību – konstitūcijas tekstā precīzi atsegt un iezīmēt Latvijas valsts mērķi un jēgu, kā arī stiprināt vērtības, kas liktas mūsu valsts dibināšanas pamatos.
Mūsu spēkos ir katru dienu dzīvot savstarpējā cieņā un visiem kopā veicināt valsts izaugsmi. Mūsu spēkos ir panākt, lai mūsu bērni varētu ar pārliecību nest savas 1918.gadā dibinātās Latvijas valsts pamatvērtības tālāk – nākotnē.
Godātie klātesošie!
Latvija ir konkrēta valsts, un arī tās patriotiem jābūt konkrētiem. Mēs nevaram mīlēt kādu abstraktu Latviju nākotnē vai pagātnē; mums ir jāmīl šodienas Latvija, kāda tā ir un kāda tā spēj būt. Šajā sakarā vēlos atgādināt filmu “Uzturiet debesis spēkā …”, kas Saeimā tika demonstrēta, atzīmējot Latvijas Tautas frontes 25.gadadienu. Tā ir līdz sirds dziļumiem aizkustinoša filma, kuras pamatā ir Atmodas laika deputātu un viņu laikabiedru, neatkarīgas valsts idejas atbalstītāju, nepastarpināts un emocionāls atskats uz Latvijas Atmodas vēsturi.
Viens no šīs filmas varoņiem, bijušais Augstākās padomes deputāts Jānis Dinevičs tajā saka zīmīgus vārdus: „Manuprāt, šobrīd cilvēki – vismaz daudzi cilvēki – jūtas vairāk vai mazāk vīlušies. Viņiem liekas, ka tas sapnis, kura dēļviņi stāvēja uz barikādēm, ka tas nu viņus ir pievīlis. Es gribētu teikt: tā nav! Nav lielākas vērtības kā neatkarīga valsts, kas ļauj šai tautai augt un attīstīties. […] Esmu dziļi pārliecināts, ka mums izdosies izkļūt arī no šīs bedres, kurā mēs šobrīd esam, jo nav skaistākas vietas par Latviju. Tā ir Dieva mīlēta, Dieva sargāta vieta.”
Tādēļ – būsim reālisti, taču arī nepārspīlēsim ar kritiku un skepsi. Respektablais žurnāls “The Economist” raksta, ka nupat Latvija pēc iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju jau ir apsteigusi Poliju un Ungāriju, lai gan vēl pirms diviem gadiem mēs šajā ziņā starp Eiropas Savienības dalībvalstīm stabili atradāmies trešajā vietā no beigām. Šis žurnāls Latvijai arī 2014.gadā, tāpat kā šogad, prognozē straujāko ekonomikas pieaugumu. Šie fakti un prognozes vēlreiz apliecina to, ka mums ir lieliska valsts un iespēja pašiem veidot tās nākotni.
Daļa no šeit klātesošajiem noteikti atceras, kāda Latvija izskatījās 1976. gadā – šajā visdrūmākajā, visbezcerīgākajā padomju stagnācijas laikā. Mēs dzīvojām okupētā valstī, drīkstējām tikai klusībā pieminēt tos cilvēkus, kas mūsu Latviju ir radījuši un, ziedojot dzīvību, savu valsti aizstāvējuši līdz pēdējai asins lāsei. Taču šie drūmie apspiestības un nebrīves gadi netraucēja Ojāram Vācietim, īstam savas zemes patriotam, kura 80. jubileju mēs šogad atzīmējam, rakstīt ļoti dziļas un viedas rindas – tik tiešas savā konkrētībā:Aiz mums bija tikai viena.
Ap mums tagad tikai viena.
Un mums priekšā tikai viena.Latvija.
Atsperies pret kaulu kaudzi.
Esi sēkliņa un audzi.
Esiet viens,un būsit daudzi Latvijā.
Dievs, svētī Latviju!
*Saeimas priekšsēdētājas runa Latvijas Republikas proklamēšanas 95.gadadienai veltītajā Saeimas svinīgajā sēdē
