Eksperimenta dalībnieku pieredze 1
Nosēdos ar stabilām kājām
“Ogles bija šīsvasaras pēdējais punkts. Gruntīgākais pasākums, kas deva milzīgu pārliecību par sevi un negaidītu mieru,” atzīst eksperimenta dalībniece Zane Ezeriņa.
Ko Zane vēlējās iegūt
Zane nesen mainīja visu – darbu, profesionālo jomu, arī attiecību statusu. Atrada nodarbošanās veidu, kas viņai patiesi patīk. Taču bija milzīgs uztraukums sākt jauno dzīvi, māca bažas.
– Esmu strukturēts cilvēks, nolieku sev mērķi, visu izplānoju un to arī izdaru. Neesmu bailīga. Vienīgi pirms paša izšķirīgā mirkļa mēdzu saminstināties.
Šis nebija pirmais pasākums, kur nācās izaicināt bailes. Esmu gājusi pāri stikliem, vēl šo to citu izmēģinājusi. Katru reizi tās sajūtas kļūst kaifīgākas. Noķeru pozitīvo devu, turklāt diezgan ilgu laiku iegūstu ticību sev.
Uguns, karstums biedē kopš bērnības, esmu kādreiz apdedzinājusies. Visu nedēļu pirms pasākuma biju tramīga. Zināju, ka man ir motivācija, kāpēc gribu pāriet karstajām oglēm, un, ja saņemšos, to izdarīšu. Tomēr nebiju pārliecināta, vai spēšu tikt pāri bailēm.
Atbraucot šeit un noklausoties ievadlekciju, sapratu – ir vēl cits grūtums. Lai spertu pirmo soli oglēs, jāspēj fokusēties, sakopot sevī visu, sajust īsto brīdi. Vai tas izdosies? Stāvēju malā, pavisam tuvu ogļu celiņam, skatījos, kā citi droši liek kājas gailošajās oglēs… Man bija tik ļoti bail! Jau vidusskolā sāku apgūt uzņēmējdarbības vadību, mācījos ekonomistu klasē. Turpināju šo ceļu, ieguvu bakalaura grādu, pēc tam aizbraucu uz Nīderlandi studēt maģistrantūrā. Atgriezos, man piedāvāja labu darbu. Viss padevās, biju veiksmīga vadītāja, tomēr no šā darba neguvu tādu gandarījumu, kā biju vēlējusies un iztēlojusies. Nostrādāju pusotra gada un ļoti skaidri sapratu – tas nav man. No darba aizgāju. Sākās mans pārmaiņu laiks.
Vidusskolas laikā, mācoties Vācijā apmaiņas programmā, biju aizdomājusies, ka mana sapņu profesija ir skolotājs. Man sagādā prieku stāvēt auditorijas priekšā, no tā gūstu lieliskas emocijas. Patīk strādāt ar cilvēkiem, esmu laimīga, ja varu dot zināšanas citiem. Uzzināju par iespējām vadīt lekcijas angļu valodā. Tieši tas, ko vēlos! Taču, jo tuvāk nāca brīdis, kad jāuzsāk darbs, jo vairāk urdīja šaubas, vai derēšu, vai pratīšu, vai patikšu, vai pietiks spēka… Dusmojos uz sevi – gada laikā esmu tik daudz izdarījusi, lai mainītu visu dzīvi par simt procentiem, bet, kad izšķirošais solis ir klāt, noraustos.
Noticēt sev līdz galam palīdzēja ogles. Kad daudzi jau bija šķērsojuši ogļu ceļu un gāja kāds trešais riņķis, es joprojām tur stāvēju. Tā gribējās, lai kāds pienāk, paņem aiz rokas un saka – neej, tu taču drīksti neiet… Tomēr pēc laika jutu: ir īstais brīdis, tagad es eju!
Karsti nebija, pēdas nesvila, kā biju domājusi. Varbūt bija mazliet asi, bet pavisam nedaudz, ļoti paciešami. Kad pārgāju, bija sajūta, ka varu lidot! Priekšā atradās dīķis, un man šķita, ka arī tam varētu pārsoļot. Absolūti!
Lieliski, ka cits citu atbalstīja, aplaudēja un uzmundrināja, priecājās, kad atkal kāds šķērsoja ogles. Apkārt valdīja pacilātība, tā ļoti iedvesmoja.
Sapratu, ka cilvēks var izdarīt pilnīgi visu. Es varu pāriet pat degošām oglēm!
Vienlaikus bija pat mazliet biedējoši apzināties savus iekšējos resursus.
Pēc divām nedēļām
Tajā vakarā un vēl labu laiku pēc pasākuma bija milzīgs prieks, spēks, miljons domu galvā. Lidoju trīs metrus virs zemes! Pēc laiciņa gan nosēdos, tomēr uz diezgan stabilām kājām.
Gaidīju, ka gūtais efekts būs milzu enerģijas deva, taču tas bija miers. Patīkams, kolosāls miers. Mierpilna enerģija, stabilitāte.
Manī iegūla pārliecība, ka jaunā dzīve izdosies. Ogļu pasākums pielika pēdējo punktu šaubām un neizlēmībai.
Ko Zane ieguva
* Mierpilnu enerģiju un stabilitāti.
* Pārliecību, ka spēju paveikt to, ko esmu iecerējusi
.* Apstiprinājumu tam, ko jau zināju, – ir vērts ik pa brīdim justies izliktai no savas komforta zonas. Tas ļauj pakāpties augstāk.
