Ko tas dod 1
“Visi vaicā, kur noslēpums, ka cilvēks spēj iet pa neciešamu karstumu. Knifs slēpjas mūsu domās, un tas ir itin vienkāršs – ja gribi kaut ko izdarīt, jāvar spert pirmo soli,” skaidro Mārtiņš Vecvanags.
Uguns ir baiļu metafora – tā simbolizē pavisam īstas bailes. Cilvēki baidās uzsākt ko jaunu vai pabeigt iesākto, uzstāties auditorijas priekšā, nodibināt savu uzņēmumu, apprecēties, bīstas no vecuma, slimībām… Pārvarot uguns barjeru, cilvēks tiek pāri kādai barjerai sevī. Ir ļoti bail, bet saņemos un izdaru! Beigās saprotu, ka nemaz nebija tik baisi. Apņemšanās pieaug.
Gājiens pa uguni simboliski palīdz tikt galā ar negatīvo pārliecību, bremzi, kas kavē īstenot sapņus un mērķus. Ja varu izaicināt uguni, būt stiprāks par to, kāpēc tad ikdienā šaubos par sevi?!
Kad dzīvē gadās kāds uguns klājiens, ko baidos pārvarēt, man jau ir šī pieredze paveikt neiespējamo. Līdz ar to lielāks spars sākt un izdarīt.
“Seko savam sapnim, ej uz mērķi, nevis tikai nožēlo, ka nekas no kādreiz cerētā nav īstenojies. Ļoti bieži nepiepildītais sāp vairāk nekā puns, ko uzsit, dodoties pēc sava sapņa. Es nerimstu atkārtot: nekad nav par vēlu! Kamēr vien elpojam, varam sākt kaut ko jaunu, piepildīt kādu sapni. Pat ja neizdosies, vismaz būsim dzīvi padarījuši jēgpilnu ar to, ka uzdrīkstējāmies,” mudina Mārtiņš.
Uguns māca pieņemt lēmumu pareizā brīdī. Tieši tajā mirklī, kad stāvi kvēlojošu ogļu klājiena priekšā, ir jāizlemj – savācu spēku, garu, dvēseli, enerģiju un eju!
Ogļu loģistika jeb Kā tas notiek
Vispirms katrs iztēlojas mērķi, ko sen vēlējies īstenot, bet vienmēr šķitis – neizdosies, tas nav iespējams, nereāli pat sākt… Dažs to uzraksta uz lapiņas, cits patur prātā.
Mārtiņš smaidot stāsta, kāda motivācija diez vai uzskatāma par pozitīvu. “Esmu par šo pasākumu samaksājis, man noteikti jāpāriet. Ja visi citi pāriet, es nedrīkstu atpalikt. Iešu, lai mani nobildē, gribu foto ielikt feisbukā…”
Pienācis brīdis, kad visi kopā sāk veidot ugunskuru. Katrs pievieno malkas pagali, ieliek kopējā krāvumā. To dara, domājot par savu vēlmi, ideju. Tad ugunskuru aizdedzina. Visi stāv apkārt, izbauda uguns spēku. Pamatīga svelme karsē vaigus. Dzirdu, kā meitene līdzās saka draudzenei: “Tagad man tiešām kļuva bail!”
Pēc kādas stundas malkas krāvums ir gandrīz izdedzis, vien dažas liesmiņas lēkā oglēs. Drīz būs jāiet… Pārņem uztraukums.Mārtiņš skaidro: ogles no alkšņa malkas ir aptuveni 500 grādu karstas, bet cilvēks var apdedzināties, jau sākot ar 46 grādiem. Pat tumšās ogles, kas šķiet apdzisušas, slēpj aptuveni 300 grādu. Pasaulē šādos pasākumos liekot parakstīt dokumentu, kurā norādīts tuvinieks, kuram jāziņo, ja notiek nelaime. Pie mums iztiek ar mutisku vienošanos. Katrs atbild par sevi. Ja nejūties pārliecināts, neej.
Vai patiesi mēdz apdedzināties? Mārtiņš apstiprina, bet piebilst – tādu esot vien 20 procentu. Mjā, tas sevišķi nemierina. Skandēju savā prātā: pat ja apdegšu, slimnīca nav pārāk tālu, gan jau turp nogādās. Kāda cita dalībniece bažījas – noteikti tieši man ogle aizķersies aiz bikšu krokas un uzliesmos!
Ogļu ceļš ir četrus metrus garš. Četri soļi. Tie jāliek enerģiski, ātri. Jāiet sava mērķa vārdā, bet solis oglēs jāsper tikai tad, kad apjaut – ir īstais brīdis, ir šeit un tagad izjūta. Pēc pāriešanas jānoslauka pēdas zālē, ja nu kāda ogle pielipusi. Var iekāpt bļodā ar ūdeni, kas stāv otrpus ugunij.
Pasaulē praktizē arī iešanu pa septiņus vai divpadsmit metru garu uguns ceļu, taču tad cilvēka gatavības pakāpei jābūt daudz augstākai.
Visi noauj apavus un zeķes, basām kājām apstāj uguns klājienu. Pat ja negatavojas iet, kailas pēdas ir kā atbalsts pārējiem. Skan iedvesmojoša Auļu mūzika. Visi aplaudē un uzmundrinoši sauc: “Jā!”
Jo tuvāk esmu, jo reālāk apzinos, cik ogles ir karstas. Pirmais dodas kāds vīrietis. Kā apburta vēroju viņa pēdas, kas brien pa uguni. Iet nākamais, tad vēl un vēl… Man iekšā viss cilājas, aug, briest. Man jāiet! Man ir mērķis, sapnis! Speru soli – un esmu jau pāri. Kā tas iespējams? Neko nejutu, gluži vai pārlidoju. Uzvilnī liela laimes sajūta, pat asaras saskrien acīs. Es to varēju! Pēc laiciņa zinu – jāiet vēlreiz. Lai saprastu, vai patiesi, bez jebkādas mistikas to izdarīju.
“Šajos pasākumos tā vai citādi tiek uzrunāta zemapziņa – caur apzinātajām domām par mērķi un iešanas iemeslu. Domas nogulsnējas un pozitīvā veidā sāk strādāt cilvēka labā. Eiforija noplok visai ātri, pēc nedēļas vai divām, tomēr kaut kas jau ir iesēts. Tai sēklai, kas rūdīta ugunī, ir liels potenciāls izaugt,” uzskata Mārtiņš Vecvanags.
Uzskata, ka ogļu gājiens ir aprēķināts tieši tik garš, ka cilvēka āda to var izturēt, nav iespējams traumatiski apdegt. Pat ja tā, šis pasākums vienalga ir vērtīgs. Redzēju daudzus desmitus cilvēku, kuri bija iedvesmoti, jo paveica ko tādu, kas pirms tam šķita galīgi traks un neiespējams. Mēs gājām pa oglēm, bet neapdegām. Mēs aizkustinājumā apkampāmies un ar prieku dalījāmies labajās emocijās.
Ja ir interese redzēt, kā tas notika, var ielūkot internetā video.
* Uzreiz pēc pasākuma savā pieredzē dalījās Zane Ezeriņa un Mārtiņš Martinsons. Pēc divām nedēļām vēlreiz apkopojām iegūto.
