Solo numurs – referendums par eiro 0
Tā vien vedas domāt, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā lielā mērā visu nosaka divi faktori – sveša nauda un pašu stulbums. Lielisks piemērs bija valodas referendums. Nākamais varētu būt referendums par eiro – solo numurs, ar kuru piecelt kājās Eiropu taisās ZZS deputāte Iveta Grigule.
Līdz dažādiem absurdiem mēs nonākam tāpēc, ka negribam redzēt zīmes pat tad, kad tās duras acīs, kā, piemēram, Saeimas opozīcijas dedzīgā iestāšanās par latu. Svinīgo solījumu devušie opozīcijas deputāti bieži uzvedas kā ienaidnieka aizmugurē iemests desants.
Tiem visnotaļ patriotiski noskaņotajiem, kuri teic, ka mēs taču varot būt pilnīgi neatkarīgi (kā ulmaņlaikos un tagad Zviedrija vai Norvēģija), ir jāapzinās – mūsu valsts ģeogrāfiskais stāvoklis, vēsture un ģeopolitiskā situācija mums nepiedāvā daudz izvēļu. Patīk mums tas vai ne, bet ir jāizšķiras – vai nu nākotne ar eiro, vai ar krievu rubli. Tas mums neliedz būt iekšēji brīviem, kas galu galā ir un būs galvenais neatkarības priekšnoteikums.
Sveša nauda un pašu stulbums ir ideālas politiskās sviras. Liela sabiedrības daļa joprojām ir nopērkama pat ne par banānu, bet tikai par tā mizu. Ja pašvaldību vēlēšanās izvēli noteiks tagadējo Rīgas saimnieku pašslavināšanās un reklāma vispār, tad mēs patiešām dzīvojam muļķu zemē.
Tiek atkārtots TP pirmsvēlēšanu reklāmu triks, kad partiju spalvas kužināja sabiedrībā zināmi un cienījami cilvēki. Jāteic, toreiz gan daži pēc tam jutās visai neērti.
Kādus tik pētījumus nevar veikt par ES naudu, ja vien esi piešāvies projektu rakstīšanā! Vai nav pienācis laiks papētīt, kāds ir dažādu pētījumu sausais atlikums un cik no tiem jau ir pārtapuši makulatūrā? Vai, atbalstot pasaulē aizbraukušo atgriešanos, sabiedrībā neveidosies vēl viena plaisa, un atkal būs kādi “viņi” un “mēs”? Īstenībā taču ir vajadzīgs tikai viens – darba vietas kā palicējiem, tā aizbraukušajiem. Vai iespējamo mājās pārbraucēju skaits nav balstīts uz gaisā grābtiem pētījumiem un aprēķiniem?
Pasaule čum no nejēdzīgiem ierosinājumiem – vieni grib panākt, lai slēdz glābējsilītes, citi – lai cūkām kūtīs būtu rotaļlietas.
Latvijā kādi vāc parakstus par aizliegumu turēt suņus pie ķēdes. It kā par maz būtu klejojošu suņu, nobaidītu, sakostu un sakropļotu cilvēku un meža zvēru. It kā dzīvnieku mīļotāji neko nezinātu par dzīvnieku dabu. Šoziem šādi apkārt skraidoši suņi mana lauku kaimiņa pagalmā līdz nāvei sakoda viņa suni. Viena lieta ir uzraudzīt, lai dzīvniekus nespīdzina un nemērdē badā, pavisam cita – viņu un mūsu drošība. Ja labi padomā, visas mūsu izvēles tā vai citādi ir saistītas ar indivīda un visas valsts drošību.
