Ko saka pētījumi 0
Pasaulē ir veikti pētījumi gan par plānotām ārpusstacionāra dzemdībām ar, gan – bez vecmātes vai ārsta atbalsta. Pirmās šoreiz nav mūsu sarunu temats, tomēr īsumā – plānotās ārpusstacionāra dzemdībās ar speciālistu atbalstu, dzemdību rezultāti ir vienlīdz labi vai pat atsevišķās pozīcijās labāki nekā dzemdībās stacionārā.
Savukārt pētījumos par ārpusstacionāra dzemdībām bez mediķu atbalsta, pierādās, ka tajās riski sievietei un bērnam ir augstāki. Lai arī tajos netiek sīkāk pētīti, piemēram, tādi aspekti kā ģimenes sagatavotība dzemdībām, veselības stāvoklis, iemesli, kādēļ vecāki bijuši bez dzemdību speciālista atbalsta, – tomēr kopumā aina uz neaprūpētām dzemdībām norāda: riski tajās ir lielāki.
Pētījumā Norvēģijā analizēta situācija no 1999. līdz 2013.gadam, kurā no 892 137 dzemdībām 6062 notika neplānoti bez mediķu palīdzības. Neplānoto dzemdību grupā bija augstāks perinatālās mirstības rādītājs (11,4 uz 1000 salīdzinājumā ar 4,9 uz references grupā). Neplānotās dzemdībās bija mazāk dzemdību ar dzīvu bērnu visās svara kategorijās.
Senāks pētījums: Indianas štatā 1983.gadā pētīja perinatālo un mātes mirstību dzemdībās bez akušieriskās palīdzības reliģiskā kopienā, periodā no 1975. līdz 1982.gadam. Jāteic, ka sievietes nesaņēma pat aprūpi gaidību laikā – mūsdienās, iespējams, daļa no “solo mammām” tomēr apmeklē aprūpes speciālistu gaidību laikā. Lūk, šajā pētījumā kopienā perinatālā mirstība bija trīs reizes lielāka, bet māšu mirstība aptuveni 100 reizes pārsniedza analogu rādītāju Indianā.
Trauma vai asfiksija dzemdību laikā un problēma ar elpceļiem bija biežākais nāves iemesls jaundzimušajiem. Četras no sešām mātēm mira pēcdzemdību asiņošanas dēļ un divas – pēcdzemdību sepses dēļ.
“Solo dzemdības” notiek arī Latvijā
Mēs šo tēmu neaizskaram tikai tādēļ, ka tas notiek kaimiņos, Krievijā, iespējams, mūsu apziņā – pietiekami tālu. Tomēr dzemdību speciālistu vidē zināms, ka arī Latvijā notiek plānotas dzemdības mājās, plānoti bez mediķu atbalsta. Nereti šādas dzemdības tiek aplūkotas, raugoties no sociālekonomiskajiem faktoriem.
Tomēr “solo dzemdības”, iespējams, izvēlas vairāk pasaules skatījuma dēļ vai arī materiālu apsvērumu dēļ (ne nabadzības dēļ, bet nespējas vai nevēlēšanās tērēt naudu dzemdību līgumam slimnīcā vai mājdzemdībās). No neoficiāliem avotiem dzirdēts, ka biežāk tas notiek krievvalodīgo vidē, kaut gan – ne tikai.
Mājdzemdību vecmāte Astrīda Millere atceras satraucošu gadījumu, kad viņai zvanīts no nepazīstama numura – zvanītājs bijis kāds viņai nezināms, izmisis tēvs. Viņš atradās blakus savai sievai, kura pirms divām stundām un 15 minūtēm bija piedzemdējusi mazuli. Tēvam bija jaundzimušais uz vienas rokas, klausule otrā, jo placenta joprojām nebija piedzimusi un sievai sākās spēcīga asiņošana, likās, ka viņa zaudēs samaņu. Tēvs bija dzirdējis, ka placentu varot gaidīt divas stundas (parasti gan placenta izdalās piecu līdz 20 minūšu laikā), taču nebija ņēmis vērā svarīgu faktoru – ka tā tas var notikt tikai speciālista uzraudzībā un pie noteiktiem nosacījumiem, ir pazīmes, kad placentu nevar gaidīt un jāsniedz medicīniskā palīdzība. Drīz jau klausulē bija dzirdams, ka ierodas ātrā neatliekamā palīdzība.
“Par laimi sievietei sniedza medicīnisko palīdzību, aizveda uz slimnīcu. Vai ir vajadzīgs piedzīvot tik milzīgu stresu? Nav jau runa par to, ka var nonākt līdz letālam iznākumam, kaut arī tā var notikt, taču arī asiņošana ir nopietna – bērnam tomēr vajag veselu, ņipru mammu! Tēvs bija pateicīgs ārstiem, ka sieviete ir glābta. Atstāstīja, ka paņēmis maksas palātu – tātad apzinātā izvēle dzemdēt mājās bez mediķa, nav bijusi materiālu apstākļu dēļ, bet filozofiska skatījuma vadīta,” spriež vecmāte.
“Domāju, ka “solo dzemdības” vienkārši nav gudra rīcība. Ir situācijas, kurās vecāki nezinās vai nepratīs rīkoties, piemēram, ja ir nabassaites apvijums vai bērna galviņa piedzimst, bet pleci iesprūst. Bez profesionālas palīdzības tas ir liels risks, taču, rīkojoties profesionāli, tā var būt pat vienkārši atrisināma situācija,” saka vecmāte Millere.
Kā atšķirtos minētā situācija, ja blakus mājdzemdībās būtu bijusi vecmāte? “Plānotās mājdzemdībās vecmāte vai ārsts sekotu līdzi placentārajam periodam, vajadzības gadījumā palīdzot ar medikamentiem vai, ja nepieciešams, retākos gadījumos pēc pirmās palīdzības sniegšanas mājās, dotos uz stacionāru. Vecmāte uz plānotām mājdzemdībām ierodas ar vairākām somām, kur ir viss nepieciešamais pirmās palīdzības sniegšanai. Ir situācijas, kad jau dzemdību gaitā ir rādītāji, kas liecina – labāk doties uz stacionāru, – tad to dara jau laikus, negaidot situācijas sakāpināšanos. Vecmātei jābūt vērīgai!
Protams cita lieta, ja bērns dzimst ļoti ātri, kad māte vai vecāki ir mājās – tā var notikt, gan, kad plānots dzemdēt slimnīcā, gan, ja plānotas mājdzemdības ar vecmāti. Tomēr arī tad nevajag palikt vieniem – sauciet neatliekamo medicīnisko palīdzību vai gan “ātros”, gan sazvanieties ar savu vecmāti (ja ir plānotas mājdzemdības). Ja ieradīsies neatliekamā medicīniskā palīdzība, viņi spēs vai nu pieņemt dzemdības vai, teiksim, apturēt asiņošanu, ja tāda ir. Protams, emocionālā gaisotne šādā situācijā, iespējams, nebūs tā mierīgākā.
Es arī, gatavojoties mājdzemdībām, izstāstu, ko darīt tādā situācijā, ja viss notiek ļoti strauji,” piemetina Millere.
Vai vecmātei ir bijušas aizdomas par kādiem saviem klientiem, kas ir grūtniecības aprūpē vai apmeklē kursus, ka viņiem varbūt padomā ir “solo dzemdības”? “Šad tad ir bijis gan, taču es neielaižos šādās attiecībās, lai to atbalstītu,” vecmātei ir skaidra nostāja.
Biežāk no šādiem vecākiem jūtama liela iztaujāšana par cenu, neizprotot, kāpēc tā ir tāda “tikai par būšanu klāt”, nav izpratnes, kā veidojas summa par vecmātes pakalpojumu. “Mājdzemdību aprūpes cenu veido ne tikai izglītības izdevumi (mājdzemdību vecmātes regulāri papildina zināšanas – Aut.), atbildība un pats darbs, bet arī regulārie prakses uzturēšanas izdevumi: instrumenti, medikamenti (kuri regulāri jāatjauno, arī tad, ja nav lietoti, un tās nav mazas summas), prakses telpu uzturēšana, ceļa izdevumi, mašīnas amortizācija, nodokļi,” skaidro vecmāte. Turklāt jāņem vērā, ka mājdzemdību vecmātēm jābūt “vienmēr gatavām” – jebkurā brīdī pārkārtot savus ģimenes un citus darba pienākumus, lai dotos pie dzemdētājas – tas arī prasa noteiktus materiālos resursus (piemēram, aukle bērnam jebkurā laikā – Aut.).
Iespējams, kāds, apsverot finanšu izdevumus, kas jāiegulda plānotās mājdzemdībās vai dzemdībās ar līgumu stacionārā, izvēlas dzemdības mājās bez mediķu atbalsta jeb “solo dzemdības”. Otrs iemesls varētu būt – dzīves skatījumā bāzēta izvēle – vai nu liela ticība, ka dzemdībās, visam notiekot dabiski, nevar būt nekādas aizķeršanās vai paļaušanās uz to, ka visam jānotiek, kā jānotiek. “Es saprotu, ka ir arī cilvēki ar tādu pasaules skatījumu, ka tie bērni, kas izdzīvo – izdzīvo, kas ne – ne. Ja no 10 bērniem astoņi izdzīvo, labi. Nevar lauzt otra pasaules uzskatu, tomēr – varbūt ar atbalstu būtu sveiki un veseli visi 10?” – retoriski vaicā vecmāte Millere.
