Gints Narogs: Krievijas mediji savā tendenciozajā stilā jau steidz ziņot, ka PČ Rīgā var nemaz nenotikt 25
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā ieradušās pirmās pasaules hokeja čempionāta dalībnieces (Baltkrievija un Kazahstāna), taču joprojām valda neziņa, kur 16 hokeja izlases aizvadīs treniņus.
“Daugavas” stadiona ledus halle ar diviem laukumiem nav nodota ekspluatācijā, jo savu atļauju nedod ugunsdzēsēji. Latvijas Hokeja federācija (LHF) ķērusies pie rezerves varianta, čempionāta vajadzībām sākot pielāgot “Volvo” sporta centra divus laukumus.
Tie ir papildu izdevumi, kas būs jāsedz no savas kabatas.
Kā šāda situācija varēja rasties? Valsts ierēdņi pēdējā laikā uzsver, ka “Daugavas” ledus halles nodošana ekspluatācijā sākotnēji nebija pielāgota pasaules čempionāta norisei un tikai pēc tam, kad Latvija ieguva šīs tiesības, termiņi mainīti.
Sākumā solīja halli nodot 17. martā, tad aprīļa beigās, tad 7. maijā, nu šīs nedēļas nogalē. Ja reiz mainīja termiņus un būvnieki (“Arms group”) tam piekrita, tad cerēja, ka sanāks, tāpēc tagad atrunāties, ka mēs neko negarantējām un nesolījām, ir vairāk kā liekulīgi.
Solījāt un cerējāt, bet sanāca kā parasti, pametot zem tanka LHF un turnīra rīkotājus.
Ne velti šo neizdarību uzreiz paķēra Krievijas mediji, savā tendenciozajā stilā ar skaļiem virsrakstiem vēstot, ka pasaules čempionāts Rīgā var nemaz nenotikt.
Saistībā ar 2006. gada pasaules čempionātu Rīgā arī bija pamatīga spriedze, vai viss izdosies laikus. Toreiz ilgu laiku notika aizkulišu cīņa par “Arēnas Rīga” celtniecību. Gribētāju būvēt multifunkcionālo halli bija daudz, darītāju maz, beigās kā glābšanas riņķis grimstošajam kuģim uzrodoties Igaunijas būvkompānijai “Merks”, kas visu paveica laikā.
Pagājuši 15 gadi, taču mūspusē no kļūdām nemācās…
Kāds varbūt teiks – liela bēda, lai tak trenējas “Volvo” sporta centrā, ledus visur ir vienādi slidens. Ledus jā, bet loģistika, kā komandas no “Arēnas Rīga” un Olimpiskā sporta centra nogādāt pilsētas otrā malā, ir simtreiz sarežģītāka nekā līdz salīdzinoši netālu esošajam “Daugavas” stadionam.
Plāns paredz, ka hokejisti pirms treniņa saģērbjas spēļu arēnās, kāpj autobusā un brauc uz treniņu, bet pēc tā pilnā ekipējumā tiek atvizināti atpakaļ. Ceļā paietu aptuveni 10–15 minūtes.
“Volvo” sporta centrs atrodas starp Imantu un Zolitūdi, pat ar policijas eskortu ceļš aizņemtu krietnu pusstundu. Pēc treniņa sēdēšana busā slapjā formā tik ilgi nav nekāds rožu dārzs, tāpēc komandas var izvēlēties citu variantu – hokejisti ekipējumu mugurā velk jau treniņhallē.
Tas savukārt nozīmē papildu slodzi tehniskajiem palīgiem, kuriem pirms tam tās pāris tonnas “bruņu”, nūju un cita aprīkojuma laikus ir jāaizved un pēc tam jāatved atpakaļ.
Par solījumiem jāmet arī akmens pašu čempionāta rīkotāju dārziņā. Kad Latvija ieguva tiesības rīkot abu grupu spēles, loģisks bija jautājums, kurš par to maksās.
Valsts piešķīra 3,7 miljonus eiro, bet pārējo no savas kabatas (12 miljonus eiro) gatava vilkt ārā bija Starptautiskā hokeja federācija (IIHF). Tostarp papildus tika solīti divi miljoni Covid-19 protokola ieviešanai un ievērošanai.
Tiktāl viss skan labi līdz brīdim, kad masu mediji, kas akreditējušies pasaules čempionātam, saņēma elektroniskā pasta vēstules, kurās skaidri un gaiši teikts, ka par čempionāta laikā veiktajām Covid-19 pārbaudēm jums, dāmas un kungi, būs jāmaksā no saviem vai jūsu pārstāvēto organizāciju maciņiem.
Žurnālistiem siekalu testi būs jāveic ik pēc divām dienām, viens tests maksās aptuveni 12 eiro (galīgā cena nav noteikta!). Ja uz čempionātu ierodas ap 300 mediju pārstāvju (TV, rakstošie), savācas krietna summa. Skaidrs, ar labdarību hokeja čempionāta rīkotājiem nodarboties nevajadzētu, taču tad jau arī nevajag plātīties, ka IIHF visu, kas saistīts ar sanitāro protokolu, nomaksās.
