Olafs Zvejnieks: Solis tuvāk gāzes terminālim 0
Pagājušās nedēļas nogalē ASV valsts sekretārs Maiks Pompeo, uzstājoties Minhenes drošības konferencē, paziņoja, ka ASV gatava piešķirt līdz vienam miljardam dolāru, lai samazinātu Eiropas Savienības valstu atkarību no Krievijas energoresursiem.
Trīs jūru iniciatīva
Līdzekļus plānots piešķirt Trīs jūru iniciatīvas ietvaros. Šī iniciatīva ir savstarpējās sadarbības līgums, kas apvieno valstis, kuras izvietotas pie trijām jūrām – Adrijas, Melnās un Baltijas jūras.
Iniciatīva apvieno Austriju, Čehiju, Slovākiju, Horvātiju, Ungāriju, Slovēniju, Rumāniju, Bulgāriju, Poliju, Lietuvu, Igauniju un Latviju.
Nav grūti pamanīt, ka visas šīs valstis, izņemot Austriju, ir bijušās sociālistisko valstu bloka valstis vai PSRS daļas un ir NATO dalībvalstis.
Kā jau bijušās sociālistiskās valstis, daudzas no tām joprojām saistītas ar galveno energoresursu piegādātāju šim blokam – Krieviju un tās gāzi.
Atbalsts privātajm biznesam
Saskaņā ar M. Pompeo teikto līdzekļi tiks piešķirti, lai stimulētu privātos investorus attīstīt minēto valstu enerģētikas nozari un samazinātu šādas darbības riskus.
Proti, līdzekļus nevar saņemt valstis, tikai privātie investori.
Šādos apstākļos grūti neatcerēties par Jaunās konservatīvās partijas sponsora un ASV naftas nozares uzņēmēja Pētera Aloīza Ragauša vadītās investoru grupas ieceri būvēt sašķidrinātās gāzes termināli Skultes ostā.
Ņemot vērā Skultes apkārtnes iedzīvotāju pretestību projektam, tiek spekulēts arī par iespēju būvēt šādu termināli Rīgas ostā, kas būtu daudz tuvāk lielākajiem patērētājiem, tādiem kā “Rīgas siltums” un “Latvenergo”, taču tālāk no iespējamās gāzes uzglabāšanas vietas Inčukalnā.
Samazinās riski
Lai kādas arī būtu investoru ieceres, iespēja vismaz daļu izmaksu segt uz ASV valdības rēķina padara šo projektu mazāk riskantu. Otrs svarīgs aspekts, ko ASV valdības piedāvājums varētu atrisināt, ir Latvijas valdības attieksme.
Līdz šim tā bijusi atturīga – lai gan P. A. Ragaušs un pārējie investori nav prasījuši nekādu Latvijas finansiālo ieguldījumu šāda termināļa būvē, viņi prasa garantijas noteikta gāzes daudzuma pirkšanai katru gadu.
Te jāņem vērā daži aspekti – lai gan kopumā Krievijas pa vadu piegādātā dabasgāze joprojām ir lētāka par sašķidrināto, tomēr jau šobrīd Latvijas patērētāji laiku pa laikam pērk sašķidrināto gāzi no Klaipēdas gāzes termināļa – tad, kad cenu svārstības to padara par izdevīgāku pirkumu nekā Krievijas cauruļvadu gāze.
Tomēr līdz šim izvēles iespējas bijušas Latvijas patērētāju ziņā – kur izdevīgāk, tur arī pērkam. Līgumā fiksētas saistības par noteikta sašķidrinātās gāzes daudzuma pirkšanu katru gadu šo priekšrocību likvidētu.
Taču, ja daļu gāzes termināļa finansiālo risku sedz ASV valdība, paveras manevra iespējas. No vienas puses, Ragauša vadītajai investoru grupai ir iespēja samazināt prasību par garantētu gāzes iepirkumu līdz Latvijas valdībai pieņemam līmenim. No otras puses – Latvijas valdībai ir daudz grūtāk atteikt savu “jā” projektam, kuru atbalsta arī ASV valdība.
Tādēļ M. Pompeo teiktais Minhenes konferencē jāuzskata par soli tuvāk sašķidrinātās gāzes termināļa būvniecībai, lai kur tā arī notiktu. Rezultātā Latvija varētu iegūt lielākas manevra iespējas energoresursu piegādē un potenciāli, izmantojot Inčukalna gāzes krātuvi, – arī kaimiņvalstu apgādē.
