Solīja Rīgu, aizveda uz laukiem jeb kā Ineta un Laimonis saimnieko un asinsdesas ražo 12
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ko darīt jaunai sievai, kad vīrs solītās Rīgas vietā aizved uz laukiem? Ineta un Laimonis Boles uz dzīvi Jeru pagasta “Arumos” atnāca teju pirms četriem gadu desmitiem. Pa šo laiku viņi ir kļuvuši par kuplu ģimeni un veiksmīgiem mājražotājiem, kuru gatavotās asinsdesas augstu vērtē gan pircēji, gan konkursu žūrijās profesionāli pavāri.
Tā tiešām notika – Laimonis solīja sieviņai dzīvi galvaspilsētā un netālu no Imantas jau bija noskatījis dzīvokli, taču aizveda uz lauku sētu, uz kuru pat lāga ceļa nebija. “Tajā brīdī es piekritu, jo varēju ar viņu pat zaru būdā dzīvot, ka tikai kopā,” par tolaik nopietno izšķiršanos smiedama stāsta Ineta.
Šodien ne viens, ne otrs šo soli nenožēlo, lai gan gājis visādi. Sadzima četri bērni, darbs dzina darbu, jo pilna kūts ar lopiem un 50 hektāru zemes. Paēduši bija, apģērbs no “humpalām”, taču ar naudu allaž nācies knapināties. Vieni no pirmajiem Latvijā 1989. gadā kļuva par zemniekiem, 2003. gadā ieguva bioloģiskās saimniecības statusu. Pirms astoņiem gadiem uzsāka asinsdesu rūpalu, kas kļuvis par ģimenes pastāvīgo ienākumu avotu.
Pirmās desas kā šausmenē
To nevarot aizmirst, kā Ineta ar mammu pirmo reizi gatavojusi asinsdesas. “Mamma bija redzējusi, kā tās taisa, es – tikai dzirdējusi. Kamēr iztīrījām zarnas, uzjaucām pildījumu un sapildījām, visa virtuve bija vienās asinīs! Garša sanāca normāla, konsistence īsti laba neizdevās,” atceras saimniece. Kad dzīvo laukos un audzē cūkas, desas jāprot taisīt. Pēc pirmās neveiksmes Inetai ar vērtīgiem padomiem palīdzējusi paziņa, un amats bijis rokā.
“Arumos” desu ražotnei pielāgojuši šķūnīti, kur goda vietā – malkas plīts. Dienās, kad notiek desu gatavošana, saimniece ceļas četros no rīta un tūlīt to iekurina, lai vispirms uzvārītu ūdeni. “Kad ūdens kopā ar taukvielām vārās, beru iekšā putraimus un karsēju, līdz tie piebriest gandrīz gatavi. Lieku masu 90 litru katlos, pievienoju asinis, sīpolus, ķiplokus un manu īpašo garšvielu maisījumu un visu samaisa. Atstāju uz apmēram divām stundām, lai piebriest, un tad sākas desu pildīšana zarnās. Sapildītas liekam lielos katlos uz plīts kupināt jeb karsēt, iepriekš sadurstot ādu. Jāuzmanās, lai ūdens nesāk vārīties, jo āda var saplīst. Gatavību pārbauda, iedurot ar adatiņu – kad iznāk sārts šķidrums, vēl jāpakarsē, kad caurspīdīgs – desas ir gatavas, un tad tās liek uz galdiem atdzesēt,” soli pa solim Ineta dalās ar desu gatavošanas gaitu. Pašu recepti, īpaši garšvielu maisījuma sastāvu viņa gan patur noslēpumā. Izejvielas nāk no dažādiem avotiem – asinis ilgu laiku pirkuši no netālās Kunturu saimniecības, kad tā beigusi nodarboties ar cūkkopību, meklējot jaunus piegādātājus Igaunijā. Zarnas ceļo no Francijas un Vācijas.
Darbi abiem sadalīti – Ineta ir desu meistare, Laimonis – palīgs. Vīram uzticēta pildījuma maisīšana ar pielāgotu celtniecības mikseri un desu pildīšana ar aparātu, kas griežams ar roku. Viņš ir atbildīgs arī par to produkcijas daļu, kas nonāk kūpinātavā. Uz lielajiem tirgiem jāsagatavo ap 200 kilogramu desu, mazākiem – pēc vajadzības, papildus saimniece vēl sacep maizīti. Kad abiem jautā, kā ir diendienā dzīvot un strādāt plecu pie pleca, atbilde skan – esam pieraduši.
Sāļā sēņu mērce
Kur iepazināmies? Rūjienas kultūras namā deju vakarā, attrauc saimniece. “Tas ir vesels stāsts, kā Laimonis mani aicināja dejot. Viņš vienmēr ir solīds līdz riebumam, arī toreiz – uzvalks, kaklasaite, kurpes spīd un laistās. Kad nāca lūgt, īpaši paklanījās, par ko meitenes vēlāk teica, re, kā metās tavā priekšā ceļos. Un kā viņš dejoja!”
Laimonis tik smaida par Inetas raito valodu. “Mūsu ģimenē pieņemts, ka es esmu ģimenes galva, bet mute ir sieva, tāpēc visur, kur jārunā, to dara viņa. Es tikai klausos.” Šogad Boles nosvinējuši savas sadejošanās četrdesmit piekto jubileju. Kad sapazinušies, Inetai vēl nebija 18 gadu, gājusi skolā, Laimonim aiz muguras viena neveiksmīga laulība un bērns. Karsta sirds un pārsālītā sēņu mērce abiem devusi zīmi, ka būšot īstie. Kā gan Ineta, kuru mīļā vecāmamma tā apčubinājusi, ka mājās nekas nebija jādara, varēja zināt, ka sālītas sēnes pirms gatavošanas jānomērcē ūdenī? Pirmajās pusdienās, ko pati gatavojusi Laimonim, mērce sanāca neēdama, taču brūtgāns nenobijās.
Dejošana turpinājusies gan deju kolektīvā, gan Rūjienas ballēs, uz kurām tagad dodas kopā jau ar vecākā dēla ģimeni, tā teikt, trīs paaudzes. Kad uznāk luste, abi pašīberējot turpat mājās. Par tiem, kam saskan uz deju grīdas, saimniecei uz mēles jaunības laiku teiciens – ar kuru vari labi padancot, ar to arī gultā sapratīsies.
Svētdienās uz tirgu nebrauc
Pirmajos gados, kad sākuši gatavot desas, Boles brauca uz tirgiem, kad vien varēja. Ja kas palika pāri, ielika dzesētavā un nākamajā dienā ceļoja uz citu vietu, tomēr jau vairākus gadus svētdienās viņus tirgū vairs nevar satikt. “Bijām dabūjuši mācību, jo svētdienās andele negāja, nopelnījām tikai ceļa tiesu,” skaidro Laimonis un piebilst: “Dievs taču saka – tev būs svēto dienu svētīt.” “Arumu” asinsdesas un vēl citus pašgatavotus produktus tirgus dienās var iegādāties Rūjienā katra mēneša pirmajā sestdienā, Alūksnē, Siguldā, Valmierā, Valmiermuižā. Viņu stends allaž pieejams “Riga Food” un citos lielos pasākumos.
Svētdienas viņi velta Dieva vārdam Rūjienas baznīcā, kur 25 gadus ir Svētā Bērtuļa draudzes locekļi. Šeit ar iesvētīšanu nostiprinātas laulības saites, klātesot kuplajai bērnu un mazbērnu saimei. Boles atzīst, ka pievēršanās kristīgajai ticībai jūtami mainījusi gan pašu attiecības, gan saskarsmi ar citiem cilvēkiem.
Par svarīgu dzīves sastāvdaļu kļuvušas ikvasaras “Via de Cristo” jeb Kristus ceļa nometnes, kas 20 gadus notiek Burtniekos. Ap 70 cilvēku sabrauc gandrīz no visas Latvijas, lai četras dienas veltītu laiku tikai kristīgu tekstu lasījumiem, lūgšanām, diskusijām un dziedājumiem. Tālruņi un citas laicīgās dzīves rūpes tiek noliktas malā. Nometnes notiek atsevišķi sievietēm un vīriešiem. “Pirmajā nedēļā pēc tās bija sajūta, kā kad nedaudz būtu pacēlies virs zemes,” nosaka Ineta.
Vienu laiku kristīgas nometnes rīkojuši arī savā Paipusu muižiņā, ko savulaik iegādājās, lai neļautu ēkai aiziet postā. Vairākas vasaras muiža uzņēma Rīgas kristiešu svētdienas skolas bērnus, pēc tam – tuvākās apkārtnes jauno paaudzi, kuriem Boles gādāja par ēdināšanu.
Zāle tiek izmantota arī pašu godiem, pagājušajā ziemā tur brangi nosvinēta gan Laimoņa 70 gadu, gan vecākā dēla 40 un mazmeitas 18 gadu dzimšanas diena. Inetai bijis ko norauties pie galda klāšanas. Pašcepto torti vīram izrotājusi ar 70 sviesta rozēm.
Mājas kafejnīca 273 viesiem
“Piederu pie cilvēkiem, kas uz jautājumu – vai tu vari, vienmēr saku – jā, varu! Esmu nedaudz traka,” savu nerimstošo enerģiju raksturo saimniece. Taču reizēm par tik lielu aizrautību nākas aizdomāties… Piemērs esot debija kāzu saimnieces godā, uzņemoties mielastu 50 cilvēkiem, kad pēdējā brīdī izrādījies, ka viesu nama virtuvītē knapi pietiek vietas vienam cilvēkam un plīts ir tikai ar vienu degli. Dūša apskrējusies, taču pat tad tikusi galā. Gatavošanas prieks un ķēriens viņai esot Dieva dāvana.
Pērnvasar “Arumu” saimniece metusies mājas kafejnīcu dienu apskāvienos, lai gan viens no dēliem centies atrunāt, kam mammai vēl šīs rūpes, kad jau tā ikdienā noskrējusies? “Nu, man gribējās.”
Divās dienās Paipusu muižiņu apciemojuši 273 cilvēki no tuvām un tālām Latvijas vietām, arī Balviem, Daugavpils un pat no ārzemēm – Anglijas un Itālijas.
Ēdienkarte sanākusi bagātīga: divas zupas – soļanka, kas sildīta lielajā katlā uz uguns, un dārzeņu krēmzupa; gaļas, pupiņu un dārzeņu sautējums; visu veidu asinsdesas, ko saimnieks cepa uz pannas tieši tāpat kā tirgus dienās; desertā buberts, biezpiena un bezē krēms ar ķīseli, cepumu kārtojums ar zemenēm, groziņi ar krēmu, ruletītes, atspirdzinājumiem darbojies kokteiļu bārs. Ar dziesmām un dzejas lasījumu viesus izklaidējusi Vita Upeniece. Palīgos vecākiem nāca vecākā dēla Arņa ģimene, vidējais dēls Edgars un vēl daži izpalīgi. Pati saimniece pie ciemiņiem izskrējusi tikai retu reizi, kad atbraukuši tuvāki radi vai draugi.
Tik dāsna un garda maltīte nokopta jau pirmajā dienā, lai gan bija rēķināta divām. Ineta pa nakti vārījusi zupu un gatavojusi sautējumu. “Pēc tam kritām no kājām, taču tās bija pupu mizas. Galvenais, ka cilvēkiem garšoja un viņi bija apmierināti, kas radīja milzīgu prieku!” saimniece vērtē pasākuma pēcgaršu. Šovasar viņa atkal ir gatava Paipusu muižiņā rīkot mājas kafejnīcu ar tikpat plašu ēdienu klāstu. “Man vajag, lai mielasts ir gan bagātīgs, gan garšīgs!”
3 “Arumu” saimnieku padomi
Smaidiet un sakiet labus vārdus vienmēr un visur, un redzēsit, cik jums apkārt ir daudz jauku cilvēku.
Sāciet dienu ar pateicību un lūgšanu Dievam, tad tā izdosies.
Dariet darbu ar prieku, un būs panākumi.
