Franks Gordons: Ukrainas jauno varu nodēvē par “odžu murskuli” 34
“Savstarpēji naidīgo odžu murskulis, ko medijos pieņemts dēvēt par Ukrainas demokrātisko varu” – tā raksta nevis impēriskais staļinists Aleksandrs Prohanovs Maskavas laikrakstā “Zavtra”, bet pieredzējis latviešu žurnālists Dainis Lemešonoks portālā “delfi.lv”. Viņaprāt, šis “odžu murskulis” attiecas pret saviem aizrautīgajiem atbalstītājiem – Baltijas valstīm un Poliju – kā pret “noderīgiem idiotiem”.
Viņaprāt, Baltijai un Polijai nevajadzētu atbalstīt Kijevas Maidana kustību, kas izvērtās pērnruden, apliecinot ukraiņu apņēmību iekļauties civilizēto Eiropas valstu saimē. Diemžēl jākonstatē, ka jēdziens “solidaritāte” Lemešonokam ir svešs. Viņaprāt, Baltijas tautām, kam izdevās pirms ceturtdaļgadsimta atgūt neatkarību, liegts solidarizēties ar ukraiņu centieniem iekļauties gan Eiropas Savienībā, gan (kas te slikts?) NATO. Lemešonoks aizmirsis, ka 1990. gadā Maskavā tūkstošiem krievu pulcējās mītiņos, vicinot Latvijas, Lietuvas un Igaunijas karogus, solidarizējoties ar Baltijas atmodu. Šie domājošie krievi tagad diemžēl tiek trenkāti un vajāti, un tomēr arī tagad daudzi no viņiem solidarizējas nevis ar “krievu zemju savācēju” Putinu, bet ar to pašu “odžu murskuli”.
Latvijas nostāja, atbalstot valstis un tautas, kas vēlas iekļauties Eiropas Savienībā un NATO aliansē, nepatīk arī nupat Eiropas Parlamentā ievēlētajai Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķei Ivetai Grigulei. (Iekavās atzīmēsim, ka ZZS aizgādnis ir Ventspils lielvecākais Lembergs, kura izlēcieni pret ES un NATO izpelnījušies skandalozu ievērību.) Viņa pasteigusies pievienoties izteiktu eiroskeptiķu grupai – EDF, kas tagad pulcina 48 EP deputātus no septiņām valstīm. I. Grigule “pārstāv Latviju” kopā ar galēji labēju partiju politiķiem, kas aģitē par savu valstu izstāšanos no eirozonas un būtu priecīgi, ja Eiropas Savienība izirtu. Vairāki no viņiem simpatizē Putinam un atteicās nosodīt Krimas aneksiju. Diez vai I. Grigule EP sastrādāsies ar Tatjanu Ždanoku, bet t. s. eiroskepticisms abām ir kopīgs.
Un, ja nu runājam par kreisajiem un labējiem, paskatīsimies, kādi ļaudis tagad – pēc 1936. – 1939. gada Spānijas pilsoņkara internacionālo brigāžu parauga – dodas uz “Doņeckas tautas republiku”, lai tur “cīnītos pret fašismu”: VDR (komunistiskās Austrumvācijas) specdienesta veterāns Aleksandrs Kīfels sūtīšot kaujā “Ernsta Tēlmaņa bataljona” brīvprātīgos, un Ungārijas “nacionālie tradicionālisti” veido “Svētā Ištvana (Stefana) leģionu”. Tie nu gan ir visīstākie fašisti, kas tagad grib Doņeckas baseinu glābt no Kijevas “odžu murskuļa”.
Raksts publicēts avīzē ”Laiks”/”Brīvā Latvija”
