Solidaritāte un neērti jautājumi. Saruna ar Latvijas vēstnieku Itālijā Arti Bērtuli 3
– Itālija ir ir viena no valstīm, kuru vistiešāk skar patvēruma meklētāju krīze. Arī Latvijai būs jāuzņem šajā valstī iebraukušie bēgļi. Kā Itālijas sabiedrībā un politiskajā vidē uztver šo jautājumu?
– Itālija ir ANO sistēmas un Vidusjūras reģiona lielvalsts un arī ES dibinātājvalsts, tāpēc pret patvēruma meklētāju krīzi Itālija attiecas kā pret globālu problēmu, lai gan līdz pat šai vasarai Itālijas un Grieķijas valdībām to nācās risināt galvenokārt pašām, glābjot bēgļu laivas Vidusjūrā. Itālijas valdībā nav pretimigrācijas partiju, un arī parlamentā ar šādiem saukļiem nāk klajā tikai ekstrēmi labējā “Ziemeļu līga”, ko varētu uzskatīt par Francijas Marinas Lepēnas “Nacionālās frontes” brālēniem.
Itālijas valdība bēgļu glābšanā un uzņemšanā ir ieguldījusi milzīgus līdzekļus – gan savus, gan Eiropas Savienības. Esmu arī klātienē redzējis administrācijas un brīvprātīgo pašaizliedzīgo darbu, apmeklējot Itālijā nometni, kurā izvietoti 1000 patvēruma meklētāji. Administrācija ir pārslogota ar patvēruma meklētāju radīto problēmu loku – Itālijā tikai šogad vien ieradušies ap 130 000 migrantu, un ir zināms par vismaz 2500 noslīkušajiem. Visvairāk migrantu uzņem Sicīlijas ostās, un visa Itālijas sabiedrība sēroja, kad pirms diviem gadiem, šķērsojot Vidusjūru, gāja bojā 800 cilvēku.
Kopš šā gada pavasara lielo pilsētu ielās ir acīmredzami vairāk bezpajumtnieku, jo daudzi patvēruma meklētāji Sicīlijā nepadodas varas iestādēm un bēgot meklē nelegālus ceļus, lai virzītos tālāk uz ziemeļiem cauri Austrijai. Itālijas bēgļu nometnēs ir ļoti liels pārvietoto cilvēku skaits, no kuriem daudzi patiešām bēg no vardarbības savā zemē. Šobrīd gan aina statistiski ir mainījusies, jo pāri Vidusjūrai no Lībijas arvien vairāk ierodas ekonomiskie, nevis politiskie migranti. Politiskie migranti pārsvarā nāk no Eritrejas. Pirms gada patvēruma meklētāji ES galvenokārt iekļuva pa Vidusjūras ceļiem, bet šobrīd tie arvien vairāk izmanto Balkānu ceļus.
Taču Itālijas sabiedrībā jautājums par bēgļiem nav “mēs” un “jūs” jautājums. Grūti to, protams, apgalvot par visu sabiedrību, tomēr mediji atbalsta politiķus, kuri iestājas par morālām, vispārcilvēciskām un kristīgām vērtībām.
– Vai Latvijas sabiedrībā valdošai pretestībai pret patvēruma meklētāju uzņemšanu ir bijusi atbalss arī Itālijā?
– Skaļāki viedokļi parādījās laikā, kad Latvijas valdība vēl nebija formulējusi savu pozīciju bēgļu uzņemšanā. Septembrī Itālijas sabiedrībā un medijos negatīvu vērtējumu izpelnījās Višegradas (Polija, Slovākija, Čehija, Ungārija) valstu solidārais “nē”, un tika atzīmēts, ka, tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs, kur nacionālistiskās partijas bēgļu problēmu izmanto savu reitingu celšanai, arī mēs Latvijā neesam starp viesmīlīgākajiem ES ģimenē. Itālijas medijos izskanēja skaidrs mājiens Austrumeiropai: “Mīļie ungāru draugi, kad 1956. gadā Ungārijā iebrauca tanki, Rietumeiropa uzņēma 200 000 patvēruma meklētājus no Ungārijas.” Līdzīga situācija bija arī 1968. gadā t. s. Prāgas pavasara laikā toreizējā Čehoslovākijā, kad Itālija uzņēma tūkstošiem čehu un slovāku bēgļu. Tika uzsvērts, ka tagad ir pienācis laiks šīm valstīm rīkoties solidāri. Kad Latvijas valdība vienojās par patvēruma meklētāju uzņemšanu, Itālijas partneri to uzlūkoja kā atbildīgu pieeju.
Protams, var saprast arī Latvijas sabiedrībā valdošās bažas. Apmeklēju Latvijas un ES austrumu robežu, kā arī viesojos Rēzeknē. Skaidrs, ka ne visā Latvijā tas ir vienādi, tomēr uzņēmēji gatavojas patvēruma meklētāju uzņemšanai, jo ir pieprasījums pēc darbaspēka. Jā, Latgalē ir bezdarbs, tomēr ir arī jomas, kurās trūkst darbaroku.
– Vai nosakņojumu Itālijā ietekmē arī teroristiskās organizācijas “Islāma valsts” darbības?
– Gada sākumā “Islāma valsts” pārstāvji, kas karo Lībijas austrumdaļā, tviterī ievietoja ziņu: “Roma, mēs tuvojamies!” To var uzskatīt par teroristiskās organizācijas draudiem visai Rietumu kultūrai, jo Roma ir viens no tās simboliem, turklāt tā ir arī kristietības centrs. Lībija ir Itālijas bijusī kolonija, un tā atrodas itāļu vēsturiskajā un mentālajā telpā.
Itālijai ir svarīgi, lai Lībijas valsts funkcionētu, jo tikai tad tā spēs pretdarboties “Islāma valstij”. Migranti Itālijā nav radikalizējušies un ir veiksmīgi integrējušies sabiedrībā. Vismaz līdz šim. Medijos nav arī ziņu, ka cilvēki no Itālijas dotos karot “Islāma valsts” rindās. Tāpat Itālijas iekšlietu struktūras ļoti nopietni pārbauda Itālijā nokļuvušos bēgļus.
– Patvēruma meklētāju pārvietošanas jautājumā Latvijas politiķi sabiedrību mēģināja pārliecināt, izmantojot vārdu “solidaritāte”, piesaucot arī to, ka mums jāpalīdz citām ES valstīm tāpēc, ka tās palīdz mums, piemēram, patrulē ar lidmašīnām virs mūsu valsts. Līdzīgs arguments tika minēts, kad Latvijas valdība sprieda par atteikšanos no dalības starptautiskajā izstādē “World Expo 2015” Milānā, proti, Ārlietu ministrijas pārstāvis teica apmēram tā – ko viņš teikšot Itālijas vēstniekam, kuras valsts lidmašīnas patlaban sargā mūsu debesis, ja mēs nepiedalīsimies izstādē Itālijā… Kā Itālijas sabiedrība un politiskās aprindas uztvēra šo Latvijas soli? Vai jums nācās taisnoties?
– Itālijas politiķu attieksme pret situāciju bija profesionāla. Viņi gada sākumā pieņēma Latvijas puses paskaidrojumus par dalības pārtraukšanu un vēlāk pie šī jautājuma atgriezās vien epizodiski. Protams, man nācās atbildēt uz neērtiem jautājumiem. Piemēram, kā tas iespējams, ka ES padomes prezidējošā valsts izstājas no dalības “World Expo”, kuras tēma ir pasaules valstu kopīgā atbildība pārtikas un tās ražošanai nepieciešamo dabas resursu nodrošināšanā un izmantošanā. Itāļu mediji man uzdeva jautājumu, kā gan nopietna ES valsts ar Ziemeļeiropas administrācijas stilu, tātad pragmatiska un konsekventa darbībās, 2011. gadā varēja nolemt piedalīties izstādē, bet dažus mēnešus pirms izstādes atklāšanas atsauca savu dalību. Visticamāk, šāds jautājums no mediju puses atskanēja tāpēc, ka jau kopš 2013. gada vēstniecība aktīvi iesaistījās Latvijas tēla popularizēšanā, vairākās Itālijas pilsētās organizējot pasākumus, kuros iepazīstinājām Itālijas medijus, sabiedrību un reģionu vadību ar Latvijas aktualitātēm. Tam bijām izveidojuši loģisku un secīgu prezentāciju ķēdi – 2014. gadā Rīga kā Eiropas kultūras galvaspilsēta, pēc tam 2015. gadā Latvijas prezidentūra ES Padomē, kam vajadzēja sakrist ar Latvijas dalību “World Expo”. Tādējādi izdevās lieliski prezentēt Latvijas paviljonu reģionos ap Milānu, un tā projekts itāļu medijos izpelnījās lielu atzinību. Piemēram, Itālijas laikraksts “La Repubblica” Latvijas paviljonu vēl gada sākumā, kad Latvija jau bija atsaukusi savu dalību, mūsu projektu ierindoja 20 vizuāli veiksmīgāko vidū.
Personīgi man “World Expo” sakarā gribētos runāt nevis par tiešajiem Latvijas zaudējumiem, bet neizmantotajām iespējām. Protams, svarīgi ir arī zemē nomestie līdzekļi, kas tika iztērēti projekta sagatavošanai un Latvijas paviljona pamatu ieliešanai. Tomēr visvairāk žēl, ka mēs neizmantojām unikālu iespēju prezentēt un arī tirgot Latvijas produktus. Šīs izstādes tēma bija pārtika un tās ilgtspējīga ražošana, attiecīgi visos dalībvalstu paviljonos papildus izstādes izglītojošajai sadaļai tika tirgoti arī nacionālie produkti. Tikai oktobrī vien, “Expo” darbības pēdējā mēnesī, izstādes apmeklētāju skaits katru dienu bija ap 100 000 cilvēku, bet sestdienās un svētdienās “World Expo” apmeklēja 200 000 – 300 000 cilvēku dienā. Pats tur biju trīsreiz un iegriezos arī Lietuvas un Igaunijas paviljonos – pie kaimiņiem lieliski varēja novērot, kā noris nacionālo pārtikas produktu un tautas daiļamata preču tirdzniecība. Starp citu, Igaunijas paviljons kopvērtējumā ieguva trešo vietu.
– Bieži izskan pieņēmumi, ka Itālija attiecībās ar Krieviju ir pielaidīgāka par citām ES valstīm. Vai jūtat šādu noskaņojumu?
– Itālijai un Krievijai ir ļoti senas attiecības, kas iestiepjas 15. gadsimtā, kad pēdējā Bizantijas imperatora brāļameitu Sofiju Paleologu izprecināja Krievijas caram Ivanam III. Vēlākos laikos neskaitāmi krievu literāti, kā Mihails Turgeņevs, Nikolajs Gogolis, Fjodors Dostojevskis, Anna Ahmatova, Maksims Gorkijs, Josifs Brodskis un citi, ir ceļojuši pa Itāliju, aprakstot to savos darbos un vēstulēs. Arī mēs Latvijā esam izjutuši šo īpašo krievu un itāļu draudzību – viens no Rīgas pilsētas kara gubernatoriem un vēlāk arī Baltijas un Livonijas gubernators bija itālis Filipo Pauluči, kas šo amatu ieguva par godu panākumiem pret Napoleona armiju. Aukstā kara gados Itālijā bija spēcīga komunistiskā partija, kas sadarbojās ar PSRS, un tolaik partijas vadītāja Palmiro Toljati vārdā Krievijā tika dots nosaukums pilsētai. Šī senā draudzība ir romantikas un mitoloģiskas auras apvīta.
Itāļu apziņā Krievija šķiet mazāk draudīga, ja vien Krievijas karakuģi nesāk mācības Vidusjūrā, kā tas notika šogad septembrī. Itālija ir liels Krievijas partneris enerģētikas tirgū. Tomēr pēc situācijas saasināšanās Krievijas – Ukrainas attiecībās, Itālija nekavējās ieviest ES kopīgās sankcijas pret Krieviju, un tas notika bez čīkstēšanas un dubultspēlēm. Itālija bez ierunām piekrita sankcijām. Pirmajās pāris nedēļās kopš sankciju ieviešanas Itālijas lauksaimnieki zaudēja 300 miljonus eiro. Krievija bija viens no redzamākajiem “World Expo 2015” dalībniekiem, un Krievijas paviljonu Milānā apmeklēja arī prezidents Vladimirs Putins. Tas ir saprotams, ka Itālija ar 60 miljonu iedzīvotāju un Krievija ar 150 miljonu iedzīvotāju tirgu abpusēji ir ieinteresētas ekonomiskajā sadarbībā.
Tomēr vēlos atzīmēt, ka arī Latvijai ir sekmīga saimnieciskā sadarbība ar Itāliju. Mūsu savstarpējās tirdzniecības bilance ir ap 600 miljoniem eiro. Latvijas eksportam uz Itāliju ir tendence pieaugt, un tas tuvojas 200 miljoniem eiro.
– Vai Krievijai draudzīgā bijušā Itālijas premjera Silvio Berluskoni mantojums ir jūtams?
– Viņa ietekmes redzamā daļa noteikti ir samazinājusies. Protams, mediji plaši ziņoja par Putina viesošanos Itālijā, kuras laikā bija arī privātas vakariņas ar Berluskoni kungu, tomēr šīs privātās attiecības neatspoguļo kopējo noskaņojumu Itālijā, kur šobrīd valdības koalīcijā Berluskoni partija nav pārstāvēta.
