Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā noslēdzies 2022. gada pasaules čempionāts svarcelšanā 0
Gints Narogs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kolumbijas galvaspilsētā Bogotā noslēdzies 2022. gada pasaules čempionāts svarcelšanā. Tur startēja pieci Latvijas pārstāvji, augstāko – desmito vietu – izcīnot titulētajam ventspilniekam Artūram Plēsniekam. Viņš pērn Tokijas olimpiskajās spēlēs Latvijas sporta mīļotājiem sagādāja izcilus mirkļus, izcīnot bronzas godalgu. Artūram šogad gan ir jauni izaicinājumi, jo jāstartē zemākā svara kategorijā līdz 102 kilogramiem. Tas nozīmē, ka nācās strādāt ar savu svaru. Pasaules čempionātā viņam izdevās pieci no sešiem mēģinājumiem – raušanā 165, grūšanā 208, summā 373 kilogrami. Tokijas olimpiskajās spēlēs svara kategorijā līdz 109 kilogramiem bronzai vajadzēja 410 kilogramus summā. Plēsnieks, „Latvijas Avīzes” sazvanīts Bogotā, par desmito vietu nebēdājās, jo uzskata, ka tas ir tikai sākums kam lielākam.
A. Plēsnieks: Šobrīd es biju tik gatavs, cik biju, un tik arī pacēlu. Nav ne slikti, ne labi, pa vidu. Tā kārtīgi un nopietni trenējos pēdējos divus mēnešus, jo pirms tam bija gan mācības, gan mēģinu trenēt arī citus. Jā, tas paņem daļu enerģijas un laika, bet ne par to stāsts. Pacēlu to, ko šobrīd spēju, un pats esmu par to gandarīts. Tālāk būs tikai labāk.
Ko tu mācies?
Studēju LSPA, bija brīdis, kad katru nedēļu bija jābrauc uz augstskolu. Man tas patīk, bet treniņu process sanāk saraustītāks. Tāpat, mainot svara kategoriju, samazinot svaru, izjutu vecās traumas, bet ne saistītas ar pleciem, ar kuriem man iepriekš bija lielas problēmas.
Cik tev viegli vai grūti bija nomest tos kilogramus, lai tagad startētu svarā līdz 102 kilogramiem?
Jūnijā, kad bija Eiropas čempionāts Albānijā, tad tiešām nebija viegli. Tagad jau vienkāršāk. Šī gada sākumā pēc svētkiem man bija 115–116 kilogrami, tāpēc līdz jūnijam nebija nemaz tik viegli nomest svaru. Eiropas čempionātā vēl bija grūti, bet tagad es ikdienā turos uz 105–106 kilogramiem un līdz mačiem nomest to lieko ir viegli.
Kā pats domāji, negribēji iet uz smagāko jeb plusu kategoriju?
Skatoties uz savu pagātni, sapratu, ka labāk ne. Londonas olimpiskajās spēlēs man bija 20 gadi, tad man bija 103 kilogrami un labi cēlu – 179+226. Ja aiziet plusu kategorijā, tad svarcēlājam pašam ir krietni jāuzņem svars, un tas nemaz nav tik vienkārši, tāpat kā nomest svaru. Lai ko tādu mainītu, ir vajadzīgi gadi, lai svars iestrādātos, bet man vairs to gadu īsti nav, tūdaļ jau 31.
Tavs lielais nākamais mērķis ir Parīzes olimpiskās spēles?
Vispirms, lai ar veselību viss kārtībā, tad tālāk varam skatīties. Tagad nākamie lielie mači ir Eiropas čempionāts nākamgad. Jāiet soli pa solim, bet uz Parīzi es skatos. Jau šis pasaules čempionāts skaitās kā reitinga mači, lai kvalificētos olimpiskajām spēlēm. Tur varēs tikt pēc ranga, un interesanti, ka uz pasaules čempionātu atbrauca vairāki ķīnieši, bet nestartēja. Viņi bija klāt, svērās, bet necēla, toties būs protokolā, ka bijuši pasaules čempionātā. Nākamajā čempionātā gan jau startēs.
Pasaules čempionāts Kolumbijā, Bogotā. Izklausās diezgan eksotiski. Kā viņi uzrīkoja šo pasākumu?
Mēs Latvijas izlasē kopā ar treneriem bijām pieci sportisti. Viesnīca ideāla, bet varēja būt labāka ēdināšana. Tas gan ir sīkums. Lielas ķibeles nebija. Bogota ir augstkalnē, 2600 metri virs jūras līmeņa, pirmajās dienās to varēja just. Nebija tik asu kustību, brīžiem reiboņi treniņa sākumā. Pēc tam jau pieradām.
Kāds ir tavs un trenera Eduarda Andruškeviča nākamo divu gadu plāns?
Sākšu ar to, ka nākamnedēļ man ir nākamais starts – Vācijas bundeslīgā svarcelšanā. Tas ir finansiāls atspaids, pārstāvot Vācijas klubu. Tur var kaut ko papildus nopelnīt, jo nav tā, ka mēs lielā naudā peldētos. Pēc tam jāiet pie ārstiem, jāsaprot, kas notiek ar manām gūžām. Tā varbūt nav liela problēma, lai gan jūtu tās, šķiet, jau kopš 2016. gada, ka tur kaut kas nav kārtībā. Tā problēma pēdējā laikā īsti neļauj pilnvērtīgi trenēties. Jāsaprot, kas tagad ar gūžām notiek un kas jādara, lai tās nostiprinātu. Līdz ar to jādodas pie LOV ārstiem, jāpārbauda sevi un jāsaved kārtībā. Savukārt janvārī ar treneri jau sākam gatavošanos aprīlī Armēnijā gaidāmajam Eiropas čempionātam.
Kāda tev šobrīd ir finansiālā situācija? Tev ir ģimene, kas jāuztur, jāsporto, jāmācās. Nenākas jostu savilkt?
Es negribu sūdzēties, jo mums visiem tagad nav tie vieglākie laiki. Man pašam gan šķiet skumji, ka 2016. gadā, kad uzvarēju Eiropas čempionātā, tad atbalsts jeb stipendija bija lielāka nekā par pērn Tokijā izcīnīto olimpisko bronzu. Bet tā ir šī brīža situācija un to es pieņemu, jo saprotu, ka sportam tiek šobrīd mazāk. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem ir daudz grūtāk nekā man un lielākas problēmas. Esmu optimists, jādzīvo, jāstrādā un jāsporto.
Svarcelšana piedzīvo lielas pārmaiņas, un sporta veida nākotne olimpiskajā saimē nav skaidra. Kā tu to redzi no sporta veida iekšienes?
Parīzē būsim, bet par 2028. gadu vēl nezinām. Jau tagad uz Parīzi svarcēlāju skaits ir samazināts, pa piecām kategorijām katrā dzimumā, kopā, šķiet, 110 dalībnieki. Lielākie cietēji ir sportisti, bet, manuprāt, pie vainas ir tie, kas dala lielo pīrāgu starptautiskajā federācijā. Uzskatu, ka svarcelšanas federācijai vajadzētu sadarboties ar SOK, bet tur ir cilvēki, kas negrib pakļauties un zaudēt savu nosacītu neatkarību. Es gan neesmu tik kompetents šajos jautājumos, lai izdarītu skaļus secinājumus. Ceru, ka risinājums tiks rasts, jo mums sportistiem pašiem tas nepatīk.
Nevar noliegt, ka viena no svarcelšanas lielajām problēmām pēdējās trīs pat četrās desmitgadēs ir bijis dopinga jautājums. Cik reižu tu šogad esi pārbaudīts?
Gandrīz desmit. Protams, vienmēr jānorāda, kur atradīsies, lai noteiktās stundas laikā tevi var atrast. Ja maini lokāciju, tad tas jānorāda aplikācijā. Tiesa, vienmēr var norādīt, ka pirms tam var uzzvanīt, ja nespēj atrast norādītajā adresē. Mūs pārbauda bieži, gan pirms, gan sacensību laikā. Arī pēc šīm sacensībām nodevu analīzes. Pie manis uz Ventspili ir braukuši no Lietuvas, no rīta piezvana pie durvīm. Bet tas tikai normāli, kā mēs citādi savu sportu varam darīt tīru.
