“Ilgstoši būt vienam bez mammas vai tēta ir tik sāpīgi…” Saruna ar Eiropas Pilsoņu balvas laureāti Lieni Dambiņu 5
Vita Krauja, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Balvu dod vienam, bet aiz manis stāv vesela komanda – saka šā gada Eiropas Pilsoņu balvas laureāte Liene Dambiņa.
Eiropas Parlamenta apbalvojums viņai piešķirts par nozīmīgu un ilgstošu ieguldījumu sabiedrības labā, vadot Latvijas Bērnu slimnīcas fondu un Pusaudžu resursu centru.
Līdz ar starptautisko atzinību arī no Latvijas malu malām saņemti vecāku pateicības vārdi par bērnu veselību un pat dzīvību.
Priecīgo vēsti par Eiropas Pilsoņu balvu Liene Dambiņa uzzinājusi atceļā no Pusaudžu resursu centra Ventspils reģionālās filiāles atklāšanas.
Noskaņojums lielisks, jo Rīgas, Liepājas, Valmieras un Daugavpils kolēģiem pievienojušies arī ventspilnieki. Pēkšņi zvans no sveša numura.
Droši vien kāds vēlas komentāru par jauno filiāli, tomēr pie tālruņa bijusi Eiropas Parlamenta deputāte Inese Vaidere ar ziņu par apbalvojumu. Balvas pasniegšana paredzēta novembrī Briselē.
Vai esat redzējusi, kā balva izskatās?
Nav ne jausmas, būs pārsteigums, kad saņemšu! Vecākais dēls Gustavs, kā jau sportists, nosprieda, ka tagad visi kausi esot mani (Lienei Dambiņai piešķirts arī Triju Zvaigžņu ordenis. – V. K.), varot iet pensijā, un vēl noprasīja, vai naudas prēmija arī būšot?
Drīzāk, ka – ne. Nu kas tā par balvu – puslīdz ar joku novilka puikas…
Bērnu slimnīcas fondam šogad aprit divdesmit gadu, no tiem trīspadsmit jūs esat fonda valdes priekšsēdētāja. Kā nonācāt šajā amatā?
Absolūta nejaušība. Apprecējos ar Vili Dambiņu, mums piedzima bērniņš, ar kuru vēlējos būt mājās, bet pagrieziena punkts nāca līdz ar otro atvasīti, jo Leo kā pavisam mazs zīdainītis izkrita no gultiņas un ar smagu galvas traumu nokļuva slimnīcā.
Ārkārtīgi nopietna situācija, kas, paldies Dievam, beidzās laimīgi. Biju bezgala pateicīga ārstiem, māsiņām, visam slimnīcas personālam, kas palīdzēja. Viens no neaizmirstamiem dzīves brīžiem…
Bērna saslimšana vai trauma arī mammai un tētim nozīmē milzīgu pārdzīvojumu un bailes.
Tāpēc ar Bērnu slimnīcas fonda atbalstu ierīkota gan “Vecāku māja”, gan veiktas citas lietas, ar kurām cenšamies atbalstīt vecākus. Kad pēc dēliņa traumas bijām laimīgi attapušies no visa pārdzīvotā, jautāju ārstiem – kā pateikt paldies?
Toreizējais slimnīcas vadītājs Dzintars Mozgis un vēl citi viņa kolēģi attrauca: nāciet un vadiet fondu, tur vajag enerģiju! Likās, amatā nebūšu uz pārāk ilgu laiku – tūlīt pabeigsim “Vecāku māju”, kuras celtniecībā biju iesaistījusies, paveikšu vēl ko, un tad jau paldies būs pateikts.
Noteikti nedomāju, ka tas kļūs par ilgstošu nodarbošanos un pat manu dzīves aicinājumu.
Vienmēr iedziļinos visā, ko daru. Tā kā iepriekšējā dzīves pieredze un izglītība nebija saistīta ar medicīnu, man šķita svarīgi līdzās praktiskajai pieredzei un zināšanām iegūt pamatīgāku teorētisko bāzi lietu izpratnei, tāpēc izstudēju veselības vadību Rīgas Stradiņa universitātē.
Fondā jādomā ne tikai par medicīnisko pusi, kas ir bezgala svarīga, bet arī, kādos apstākļos bērni ārstējas, kā jūtas, kā par viņiem rūpējas, kā slimnīca var viņus iepriecināt.
Pati bērnībā ar deguna blakusdobuma iekaisumu pavadīju pat līdz mēnesim Bērnu slimnīcas Gaiļezera novietnē, kur mana krustmāte strādāja par pediatri – viņa bija vienas nodaļas vadītāja.
Zinu, kā jūtas bērns, kad vecākiem ar viņu neļauj palikt kopā slimnīcā, kas mūsdienās ir pilnīgi nesaprotami. Ilgstoši būt vienam bez mammas vai tēta ir tik sāpīgi…
Vai savos centienos vienmēr esat sastapusies ar izpratni?
Dažreiz pēc tikšanām ar valsts institūcijām man ir bijis jādomā – varbūt neprotu gana labi ilustrēt situāciju? Atbildību, kāpēc neizdodas kādu pārliecināt, vienmēr meklēju sevī. Savulaik nepratu pārliecināt Veselības ministriju par jaunas Hematoonkoloģijas nodaļas nepieciešamību, taču esmu mērķtiecīga un tagad slimnīcā ir šāda nodaļa.
Par to man ir lielākais gandarījums! Likās, tik milzīga netaisnība, ka bērni grūta un ilgstoša ārstēšanās procesa laikā gulēja acīmredzami nepiemērotās telpās, kas pat pasliktināja situāciju.
Vajadzēja ļoti lielus naudas līdzekļus nodaļas rekonstrukcijai, būtībā tā bija jāuzceļ no jauna, taču cilvēki izrādījās atsaucīgi. Un to parāda ikviens Bērnu slimnīcas fonda projekts, ka mūsu tautā ir tik daudz atsaucības!
Kas ir fonda ziedotāji?
Privātpersonas un uzņēmumi, lielākais no tiem – “Mikrotīkls”. Viens no tā īpašniekiem Džons Martins Tallijs, kas jau ilgus gadus dzīvo Latvijā, mūsu valstī izveidojis arī Bērnu onkoloģijas fondu, pats privāti atbalsta Bērnu slimnīcu.
Kā radās Pusaudžu resursu centrs?
Bērnu slimnīcas fondā ļoti labi var redzēt, kuras lietas no veselības aprūpes viedokļa ir puslīdz sakārtotas, bet kuras “krīt ārā”. Atklājās, ka pusaudžiem nav kur meklēt cieņpilnu, kvalitatīvu, sistemātisku un visiem pieejamu palīdzību mentālās veselības jomā.
Šādas sistēmas Latvijā nebija vai arī tā nebija sakārtota un darbojās greizi. Pusaudzis, kuram vajadzīgs tikai psiholoģisks atbalsts, to nesaņem, tāpēc pēc gadiem nonāk institūcijā vai stacionārā, kur viņam vispār nevajadzētu nokļūt.
Cēlonis – laikus nesaņemta kvalitatīva palīdzība. Tā pirms četriem gadiem man radās ideja par Pusaudžu resursu centru.
Vai tad ģimenes ārsti nevar laikus nosūtīt pie vajadzīgā speciālista?
Tā ir pieņemts, ka vajag ārsta nosūtījumu, taču mūsu risinājums bija kā revolūcija! Uz centru bez nosūtījuma var nākt jebkurš pusaudzis, kad vēl it kā nav iemesla apmeklēt ģimenes ārstu, bet ir sajūta, ka kaut kas nupat nav īsi lāgā, un bez maksas mājīgā vidē no sirds izrunāties ar speciālistu.
Šeit strādā vairāk nekā piecdesmit speciālistu – bērnu psihiatri, pusaudžu narkologi, psihologi, ģimenes terapijas speciālisti, sporta pedagogi, fizioterapeiti, mentori, sociālie darbinieki u. c.
Vēl tagad atceros mūsu izbrīnu, ka tolaik labklājības ministrs Jānis Reirs uzdrošinājās deleģēt šādu pakalpojumu nevalstiskai organizācijai un atbalstīt pilotprojektu.
Tobrīd zinājām, kādu palīdzību vēlamies sniegt, un bijām aizguvuši labāko ārvalstu pieredzi, bet nezinājām, vai pusaudži pie mums nāks, vai vecāki vedīs šurp savas atvases. Bet viņi nāk un iesaka mūs cits citam.
Svarīgi, ka palīdzība mentālās veselības jomā centrā ir valsts apmaksāta, jo tā ir tik dārga, ko ne vienmēr varētu atļauties arī gana nodrošināti cilvēki. Un arī tas ir tikai mīts, ka mentālās veselības grūtības raksturīgas tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs.
Pasaules veselības organizācija jau sen pasludinājusi, ka valstij no ekonomikas viedokļa visefektīvākā investīcija ir pusaudžu mentālajā veselībā, lai pēc tam problēmas nebojā jaunieša dzīves kvalitāti, jo tās, kā likums, turpinās arī pieaugušo vecumā.
Kad būtu jādodas uz jūsu centru?
No speciālistu teiktā prātā frāze – kaut kas ir mainījies. Vecāki pamana, ka bērns kļuvis savādāks, nomāktāks, kūtrāks. Aiz šīm izpausmēm var slēpties depresijas un citi simptomi, ieskaitot arī pašnāvības riskus.
Vēlamies palīdzēt saprast jaunietim, kādi ir viņa iekšējie un ārējie resursi. Visbiežāk tie būs ģimene, bet pusaudžu vecumā attiecības ar vecākiem mēdz saspīlēties, tāpēc atbalstām arī mammas un tētus.
Tas nav nekas ārkārtējs, ka mentālas veselības grūtības ik pa laikam rodas daudziem, bet cik esam atvērti vērsties pēc palīdzības?
Jūsu vadītais fonds kopā ar “TV3” un “Rimi Latvia” esat sadarbības partneri labdarības akcijai “Eņģeļi pār Latviju”. Daļa sabiedrības tomēr uzskata, ka valsts uz mūsu pleciem uzkrauj savus pienākumus. Vai nav tā – jo dāsnāki ziedojumi, jo “skopāka” kļūs valsts?
Ļoti sekojam līdzi, lai tā nenotiktu! Ja nav valsts atbalsta pamata veselības lietās, jautājumu risinām gan Saeimas komisijās, gan Veselības ministrijā. Un ir lietas, kurām vēl pirms diviem gadiem vācām naudu, bet tagad tās apmaksā valsts.
Piemēram, insulīna pumpji, arī glikozes monitorēšanas sistēma bērniem ar diabētu, medikamenti psihiatrijas pacientiem.
Mana cilvēciskā un fonda vadītājas pārliecība ir – ja bērnam vajadzīga palīdzība šodien, nevaru viņam teikt: vispār jau tev palīdzēt būtu valsts pienākums, žēl, ka nepalīdz…
Meklēšu, kā varu līdzēt tūlīt, jo kājas no ortozēm izaugušas tagad, un, ja nākamā pusgada laikā nedabūs jaunas, visticamāk, bērns vairs nestaigās. Laiks daudziem rit neatgriezeniski.
Palīdzam šajā brīdī, bet līdztekus rakstām vēstules, zvanām, runājam, cenšamies pārliecināt valsts pusi, skaidrot situāciju, par ko vajag domāt ilgtermiņā, kā likt kopā resursus.
Vispār jau man nepatīk pretnostatīt – “skopā” valsts un mēs – “labie” naudas vācēji un ziedotāji. Bērnu veselības aprūpē valsts iegulda milzīgus līdzekļus, tikai sabiedrība par to nezina vai zina maz.
Ir bērni, kuri ik gadu saņem no valsts ļoti dārgus medikamentus, naudu ārstniecībai ārpus Latvijas. Tā ir visdārgākā sadaļa, kur aiziet miljonu miljoni.
Naudas pietrūkst transportam uz ārzemēm, atsevišķiem izmeklējumiem un citām lietām, tāpēc vācam ziedojumus.
Taču tās ir daudzkārt mazākas summas nekā ārstniecība. Bieži vien vecāki pārsteigti un ar neticību pārjautā, vai tiešām valsts apmaksās mana onkoloģiski saslimušā bērna ārstniecību Vācijā? Un man jāapstiprina – tas tiešām tā būs!
Tomēr Latvija šobrīd ir vienīgā valsts Eiropas Savienībā, kurā nav Mātes piena bankas. Ceru, ka nākamā gada sākumā sarežģītās ierīces donores piena apstrādei, izpētei un pasterizācijai jau būs.
Pusaudžu resursu centra reģionālajām filiālēm naudas pietiek tikai līdz gada beigām, bet ticu, ka Veselības un Labklājības ministrijā atradīsies finansējums kā nākamajam, tā turpmākajiem gadiem.
Fondā jau ilgi cenšamies panākt valsts apmaksātu terapiju bērniem ar autiskā spektra traucējumiem. Šādu bērnu Latvijā ir apmēram trīs tūkstoši, un terapija prasītu vairākus miljonus ik gadu, taču ir cerība, ka tuvākajā nākotnē valsts atbalsts būs arī šiem bērniem.
Vai tā nav cīņa ar sekām? Kā novērst cēloņus?
Veselībā ir tādas lietas, ko nevar paredzēt vai novērst. Ļoti grūti pieņemt situāciju, ka nav izskaidrojuma, kāpēc bērns piedzimis, piemēram, ar autiskā spektra traucējumiem vai priekšlaicīgi. Vesela bērniņa nākšana pasaulē nepavisam nav pašsaprotama.
Man pašai bija pārdomas par ceturto bērniņu. Tolaik jau bija trīsdesmit astoņi gadi, Džemmai tagad ir divi. Tu daudz ko zini un redzi, taču, gaidot mazuli, neko nevar paredzēt. Jebkurā vecumā.
Tas ir tikai cilvēciski un normāli, ka ikdienā par iespējamu nelaimi īpaši nedomājam, jo dzīvot ir labi un forši. Un patiesi – nav ko paranoiski baiļoties, ka tikai kas negadās!
Redzot, cik trausla ir veselība, vai nekļūstat pārlieku bažīga par saviem bērniem arī ikdienišķās situācijās?
Tā ir, un viņiem tas nepatīk. Citreiz pa jokam, taču reizēm arī diezgan dusmīgi attrauc, lai liekos mierā. Ja ikdienas darbā redzi, kādas sekas var radīt neuzmanība vai paviršība, daudz vairāk piedomā un pievērs tam uzmanību – un ne tikai saviem, bet arī citu bērniem.
Zvanu kaimiņiem, kad redzu, ka viņu sētā uz batuta lēkā divi bērni, kaut arī varbūt par mani padomās, ka esmu paranoiska… Mazie taču viens otru var smagi traumēt! Ar savējiem mūždien salecos par ķiverēm.
Ja brauc ar divriteni, skeitbordu, skrituļslidām, vienalga uz kādiem riteņiem – galvā jābūt ķiverei! Nevaru saprast, kāpēc cilvēki tā paļaujas iedomai – ar mani jau “tas” nenotiks.
Neierastākos apstākļos, piemēram, uz kalna slēpojot, esam daudz piesardzīgāki, bet traumas visbiežāk notiek savā vidē, mājās.
Esat augusi mūziķu ģimenē – tēvs Romāns Vanags ir pazīstams kordiriģents, mamma Dina Vanaga ilgus gadus Operas orķestrī spēlējusi vijoli, šobrīd strādā Dombrovska mūzikas skolā. Vai jaunākā paaudze ir pārmantojusi viņu muzikalitāti?
Muzikālā dzirde bērniem ir, bet katastrofāli trūkst vēlēšanās muzicēt. Vecākais dēls Gustavs mēģināja spēlēt čellu, pie Leo privāti nāca klavieru skolotājs, vēlāk gāja mācīties ģitāru pie Kaspara Zemīša, sākumā patika, tad interese pārgāja.
Pat Kaspars teica – ko mēs to Leo mocīsim… Jaunākais puika Kārlis izsprucis sveikā, viņam neesam piedāvājuši spēlēt kādu instrumentu. Liekam lielas cerības uz Džemmu. Klavieres mājās ir, būtu jauki, ja kāds spēlētu. Gustavu vairāk interesēja sports, un jau vairākus gadus, var teikt, viņš ir profesionāls tenisists ar labiem panākumiem gan Latvijas, gan Eiropas mērogā.
Lepojos ar dēla panākumiem, kā arī atbildības sajūtu, jo savam vecumam – nupat palika 16 gadu – viņš ir ļoti mērķtiecīgs un disciplinēts, tiek galā gan ar mācībām, sportu, gan savu dzīvi.
Mēs ar vīru neesam ārkārtīgi stingri, jo paļaujamies, ka lielāku iespaidu atstās mūsu piemērs nekā “audzināšana”. Bērni ātri kļūst nobrieduši, varbūt tā ir mana vaina, jo nesanāk auklēšanās, tāpēc ka daudz strādāju.
Darbā esmu aizrautīga, droši vien varētu strādāt nonstopā, arī vakarā un brīvdienās, jo patīk visu izdarīt labi. Tāpēc esmu laimīga, ka ģimene mani bieži vien “noliek pie vietas”.
Kā jau četru vīriešu sabiedrībā – mūsu ģimenē ir trīs dēli – nākas spēlēt futbolu, basketbolu, galda tenisu un ziemā pat hokeju. Sadalāmies komandās, un katra vēlas uzvarēt.
Esmu aizrautīga arī sportā, un viendien, spēlējot futbolu, paslīdēju uz slapjas zāles un sarāvu muskuli, tā pusi vasaras izpalika viens no maniem vaļaspriekiem – teniss.
Tenisa korti tepat, Mežaparkā, aiz stūra, blakus arī Zoodārzs. Kāda ir dzīve tuvumā tik neparastai vietai?
Jārēķinās, ka var ierasties neparasti ciemiņi – vienrīt paskatos pa logu un redzu, ka sētā pastaigājas pāvs! Kā likumam paklausīga pilsone informēju Zoodārzu, ieradās pārstāvji un centās putnu noķert, bet viņš neļāvās un palika uz dzīvošanu piecus gadus, līdz pagalmā ieradās lapsa…
Par piemiņu palika pilnas vāzes ar krāšņām spalvām. Mums vispār ir interesants pagalms – reiz ieskrēja briedis, ieklīda sunītis un kļuva par mūsējo, ielidoja pīles un sāka cīņu ar gliemežiem utt. Šeit arī var dzirdēt, kā Mežaparkā dzied kori.
Kad nesen atskanēja Ērika Ešenvalda mūzika – uzskatu viņu par vienu no brīnišķīgākajiem latviešu komponistiem – aizkustinājumā bija pat jāraud, jo saproti, ka dzīve pamazām atgriežas.
Vai kuplas ģimenes mammai paliek laika arī pašai sev?
Vakar (saruna notiek 19. jūlijā. – V. K.) bija unikālā diena – bērni pie manas mammas, mēs ar vīru no rīta aizgājām uzspēlēt tenisu, pēc tam iedzērām kafejnīcā kafiju, mājās pārnākuši, noskatījāmies labu filmu un vakarā vēl aizbraucām uz koncertu Dzintaros, kur spēlēja Marisa Jansona Festivāla orķestris ar diriģentu Džonu Eliotu Gardineru pie pults un lielisko pianistu Andrāšu Šifu pie klavierēm.
Sapņu diena, ilgi tā nebija bijis. Ar vīru nodomājām – šobrīd liekas pilnīgi sirreāli, bet varbūt kādreiz tāda būs mūsu ikdiena? Bērni aug ātri.
Ko vēl jums gribētos paveikt?
Esmu noskatījusi ļoti labu universitāti Eiropā, kurā vēlos turpināt sabiedrības veselības studijas mentālās veselības jomā.
Pirms diviem gadiem bija iespēja būt Londonā, kur bija sabraukuši Pusaudžu centram līdzīgu pakalpojumu vadītāji vai no visas pasaules – Austrālijas, Jaunzēlandes, Lielbritānijas, Vācijas, Austrijas.
Mūsu pieredze viņiem likās īpaša un vērtīga. Sadarbības ziņā starp sabiedriskā labuma organizāciju un valsts sektoru esam Eiropas un pasaules līmenī, tiekam uztverti kā ļoti labs piemērs, jo spējam būt pat kādu soli citiem priekšā.
Vizītkarte
Liene Dambiņa
Bērnu slimnīcas fonda valdes priekšsēdētāja, Pusaudžu resursu centra vadītāja
• Dzimusi 1980. gadā kordiriģenta Romāna Vanaga un vijolnieces Dinas Vanagas ģimenē.
• Studējusi Latvijas Universitātē politikas zinātni un Rīgas Stradiņa universitātē veselības vadību.
• Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni.
• Precējusies ar finansistu Vili Dambiņu.
• Ģimenē aug četri bērni – Gustavs (16), Leo (12), Kārlis (9) un Džemma (2).
Uzziņa
Latvijai šogad divas Eiropas Pilsoņu balvas
Eiropas Pilsoņu balvu Eiropas Parlaments (EP) iedibināja un piešķir kopš 2008. gada. Kandidātus var izvirzīt iedzīvotāji, apvienības vai organizācijas. Katrā dalībvalstī iesniegtos pieteikumus izvērtē attiecīgās valsts žūrija, kuru veido trīs EP deputāti, valsts pilsoniskās sabiedrības organizācijas pārstāvis un valsts jaunatnes organizācijas pārstāvis.
Šogad Latvijas žūrijas sastāvā bija EP deputāti Andris Ameriks un Roberts Zīle, bijušais deputāts Aldis Kušķis, biedrības “Eiropas kustība Latvijā” prezidents Andris Gobiņš un Latvijas Jaunatnes padomes prezidente Ilze Bergmane. Žūrija atlasa ne vairāk kā piecus projektus, kurus ar komentāriem nosūta balvas komitejai, kas lemj par uzvarētājiem no visas Eiropas Savienības. Katru gadu balvu piešķir ne vairāk kā 50 laureātiem – vismaz vienam no katras dalībvalsts. Šoreiz tā piešķirta 28 laureātiem – no katras dalībvalsts vienam, bet no Latvijas – diviem: Bērnu slimnīcas fonda vadītājai Lienei Dambiņai un Baltkrievijas iedzīvotāju aktivitātes atbalstam.
Iepriekš no Latvijas balvu saņēmusi Latvijas Lauku sieviešu apvienības vadītāja Rasma Freimane (2012), Lauku bibliotēku atbalsta biedrības vadītāja Biruta Eglīte (2013), labdarības fonda “Ziedot.lv” vadītāja Rūta Dimanta (2015), labdarības maratona “Dod Pieci” komanda (2017), kustība “Iespējamā misija” (2018) un līdzdalības platforma “manabalss.lv” (2020).
Avots: “www.europa.eu”
