Sola atslogot vecāku maku 0
Jau līdz gada beigām tiks pieņemti Ministru kabineta (MK) jaunie noteikumi par skolēnu nodrošināšanu ar mācību literatūru un mācību līdzekļiem. To Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā vakar solīja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) pārstāvji.
Visdārgākās – vizuālās mākslas stundas
Mainīt noteikumus rosinājis tiesībsargs Juris Jansons. Jau ilgāku laiku Tiesībsarga birojā ticis pētīts, vai Latvijā patiesi ir nodrošināta bezmaksas izglītība, kā to noteic Satversmes 112. pants. Secināts, ka patiesā situācija, kurā vecākiem jāpērk pašiem gan mācību grāmatas, gan darba burtnīcas, gan zīmēšanas bloki un krāsas, gan arī kancelejas piederumi, neatbilst Satversmes burtam. Izglītības likumā noteikts arī, ka valsts organizē un finansē mācību līdzekļu izdošanu un iegādi. Taču MK noteikumi par šo preču iegādi nosaka tikai kārtību, kādā tiek finansēta mācību līdzekļu iegāde.
Tiesībsargs arī secinājis, ka nekur nav reglamentēts, kāds tad ir skolās nepieciešamais mācību līdzekļu kopums. No vienas puses – tas arī nevar tikt noteikts, jo katrs skolotājs pats izvēlas, kādus mācību līdzekļus savās stundās izmantot. No otras puses, valsts noteiktajā vispārējās izglītības standartā ir pateikts, ar kādiem mācību līdzekļiem skolēniem jāiemācās rīkoties. No tā izriet, kādi mācību līdzekļi skolās vajadzīgi. Tiesa, ne visu mācību priekšmetu standartos stundās nepieciešamās lietas skaidri minētas.
Piemēram, aptaujājot vecākus, Tiesībsarga birojs noskaidroja, ka visdārgāk izmaksā nepieciešamo lietu iegāde vizuālās mākslas stundās, taču standartā vienīgi teikts, ka, 3. klasi pabeidzot, skolēns māk izvēlēties darbiņiem ”piemērotākos materiālus no skolotāja piedāvāta klāsta”. Realitātē skolotājs neko nepiedāvā, viss jānopērk vecākiem.
Kā ”dārgus” mācību priekšmetus vecāki minējuši arī mājturību, jo tajā jāgādā rokdarbiem nepieciešamie materiāli, un sports, jo vajadzīgs sporta tērps un apavi.
Kaut MK noteikumos kopš 2001. gada teikts, ka mācību grāmatu iegādei jāpiešķir septiņi lati gadā, valsts piešķirtā summa svārstījusies no četriem latiem līdz 69 santīmiem uz skolēnu. IZM uzskata, ka pārējais jāpiemaksā pašvaldībai.
Izglītības likums paredz, ka vecākiem ir pienākums tikai ģimenē nodrošināt bērna izglītošanai nepieciešamo. Tas nozīmē, ka vecākiem jārada apstākļi, lai bērns mājās varētu pildīt mājasdarbus, taču viņiem nav jāpērk mācībām skolā nepieciešamās lietas. Tiesībsarga birojā secināts: ja skola prasa vecākiem pirkt mācību līdzekļus, tā rīkojas prettiesiski. Vecāki par šādu rīcību varētu sūdzēties administratīvajā tiesā.
Vecākiem nekas nav jāpērk
Tiesībsargs ierosinājis izstrādāt plānu, kā trīs līdz piecu gadu laikā pilnībā sākt finansēt pamatizglītības un vidējās izglītības ieguvi. Jau nekavējoties būtu jānosaka, ka pašvaldībām mazturīgajām ģimenēm obligāti jāizmaksā pabalsts bērna izglītošanai. Pilnībā finansēta izglītība nozīmētu to, ka vecākiem nav jāpērk nekas mācībām nepieciešamais. Sporta tērps fizkultūrai un skolas forma mācību iestādēs, kur tāda ieviesta, gan būtu jāpērk, jo vecāku pienākums ir gādāt par bērnu apģērbu. Tiesībsargs neteica, ka viss būtu jāpērk tieši par valsts līdzekļiem: finansiālo atbildību varētu dalīt valsts un pašvaldības. Ja tiesībsarga priekšlikumi netiks īstenoti, viņš gatavs doties uz Satversmes tiesu.
IZM parlamentārā sekretāre Inga Vanaga apgalvoja, ka IZM arī jau intensīvi strādā pie ”jautājuma sakārtošanas”:
”Arī mēs apzinām situāciju – kādas ir finansiālās iespējas, kāds slogs ir vecākiem.” IZM tiecoties uz septiņu latu gadā piešķiršanu mācību grāmatu iegādei (tas prasītu no valsts budžeta tikai 1,7 miljonus latu), tomēr viņa nesolīja, ka drīzumā vecākiem vairs nebūs jāpērk arī mācību līdzekļi.
Komisijas priekšsēdētāja Ina Druviete solīja, ka arī komisija gadās, lai nākamā gada budžetā tiktu iekļauta visa mācību literatūras iegādei nepieciešamā summa.
Trūkst vienlīdzības
Kā nosaka Izglītības likums, pašvaldībām jāpiedalās mācību literatūras un līdzekļu iegādē. Tāpēc Tiesībsarga birojs aptaujāja pašvaldības, lai noskaidrotu, kā tās piedalās šo preču iegādē. Atklājās, ka pašvaldību ieguldījums ir ļoti atšķirīgs. Finansējot skolas, pašvaldības tērē no 36 līdz 1500 latiem uz vienu skolēnu gadā. Tiesībsargs noskaidrojis, ka, piemēram, mācību grāmatām Maltas 2. vidusskolai pašvaldība piešķīrusi 1503 latus gadā, Rūjienas vidusskola saņēmusi 3300 latus, bet Bārtas pamatskola – 150 latus. Mācību līdzekļu iegādei no savām pašvaldībām minētās skolas saņēma attiecīgi 4874, 5000 un nevienu latu. Tāpat Bārtas pamatskola neko neesot saņēmusi periodikas iegādei. Tiesībsarga biroja pārstāve Laila Grāvere uzsvēra, ka līdzīga situācija, kad ne santīms nav piešķirts mācību līdzekļu iegādei, ir daudzās pašvaldībās. Bārtas pamatskolas direktore Skaidrīte Gertnere, ar kuru sazvanījos, gan teica, ka pašvaldība nodrošina skolu ar visu nepieciešamo. Šogad nav bijis nepieciešams pirkt mācību līdzekļus, tāpēc arī finansējums nav prasīts. Periodikas iegādei gan pašvaldība devusi naudu skolas bibliotēkai, taču piešķirtā summa, atbildot Tiesībsarga birojam, nav norādīta, jo tas par periodikas iegādi patiesībā neko neesot vaicājis.
Taču neapstrīdams paliek fakts, ka finansiālais nodrošinājums skolām ir atšķirīgs. ”Tas nozīmē, kas skolēniem nav vienlīdzīgas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību. Bērna izglītības kvalitāte atkarīga no tā, kādā pašvaldībā viņš dzīvo un skolā mācās,” tā L. Grāvere.
Viedokļi
Olga Kokāne, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētāja padomniece izglītības un kultūras jautājumos: ”Man nav tādas informācijas, ka patlaban būtu pašvaldības, kas neko nepiešķir skolām mācību līdzekļu iegādei, taču iespējams, ka tādas skolas ir. Domāju gan, ka pašvaldības ir ieinteresētas savu iespēju robežās gādāt par skolu, noturēt to labā līmenī. Skolas jau parasti ir pirmais, ar ko pašvaldības lepojas. Mēs noteikti esam pret to, ka noteiktu vienotu kārtību, kā pašvaldībām jāatbalsta skolas, jau tā valstī ir pārāk daudz regulējumu ”no augšas”. Ja valsts grib, lai visu skolu finansējums uz vienu skolēnu būtu vienāds, tad valstij pašai vairāk jāiegulda skolu finansēšanā. Mācību literatūras un līdzekļu iegādi par 50 procentiem varētu finansēt valsts un par 50 procentiem – pašvaldība.”
Skaidrīte Gertnere, Bārtas pamatskolas direktore: ”Skolas budžetu plānojam nākamā gada nogalē. Parasti visam, kas ir vajadzīgs, pašvaldība finansējumu neatsaka. Mūsu skolā vecākiem lielākie izdevumi ir par materiāliem vizuālajā mākslā, sporta tērpu, kā arī skolas somu. Grāmatas nodrošinām, darba burtnīcu lietderību nopietni izvērtējam. Es uzskatu, ka nav nepieciešams pilnīgi visu, kas vajadzīgs skolēnam, pirkt no valsts vai pašvaldības budžeta. Kur tad paliek vecāku atbildība? Diez vai sabiedrībai nāks par labu, ja viss jau gatavs būs priekšā. To pašu ēdināšanu jau tagad daudzas pašvaldības, jo sevišķi laukos, apmaksā lielākajai daļai bērnu.
Redzēju tiesībsarga apkopojumu par to, ka vecāki precēm, kas bērnam nepieciešamas skolā, iztērē pat līdz 850 latiem gadā. Domāju, ka šī summa nav saprātīga. Ja vecāki grib, lai viņa bērns izceļas citu vidū nevis ar savu personību, bet ar visu to dārgāko, tad tiešām daudz naudas var iztērēt. Grāmatu vāciņus var nopirkt gan par santīmiem, gan par pāris latiem.”
Velga Černoglazova, Druvienas pamatskolas direktore: ”Domāju, ka valstij un pašvaldībai jānodrošina tikai mācību grāmatas un ēdināšana sākumskolā. Pārāk daudz vēlamies sagaidīt no valsts. Mūsu skolā gan jau tagad grāmatas nodrošinām pilnībā. Mums ir atbalstītāji, kuri nopērk skolai burtnīcas un pildspalvas, lai būtu ko iedot maznodrošinātiem bērniem. Skolai pašvaldība parasti mācību grāmatām un līdzekļiem piešķir ap 500 latiem gadā. Ar to arī pietiek.”
