Gandrīz visi kādā brīdī centās iemigt, taču tas neizdevās, galvā virmoja “muļķīgas” domas. 5
Pārtraucot eksperimentu, 14 pusaudži ielīda sociālajos tīklos, 20 piezvanīja draugiem pa mobilo telefonu, trīs piezvanīja vecākiem, pieci aizgāja pie draugiem vai sētā. Pārējie ieslēdza televizoru vai iegrima datorspēlēs. Bez tam gandrīz visi un gandrīz uzreiz ieslēdza mūziku vai uzlika austiņas.
Bailes un citi simptomi pazuda uzreiz pēc eksperimenta pārtraukšanas.
63 pusaudži vēlāk atzina eksperimentu par vērtīgu un interesantu sevis iepazīšanai. Seši to atkārtoja patstāvīgi un apgalvo, ka ar otro (trešo, piekto) reizi viņiem tas ir izdevies.
Analizējot notikušo, atklājās, ka 51 cilvēks izmantoja tādus jēdzienus kā “atkarība”, “sanāk, ka es nevaru dzīvot bez…”, “deva”, “lomkas”, “atcelšanas sindroms”, “man visu laiku vajag…”, “nosēsties no adatas” u.tml. Visi bez izņēmuma runāja par to, ka bija ļoti pārsteigti par tām domām, kādas nāca galvā eksperimenta laikā, taču viņi nemācēja tās uzmanīgi izvērtēt, jo kopējais stāvoklis pasliktinājās.
Viens no diviem zēniem, kas veiksmīgi izturēja eksperimentu, visas astoņas stundas līmēja kuģu modeli ar pārtraukumiem ēšanai un pastaigu ar suni. Otrs no sākuma apskatīja un sistematizēja savu kolekciju, bet pēc tam pārstādīja puķes. Ne viens, ne otrs neizjuta eksperimenta laikā nekādas negatīvas emocijas un neatzīmēja “jocīgas” domas.
Iegūstot šādus eksperimenta rezultātus, ģimenes psiholoģe nobijās. Hipotēze ir hipotēze, taču ja tā apstiprinās šādā veidā…
Turklāt jāņem vērā, ka eksperimentā nepiedalījās gluži jebkurš – vien tie, kas bija ieinteresēti un paši piekrita.
Avots: vk.com/psy.person
